Tūve Jānsone: KOMĒTA nĀk

— Nu saki viens cilvēks, kas tad tas! — trollīša tēvs izsaucās.

Jo tur ārā tupēja kaut kas slapjš un nožēlojams, ar ūsām un spožām, melnām acīm.

— Es esmu bizamžurka, — nožēlojamais radī­jums vārā balsī sacīja. — Bezpajumtes bizam­žurka. Puse mājas sašķīda, kad jūs cēlāt tiltu pāri upei. Tam, protams, nav nekādas nozīmes. Otru pusi aizskaloja lietus. Tam ir vēl mazāka nozīme. Jo filozofam ir gluži vienalga, vai viņš dzīvo vai mirst, bet pēc šīs saaukstēšanās nepavisam nevar zināt, kas notiks ar mani . . .

— Jūtos briesmīgi vainīgs, — trollīša tēvs sacīja. — Nezināju, ka jūs dzīvojat zem tilta. Taču nāciet vien iekšā. Mana sieva noteikti kaut kur jums iekārtos gultu.

— Par gultām es nekā liela neiztaisu, tās ir liekas mēbeles, — bizamžurka skumji sacīja. — Es dzīvoju tikai vienā alā, taču jutos tur labi. Pro­tams, filozofam ir vienalga, vai viņš jūtas labi vai ne, tomēr katrā gadījumā tā bija jauka ala.

Viņa nopurinājās un vērīgi ausījās.

— Kas šitā ir par māju? — viņa vaicāja.

— Pavisam parasta Mumina māja, — tētuks at­bildēja. — Es to uzcēlu pats. Kā būtu ar glāzi ābolu vīna pret saaukstēšanos?

— Tas nu gan ir lieki, — bizamžurka atbil­dēja. — Bet varbūt tomēr . . .

Mumina tēvs iegāja virtuvē un, neaizdedzinājis gaismu, atvēra skapi. Viņš stiepās pēc ābolu vīna pudeles, kas atradās augšējā plauktā, un te uzreiz nogrūda zemē šķīvi, tas sacēla briesmīgu šķindoņu.

Visa māja atmodās, atskanēja saucieni un dur­vju blīkšķi, un tūdaļ atsteidzās Mumina māte, turēdama ķepās sveci.

— Ak tas esi tikai tu, — viņa teica. — Domāju, ka mājā ielavījies zaglis.

— Es gribēju paņemt ābolu vīnu, bet kāds ēzelis nolicis uz plaukta malas šķīvi, — tēvs skaidroja.

— Labi vien, ka tas saplīsa, tas bija gauži neglīts, — Mumina māte atbildēja. — Uzkāp uz krēsla, tad labāk varēsi aizsniegt, un paņem man arī vienu glāzi.

Tēvs uzkāpa uz krēsla un paņēma pudeli un trīs glāzes.

— Kam tad tā trešā? — māte brīnījās.

— Bizamžurkai, — tēvs atbildēja. — Viņas māja sagruvusi, un tagad viņa dzīvos pie mums.

Tad viņi aizdedzināja verandā petrolejas lampu un saskandināja glāzes. Arī trollītis Mumins un Snifs drīkstēja palikt, kaut gan bija pusnakts. Bet viņi dzēra pienu. Lietus joprojām dejoja uz jumta, un vējš bija pieņēmies spēkā. Tas gaudoja dūmenī, un krāšņu durvis bailīgi klinkšķēja.

Bizamžurka pacēla purnu pret verandas logu un blenza tumsā.

— Tas nav nekāds dabisks lietus, — viņa teica.

— Ak tas nav dabisks lietus? — Mumina tēvs atvaicāja. — Vai drīkstu piedāvāt vēl mazlietiņ?

— Varbūt maķenīt, — bizamžurka piekrita. — Paldies, paldies! Nu jau jūtos labāk. Lielā bojā eja mani pārlieku nenomāc, bet savā ziņā negribas aiziet bojā ar saltu vēderu.

— Nu, protams, ne, — māte piekrita. — Bet tas taču nebūs plūdu lietus.

Bizamžurka iespurcās.

— Kundze nezina, par ko es runāju, — viņa teica. — Vai jūs pēdējā laikā neesat novērojuši gaisā kaut ko dīvainu? Vai jums nav bijušas nojausmas? Vai dažkārt neesat jutuši pakausī aukstas tirpas?

— Nu nē, — Mumina māmuļa pārsteigta atbil­dēja.

— Vai tas ir kaut kas bīstams? — Snifs čukstēja un blenza uz bizamžurku.

— Nekad neko nevar zināt. Pasaules izplatī­jums ir milzīgs, bet zeme tik šausmīgi maza un nožēlojama … — bizamžurka murmināja.

— Domāju, ka laiks doties pie miera, — māmuļa strauji ierunājās. — Nekad nav labi nakts laikā runāt par bīstamiem notikumiem.

Pēc brītiņa gaisma bija izdzēsta un visa māja iegrimusi miegā. Bet lietus un vētra nerimās līdz nākamajam rītam.

Nākamajā dienā debesis bija apmākušās. Trollī­tis Mumins atmodās un izgāja ārā slapjajā, klu­sajā dārzā. Vētra bija rimusi, lietus vairs nelija. Bet nekas nebija tāds kā parasti. Ilgi viņš stāvēja un ošņāja, iekams apjauta, kas tas ir.

Viss bija pelēks. Ne vien debesis un upe, bet arī koki, zeme un māja. Viss bija gluži pelēks, un tas izskatījās tik baismīgi, itin kā viss būtu kļuvis nedzīvs.

— Cik baismīgi! Ak, cik baismīgi! — trollītis Mumins klusi noteica.

No mājas iznāca bizamžurka un tipināja pie tētuka šūpuļtīkla. Arī šūpuļtīkls bija pelēks. Žurka ierāpās tajā un raudzījās uz pelēkajām ābelēm.

— Paklau! — trollītis Mumins izsaucās. — Ko tas nozīmē? Kāpēc viss ir tik pelēks?

— Netraucē mani, — bizamžurka atteica. — Skraidi un rotaļājies. Rotaļājies, kamēr vēl vari. Darīt mēs tik un tā nekā nespējam, tāpēc gudrākais uzņemt visu filozofiski.

— Ko visu? — trollītis vaicāja.

— Zemes bojā eju, protams, — bizamžurka mie­rīgi paskaidroja.

Trollītis Mumins apgriezās un iebrāzās virtuvē, kur māmiņa gatavoja brokastu kafiju.

— Māmiņ! — viņš brēca. — Itin viss ir pelēks, un bizamžurka saka — zemei draudot bojā eja! Nāc paskaties!

Māte nocēla kafijas kannu no pavarda un izgāja ar trollīti dārzā.

— Tad šitā viss izskatās! No kurienes tik daudz putekļu? — viņa izsaucās. Viņa pārvilka ar ķe­piņu pār kādu lapu, un ķepiņa kļuva gluži pelēka un maķenīt lipīga.

— Žurka teica, ka tas neesot bijis dabisks lie­tus, — trollītis Mumins sacīja. — Viņa teica, ka gaisā esot jūtams kaut kas dīvains un viņa savā pakausī jūtot saltas tirpas. Zeme esot ārkārtīgi maziņa . . .

— Bizamžurka laikam gan būs bijusi mazliet satraukta, — māte skaidroja. — Tā jau notiek, ja māja sagrauta un vēders salst. Pēc kafijas es mēģināšu te, ārā, daudzmaz noslaucīt putekļus. Esi mierīgs un neuztrauc Snifu.

Viņa iegāja istabā un meklēja trollīša Mumina tēvu.

— Vai esi redzējis, kā izskatās ārā? — viņa vaicāja.

— Protams! — tēvs aizrautīgi izsaucās. — Esmu arī paodis, un tur ož pēc fosfora. Gauži neparasta parādība.

— Bet bērni no tā baidās, — māte iebilda. — Un bizamžurka viņus vēl vairāk biedē. Vai tu nevari iestāstīt viņai, lai viņa runā par priecīgiem notikumiem vai ļaunākajā gadījumā cieš klusu.

— Pamēģināšu, — trollīša tēvs piekrita. — Ti­kai baidos, ka žurka pārāk ilgi nodzīvojusi viena pati un tagad saka tieši to, kas ienāk prātā.

Tēvam bija taisnība. Brokastu kafijas laikā bizamžurka uz verandas galda attēloja visu pasau­les izplatījumu.

— Tā ir saule, — viņa sacīja, norādīdama uz cukurtrauku. — Un visi sausiņi ir zvaigznes. Sitā sausiņu drumsla ir zeme. Cik tā ir maziņa! Bet pasaules izplatījums ir tik liels un bezgalīgs. Tas ir

pilnīgi melns kā ogle. Tajā tumsā klaiņā debesu briesmoņi: skorpioni, lāči un auni . . .

— Ej nu ej! — tēvs viņu pārtrauca.

Bet bizamžurka pavisam mierīgi turpināja:

— Nākamajai saules sistēmai pat pietrūkst tel­pas uz verandas galda. Tā ir tur, ārā!

Un bizamžurka izsvieda ārā, dārzā, sviestmaizi.

— Nu vai zini! — ieteicās māte un pavirzīja projām sviestmaizes. — Vai tādu saules sistēmu ir daudz?

— Pietiekami, — bizamžurka apmierināta drū­mi noteica. — Tagad jūs saprotat, ka nav gandrīz nekādas nozīmes, vai zeme aiziet bojā vai ne.

Māte nopūtās.

— Es negribu aiziet bojā! Esmu atradis alu! Es nepagūšu aiziet bojā! — Snifs brēca.

Tētuks paliecās pret bizamžurku un sacīja:

— Kā būtu, ja jūs nodotos pārdomām šūpuļtīklā? Tas nemaz nebūtu slikti.