Tūve Jānsone - KOMĒTA nĀk

— Kņada, — viņš sacīja. — Te nav neviena, kas taisītu kņadu (viņš nebija muzikāls). — Beidzot viņš paņēma palielināmo stiklu un meklēja pa zāli. Viņš meklēja un klausījās, vēroja un ošņāja un beidzot nokļuva līdz dziļai plaisai zemē. No turie­nes skanēja šī negantā kņada.

«Tie laikam ir gauži neparasti kukaiņi,» murmu­lis nodomāja. «Laikam gan reti sastopami vai pat vēl neatklāti!»

Sī doma murmuli ļoti uzbudināja, un viņš iebāza lielo degunu spraugā, lai labāk redzētu.

— Skatieties! Murmulis! — trollītis Mumins iz­saucās.

— Glāb mūs! Glāb mūs! — Snifs vaimanāja.

— Tas jau nu galīgi zaudējis jēgu! — murmulis purpināja un iebāza spraugā tīklu. Tas bija gau­žām smags, kad murmulis to vilka augšā. Murmu­lis vilka un vilka un beidzot palūkojās, kas tad tajā ielīdis.

— Gauži savādi, — murmulis teica, izkratīdams no tīkla trollīti Muminu, Susuriņu, Snifu, telti un divas mugursomas.

— Tūkstoškārt pateicos! Tu mūs izglābi pēdējā brīdī, — trollītis Mumins sacīja.

— Ak tad es jūs esmu izglābis? — murmulis pārsteigts attrauca. — Tas nemaz nebija mans

nolūks. Es tikai meklēju dažus neparastus kukai­ņus, kuri tur lejā taisīja kņadu. (Murmuļi vispār ir diezgan neapķērīgi, taču labsirdīgi, ja viņus nekai­tina.)

— Vai tie ir Vientuļie kalni? — Snifs vaicāja.

— To es nezinu, bet te atrodas ļoti interesanti naktstauriņi.

Ap viņiem slējās milzīgas kalnu grēdas, bezgala vientuļas un pelēkas. Bija ļoti kluss un auksts.

— Nu, kur tad atrodas mūsu Observatorija? — Snifs jautāja.

— Arī to es nezinu, — murmulis satraukts atbil­dēja. — Bet, ko zināt jūs par naktstauriņiem, to gan es gribētu noskaidrot.

— Mēs tikai meklējam komētas, — Snifs atteica.

— Vai tās ir neparastas? — murmulis ar interesi vaicāja.

— Tā tiešām ir, — Susuriņš atbildēja. — Viena pati parādās apmēram gadsimta ritumā.

— Kaut kas nedzirdēts! Tādu gan vajadzētu satvert. Kā tā izskatās? — murmulis tincināja.

— Sarkana un ar garu asti, — trollītis Mumins atbildēja.

Murmulis paņēma piezīmju grāmatiņu un tajā kaut ko pierakstīja.

— Tā laikam gan būs Filicnarcus Snufsigalonica sugas, — viņš murmināja. — Vēl viens jautājums, mani skolotie draugi, — ar ko barojas šis dīvainais kukainis?

— Ar murmuļiem, — Snifs smīkņādams atbil­dēja. Murmuļa seja pietvīka.

— Ar zinātni nejoko, — viņš atcirta. — Ardievu! Man ir gods atvadīties.

Tad viņš pievāca visas kārbas, paņēma tauriņu ķeramo tīklu un aizgāja savu ceļu, tieši Vientuļa­jos kalnos.

— Viņš domāja, ka komēta ir vabole vai kas tamlīdzīgs, — Snifs sajūsmināts sauca. — Tik muļ­ķīgi! Tik brīnišķīgi! Bet tagad es gribu kafiju!

— Kafijas kanna palika uz plosta, — Susuriņš atbildēja.

Trollītis Mumins, kas labprāt dzēra kafiju, me­tās pie spraugas un lūkojās lejup.

— Plosts ir pazudis! — viņš izsaucās. — Kafijas kanna nobraukusi pazemē! Kā mēs iztiksim bez kafijas?

— Ēdīsim pankūkas, — Susuriņš mierināja.

Tad viņi aizdedzināja ugunskuru un cepa pankū­kas, un tūliņ apēda katru izcepto, jo tā jau tikai jāēd pankūkas.

Kad visas pankūkas bija apēstas, viņi izvēlējās augstāko kalnu virsotni un lēnām virzījās uz to. Jo Observatoriju taču ceļ tik tuvu zvaigznēm, cik vien iespējams.

Bija vēls vakars. Pirmatnējie kalni slējās svinīgi un sapņaini, virsotnes lūkojās cita uz citu pāri bezdibenim, no kura cēlās blāva, ledus salta migla. Lāgu lāgiem neliels mākoņu kumšķītis atrisa no smagajiem mākoņu vāliem un lēnītiņām slīdēja pāri kalnu sienai, kur ērgļi un kondori bija iekārto­juši ligzdas.

Vienā kalna virsotnē vizēja mazītiņa gaismas strēle. Pienākot tuvāk, varēja saredzēt dzeltenu, no iekšpuses apgaismotu telti. Susuriņa mutes harmonikas skanēja pavisam skumji šajā vientulī­gajā ainavā, un iztālēm hiēna bija pacēlusi purnu un klausījās. Viņa agrāk nekad nebija dzirdējusi mūziku. Tad viņa iegaudojās baismīgi un stiepti.

— Kas tur ir? — Snifs sauca, virzīdamies tuvāk gaismai.

— Nekas bīstams, — Susuriņš paskaidroja. — Tagad dziedāsim dziesmiņu par lapseni, kas devās uz masku balli. — Un viņš no jauna spēlēja.

— Tā bija jauka dziesmiņa, — trollītis Mumins sacīja. — Taču nepalika skaidrs, kā lapsenei vei­cies un vai masku ballē bija jautri. Labāk pastāsti mums kaut ko!

Susuriņš brītiņu padomāja. Tad viņš teica:

— Vai lai stāstu kaut ko par Snorkēm, kurus satiku pirms dažām nedēļām?

— Nē, — trollītis Mumins atteica. — Kas tie Snorkes tādi ir?

— Vai tiešām tu nezini, kas ir Snorkes? — Susu­riņš izbrīnījies vaicāja. — Tie laikam ir jūsu radi­nieki, jo izskatās tieši tādi kā tu. Tu gan esi balts, bet viņi ir krāsaini, turklāt satraukumā maina krāsu.

Trollīša Mumina acis kļuva niknas.

— Nē, mēs gan neesam radinieki. Man nav tādu radu, kas maina krāsu. Ir tikai viena troļļu Mu- minu dzimta, un tie ir balti.

— Tie Snorkes tomēr bija ļoti līdzīgi tev, — Su­suriņš rāmi klāstīja. — Es domāju pēc apveidiem. Snorkem patika kārtot un pētīt lietas, bieži vien viņš bija visai apnicīgs. Viņa māsiņa viņam paklausīja, bet man liekas, viņa domāja par kaut ko citu. Varbūt pati par sevi. Viņa visa bija apklāta ar smalku, mīkstu spalvu, un pieri sedza sprogas, kuras viņa nemitīgi sukāja.

— Smieklīgi, — trollītis Mumins piebilda.

— Bet kā tas beidzās? — Snifs painteresējās.

— Ak, nenotika nekas sevišķs, — Susuriņš turpi­nāja. — Viņa no zāles auda mazus paklājiņus un, ja sāpēja vēders, vārīja gardas zupas. Aiz auss viņai bija puķe un ap kreiso kāju — zelta gredzens.

— Bet tas taču nav nekāds stāsts! Tam trūkst sprieguma! — Snifs iesaucās.

— Vai tad tev neliekas satraucoši pirmo reizi mūžā ieraudzīt Snorki, kas turklāt maina krāsu? — Susuriņš atvaicāja un joprojām spēlēja.

— Jaunkudzes ir jocīgas — un tu tāpat, — trollī­tis Mumins sacīja un ielīda guļammaisā, pagriezis purniņu pret telts sienu.

Bet tonakt viņš sapņoja par mazu Snorkes jaunkundzi, kura bija līdzīga viņam un kurai viņš bija iedevis rozi, ko valkāt aiz auss.

— Cik muļķīgi! — trollītis Mumins atmodies sacīja. Teltī bija aplam auksts.

Susuriņš noņēmās, vārīdams tēju.

— Šodien mēs uzkāpsim pašā augstākajā vir­sotnē, — viņš sacīja.

— Kā tu zini, ka tā virsotne ir īstā? — Snifs atvaicāja un pastiepa purniņu, lai saskatītu vir­sotni. Taču to slēpa smagi, pelēki mākoņi.

— Paraugieties, visapkārt cigarešu gali! Tos izsvaidījuši profesori, — Susuriņš aizrādīja.

— Ak šitā gan! — Snifs īgni attrauca, jo pats nebija tos ievērojis.

Viņi devās augšup pa līčloču kalnu eju, un starp viņiem vilkās glābšanas virve, kuru viņi drošības labad bija apsējuši ap vēderu.

— Iegaumējiet, ka mums atkal draud bries­mas, — Snifs, iedams gājiena beigās, aizrādīja. — Un atcerieties manu auss iekaisumu.

Kļuva aizvien stāvāks un stāvāks, un viņi kāpa augstāk un augstāk. Viss ap viņiem bija pirmat­nējs, gigantisks un vientulīgs, briesmīgi vientulīgs.

Starp kailajām klintīm burāja kondors ar izples­tiem spārniem, tā bija vienīgā dzīvā radība, ko varēja ieraudzīt.

— Tik šausmīgi liels putns. Viņš te augšā lai­kam gan jūtas vientuļš, — Snifs prātoja.