Tūve Jānsone: KOMĒTA nĀk

—  Kad tā atnāks? — viņš piepeši vaicāja.

—  To viņi zina Observatorijā, — Susuriņš atbil­dēja un piecēlās. — Bet šovakar tā droši vien nenāks. Vai mazliet nepastaigāsim, iekams satumst?

—  Uz kurieni? — Snifs žēli jautāja.

—  Ak, vienalga, uz kurieni! — Susuriņš at­teica. — Bet, ja nu jūs gribat iet uz noteiktu vietu, tad varam aplūkot granātu aizu.

—  Granātu! — Snifs sauca. — Vai īstu?

—  To es nezinu, bet tie ir skaisti, — Susuriņš atbildēja.

Viņi devās tuksnesī un piesardzīgi kāpa starp klinšu bluķiem un dzeloņainiem krūmiem.

—  Zēl, ka nav saules, tad tie dzirkstī gaišāk, — Susuriņš skaidroja.

Snifs neatbildēja. Aiz gaidām viņa ūsas bija saslējušās, un viņš vairs nejuta nelabumu.

Tagad viņi kājoja pa mežonīgu aizu, kuru šķēr­soja dziļas plaisas. Krēslā viss bija kluss un vientu­līgs, un viņi sarunājās čukstēdami.

—  Ejiet piesardzīgi, — Susuriņš klusi norā­dīja. — Te jau tie ir.

Viņi paliecās uz priekšu un raudzījās lejā. Tur, šaurajā aizā, nokrēslī zaigoja sarkanu akmentiņu miriādes. Daudzas mazas komētas melnā pasaules izplatījumā . . .

—  Vai tie visi ir tavi? — Snifs čukstēja.

—  Tie pieder man, kamēr es te dzīvoju, — Susu­riņš bezrūpīgi atteica. — Man pieder viss, ko es redzu un par ko priecājos. Visa zeme, ja tev tā tīk.

—  Vai tu domā, ka arī es varētu dažus dabūt? — Snifs gaidu pilnā balsī vaicāja. — Par tiem va­rētu nopirkt bruņu cepuri vai durkli . . .

—  Ņem, cik vien gribi, — Susuriņš atbildēja un iesmējās. Snifs piesardzīgi kāpa lejā aizā. Viņš nobrāza degunu un vairāk reižu gandrīz pakrita, tomēr, zobus sakodis, kāpa tālāk.

Nokļuvis beidzot lejā, viņš dziļi ievilka elpu un trīcošām ķepiņām vāca granātus. Kas gan bija trollīša Mumina pērles salīdzinājumā ar granātiem! Mirdzošā kaudzīte kļuva arvien lielāka un lielāka. Snifs gāja aizvien dziļāk aizā un laimīgs klusi vāca granātus.

—  Hallo! — no augšas sauca Susuriņš. — Vai tu drīz nāksi augšā?

—  Vēl ne! To šeit ir tik daudz … — Snifs at­saucās.

—  Krīt rasa, un kļūst auksts, — Susuriņš aizradīja.

—  Jā jau jā! Es tūliņ nākšu … — Un viņš gāja dziļāk aizā, kur viņam pretī mirdzēja divi lieli, sarkani granāti.

Tad notika kas baismīgs. Granāti sakustējās, tie blisinājās. Tie nāca tuvāk. Un tiem sekoja zvī- ņains ķermenis, kas nejauki knikstēja uz akme­ņiem. Snifs iekliedzās, tad pagriezās un sāka skriet. Viņš joņoja, brāzās, traucās, joza līdz klints sienai un tad rāpās pa to augšā ar ķepiņām, kas aiz bailēm bija kļuvušas slapjas. Zem viņa bija dzirdama klusa un draudīga šņākoņa.

—  Kas ar tevi notika? — trollītis Mumins vai­cāja. — Kāpēc tu tā steidzies?

Snifs nekā neatbildēja, viņš tikai rāpās un, nokļuvis augšā, sabruka kā nelaimes čupiņa.

Trollītis Mumins un Susuriņš noliecās pār aizu un lūkojās lejā. Tad viņi ieraudzīja milzu ķirzaku, kas bija apsēdusies uz granātu kaudzītes.

—  Velns parāvis! — Susuriņš čukstēja.

Snifs sēdēja un raudāja.

—  Nu tas ir pāri. Neraudi, mīļo draudziņ, — Su­suriņš sacīja.

—  Granāti! — Snifs šņukstēja. — Nevienu pašu es nedabūju paņemt.

Susuriņš apsēdās viņam blakām un laipni teica:

—  Es to zinu, ir grūti iekārot mantas un nepa­ņemt tās līdzi. Es uz tām tikai nolūkojos un aiziedams paturu tās prātā, jo mani nodarbina kaut kas patīkamāks nekā stiept mugursomas.

—  Es tos būtu varējis ielikt mugursomā, — Snifs drūmi atteica. — Aplūkot mantas nepavi­sam nav tas pats, kas pieskarties tām un zināt, ka tās pieder pašam.

 Viņš piecēlās kājās un skaļi nošņaucās ķepā. Tad viņi domīgi un maķenīt skumji devās atceļā pa tumšo gravu.

Susuriņš šo gājienu vērta līk­smāku. Viņš spēlēja tādas dzies­mas, kādas viņi nekad nebija dzir­dējuši, viņš iemācīja ceļabiedrus spēlēt pokeru un pilku. Un stāstīja par ārkārtī­giem un neticamiem notikumiem.

Arī upe bija kļuvusi līksmāka, tā plūda straujāk, mezdama vietumis mazas vērpetes. Upe tagad bija šaurāka un Vientuļie kalni tuvāki. To virsotnes šķēla mākoņus, kas joprojām kā smaga sega slīga pār zemi. Taču nekādu Observatoriju viņi ne­redzēja.

—  Stāsti kaut ko. Tikai ne par komētām. Kaut ko jautrāku, — Snifs mudināja.

Susuriņš sēdēja laivā un stūrēja.

—  Vai gribat dzirdēt par ugunsvēmēju kalnu? — viņš jautāja.

Trollītis un Snifs nopietni pamāja.

Susuriņš piestūķēja pīpi un aizdedzināja to. Tad viņš sacīja.

—  Tas notika tā: reiz es nonācu kādā vietā, kur bija melna lava. Lava dienu un nakti kustējās, jo zem tās gulēja zeme, kas brīžiem miegā sašūpojās. Lavas bluķi bija sasviesti krustām šķērsām, un pāri tiem cēlās karsti garaiņi, vērzdami visu neda­bisku un brīnumainu. Es dažreiz tur gāju pieva­karē, kad jutos diezgan noguris un man iegribējās

maķenīt tējas. To varēja viegli iegūt, vajadzēja tikai piepildīt katliņu ar verdošu ūdeni no kāda karsta avota.

—  Vai tu neapdedzinājies? — trollītis Mumins vaicāja.

—  Es staigāju uz ķekatām, — Susuriņš atbil­dēja. — Ar ķekatām var pārkāpt pāri jebkuram klinšu bluķim un bezdibenim. Taču jāpiesargās, ka ķekatas neiesprūst spraugā. Nu, tēju es dzēru vēsākajās vietās, kādas varēja atrast. Visapkārt murdēja un burbuļoja, un es neredzēju nevienu dzīvu radību vai zaļu smilgu. Pēkšņi zeme, kas tur apakšā gulēja, atmodās. Ar varenu dunoņu tieši manā priekšā atvērās krāteris, un no tā izšāvās sarkanas liesmas un liels pelnu mākonis.