Tūve Jānsone - KOMĒTA nĀk

— Protams, tā nāk šurp, — profesors piekrita. — Tieši tas jau ir interesanti. Ar katru dienu mēs to saredzēsim labāk. Ar katru aizejošo dienu tā kļūs lielāka, sārtāka un skaistāka.

— Bet tā stāv uz vietas, un nekādu asti es tai nesaskatu, — Snifs atteica.

— Aste tai ir aizmugurē, — profesors paskaid­roja. — Tā nāk tieši uz mums, tāpēc izskatās, itin kā būtu nekustīga.

— Nu jā, sarkanā krāsa, protams, ir jauka. Kad komēta atnāks te? — Aiz bailēm sastindzis, viņš vēroja mazo, sarkano dzirksteli tālskatī.

— Pēc mana aprēķina tai vajadzētu pieskarties zemei septītajā augustā pulksten 8.42 vakarā. Ie­spējams, ka četras sekundes vēlāk.

— Un kas tad notiks? — Snifs prašņāja.

— Kas notiks? — profesors atvaicāja. — Par to man nav bijis laika padomāt. Bet notikuma norisi es sīki pierakstīšu.

Snifs ļodzīgām kājām devās lejup pa kāpnēm. Pusceļā viņš piepeši apstājās un jautāja:

— Kas šodien par dienu?

— Trešais augusts, — profesors atbildēja. — Un pulkstenis ir tieši 7 un 53 minūtes.

— Nu tad man liekas — mums jādodas uz mā­jām. Pagaidām palieciet sveiki! — Snifs izsaucās.

Mazais dzīvnieciņš Snifs bija kļuvis krietni prā­vāks, kad viņš nonāca pie saviem ceļabiedriem.

— Tas ir melns. Melns kā ogle, — viņš sacīja.

— Kas tad? — trollītis Mumins vaicāja.

— Pasaules izplatījums, protams, — Snifs pa­skaidroja. — Un komēta ir sarkana, aizmugurē tai ir aste. Tā pieskarsies zemei septītajā augustā pulksten 8.42 vakarā. Varbūt kādas četras sekun­des vēlāk. Profesors un es to izrēķinājām.

— Tad mums jāsteidzas uz mājām, — trollītis Mumins sacīja. — Kas tad svētdienā bija tik sva­rīgs?

— Debessmanna, — Snifs pavirši atbildēja. — Tīrās bērnišķības. Vismaz tādam, kas lūkojies zvaigžņu pētīšanas tālskatī.

— Bet mums katrā ziņā jāsteidzas, — trollītis Mumins nomurmināja. Viņš atrāva durvis un izbrā- zās ārā.

— Tikai mieru! — Susuriņš izsaucās. — Sitā skrienot, mēs viegli iegāzīsimies bezdibenī. Ko­mēta taču ieradīsies tikai pēc četrām dienām.

— Komēta un atkal komēta! — trollītis Mumins izsaucās. — To visu nokārtos tētuks un māmiņa, ja tikai mēs pārnākam mājās . . . Bet mums jāat­rod Snorkes jaunkundze! Viņa taču nezina, ka esmu uzgājis viņas kāju gredzenu!

Viņš pazuda mijkrēslī un aiz virves vilka citus sev līdzi.

Baismā, iesārtā gaisma debesīs pieauga. Mākoņi bija izklīduši, un visa kalnu ainava gulēja atklāta neparastajā vakara apgaismojumā. Tālē mirgoja šaurā upes lente un vīdēja tumšie meža plankumi.

«Nu jā,» Susuriņš domāja. «Labi vien būs, ka viņi pāries mājās. Vai nu komēta nāk, jebšu ne. Snorkes jaunkundze ar gredzenu kājā laikam gan ir labāka par tādu, kam nav gredzena.»

Ceturtajā augustā debesis vairs nebija apmāku­šās, taču sauli klāja savāda ēna. Vienu brīdi tā izskatījās melna — tieši tad, kad ripoja pāri Vien­tuļajiem kalniem un ieslīdēja sārtajās debesīs. Gaiss bija kļuvis siltāks. Visu nakti viņi bija tikai gājuši un gājuši. Snifs sāka ņerkšķēt.

— Esmu noguris. Noguris no visa. Tagad man jānes telts. Un cepamā panna, — viņš sūrojās.

— Telts ir laba, — Susuriņš iebilda. — Taču jā­sargās pārlieku iemīlēt mantas. Labāk sviediet tās prom. Arī cepamo pannu. Mums tik un tā nav ko tajā cept.

— Vai tu runā nopietni? — Snifs pārsteigts vai­cāja. — Mest lejā bezdibenī?

Susuriņš pamāja.

Snifs piegāja pie bezdibeņa malas.

— Tajā varētu dzīvot, — viņš purpināja. — Es to varētu uzskatīt par savu telti, kamēr vien dzīvoju . . . Mīļais Susuriņ, tagad es vairs nezinu, ko lai daru.

— Tev taču pieder ala, — trollītis Mumins laipni aizrādīja.

Tad mazais dzīvnieciņš Snifs iesmējās un uz­meta gaisā visu saini. Tas iztaisīja varenu lēcienu starp klints šķautnēm, panna noskanēja kā fan­fara.

— Lieliski! — izsaucās trollītis Mumins un aiz­svieda katliņu sainim pakaļ. Izcēlās vēl smalkāks troksnis. Tikai pēc ilga laika pēdējā skaņa apklusa bezdibenī.

— Nu, vai tagad ir labāk? — Susuriņš vaicāja.

— Nēē, — Snifs atteica, un viņa purniņš nobā­lēja. — Tagad man griežas galva! — Viņš nogūlās zemē un atteicās iet tālāk.

— Vadzi, — trollītis Mumins sacīja. — Mums jāsteidzas. Man pēc iespējas ātrāk jāatrod šī mazā . . .

— Zinu jau, zinu, — Snifs viņu pārtrauca. — Tava jocīgā Snorkes jaunkundze. Bet labāk man nepieskaries, citādi es vemšu!

— Atstāj viņu kādu brītiņu mierā. Gaidot mēs varam velt akmeņus. Vai tu kādreiz esi vēlis akmeņus? — Susuriņš vaicāja.

— Nē, — trollītis Mumins atbildēja.

— Paskaties! — viņš izsaucās un tad sakusti nāja akmeni — viens, divi, trīs, — un akmens pazuda pāri malai. Viņi traucās pie bezdibeņa un raudzījās lejup. Tur ripoja akmens gluži kā negaisa mākonis, ap to virpuļoja oļi, un atbalss ilgi skanēja kalnos.

— Tas bija akmens nogruvums, — Susuriņš līk­smi sacīja.

— Es arī gribu! — trollītis Mumins brēca un šāvās pie vēl lielāka klintsbluķa, kas balansēja uz bezdibeņa malas.

— Piesargies! — Susuriņš brīdināja.

Bet bija jau par vēlu, bluķis vēlās lejā, un tam pakaļ lidoja nelaimīgais trollītis Mumins.

Nebijusi viņam ap vēderu glābšanas virve, pasaulē par vienu trollīti Muminu būtu mazāk. Susuriņš tūdaļ atlaidās uz muguras un atspērās. Grūdiens bija varens, viņam likās — tas pārrāvis viņu vai pušu.

Lejā, bezdibenī, nevarīgi šūpojās trollītis Mu­mins, diezgan smags trollis. Susuriņš lēnām slīdēja aizvien tuvāk nogruvumam. Virve, kas saistīja viņu ar Snifu, savilkās un nu arī Snifu rāva pa zemi.

— Liecies mierā! Neaiztiec mani, es jūtos nelāgi, — Snifs ņerkstēja.

— Tu jutīsies vēl nelāgāk, ja pēc brītiņa novel­sies lejā, bezdibenī, — Susuriņš aizrādīja. — Tu­ries un velc!

Bet lejā vaimanāja trollītis Mumins:

— Palīgā! Velciet mani augšā!

Snifs pacēla purniņu, un viņa vaigs kļuva vēl zaļāks, šoreiz tas notika aiz bailēm. Viņš mēģināja rāpot, atspērās ar ķepiņām un asti pret klintīm, šūpojās šurpu turpu un tā pūlējās, ka virve sapinās klintīs, un viņš vairs neslīdēja.

— Tagad velc! — Susuriņš aizrādīja. — Kad es sacīšu, velc no visa spēka, bet patlaban vēl ne. Tagad! — Viņi vilka no visa spēka kādu laiciņu, un beidzot trollītis Mumins parādījās virs malas. Vispirms ausis, tad acis, tad purniņš, tad vēl

vairāk no purniņa un beidzot viss trol­lītis.

— Zvēru pie savas astes! To nu gan vajadzēja redzēt mātei! — viņš teica.

— Hei! — Snifs izsaucās. — Priecā­jos tevi redzēt. Tas biju es, kas apturēja tavu krišanu!

Viņi sēdēja diezgan ilgi, lai nomieri­nātos. Pēkšņi trollītis Mumins ierunā­jās.

— Mēs bijām muļķi, — viņš teica.

— Protams, jūs tādi bijāt, — Snifs piebalsoja.

— Nepiedodami muļķi! Noziedzīgi! — trollītis atsāka. — Iedomājieties, ja nu šie akmeņi uzkristu mazajai Snorkes jaunkundzei uz galvas!

— Tad no viņas tagad būtu palicis tikai slap­jums, — Snifs piebilda.

Trollītis Mumins pietrūkās kājās.

o

— Mums jādodas tālāk! Tūliņ pat!

Un viņi traucās lejup, pār viņiem viegli sārtojās debesis un blāvo ja saules ripa.

Leja, kalna pakaje, starp akmeņiem teceja maza upīte. Tā bija gaužām sekla, un tās dibenā zaigoja