Tūve Jānsone: KOMĒTA nĀk

— Agrāk tu vienmēr mēdzi teikt, cik jaukas ir tās vietas, kurās tu neesi bijis, — Snifs iebilda.

— Tas bija toreiz, — trollītis Mumins sacīja.

Ceļš no jauna iegriezās līkumā, un tur atradās

veikals — gauži smalks veikals. Ap to ziedēja krāšņas puķes, un uz kāda staba bija uzlikta sudraba bumba, kurā spoguļojās viss mežs un baltā māja ar zāli apaugušo jumtu. Vietumis karājās izkārtnes, kas stāstīja, ka veikalā var dabūt mazgājamos līdzekļus, lakricu un pirmšķi rīgu saules eļļu.

Trollītis Mumins uzkāpa lievenī un atvēra dur­vis, tad mājā ieskanējās zvaniņš. Viņi visi iegāja veikalā, tikai Snorkes jaunkundze palika ārpusē un spoguļojās sudraba bumbā. Aiz letes sēdēja vecīte ar spožām peles actiņām un sirmiem matiem.

— Paskat, cik daudz bērnu! — viņa teica. — Ko tad jūs vēlētos?

— Limonādi — un vislabāk sārtu! — Snifs sauca.

— Vai jums ir burtnīcas ar līnijām vai rūti-

ņām? — Snorke jautāja. Viņš bija nodomājis visu pierakstīt, kad notiks sadursme ar komētu.

— Protams, ir, — vecīte atteica. — Vai burtnī­cai jābūt zilai?

— Labāk būtu kādā citā krāsā, — Snorke at­teica, — jo zilas burtnīcas lieto tikai gauži maziņi Snorkes.

— Man, kazi, vajadzētu jaunu bikšu pāri, — Su­suriņš ierunājās. — Bet tās nedrīkst būt par jau­nām. Es jūtos labi tikai tādās, kurām ir mani apveidi.

— Tiesa kas tiesa, — vecīte piekrita. Tad viņa pakāpās un noķeksēja no griestiem bikšu pāri.

— Tās izskatās gaužām jaunas. Vai vecāku jums nav? — Susuriņš prasīja.

— Tās ir pašas vecākās, kādas man ir, — vecīte atbildēja. — Bet rīt tās jau būs vecākas, — viņa cerību pilnā balsī piemetināja un pāri brillēm palūkojās uz Susuriņu.

— Nu labi. Es varu paiet aiz stūra un tās pielaikot. Tikai baidos, vai tām būs mans ap­veids, — Susuriņš sacīja un pazuda dārzā.

Snorke sēdēja un rakstīja jau­najā zaļajā burtnīcā.

— Un ko labu vēlas trollītis? — vecīte vaicāja.

— Diadēmu, — trollītis Mu­mins nopietni atteica.

— Diadēmu! — vecīte izbrīnīju­sies izsaucās. — Ko tu ar to iesāksi?

— Viņš to dāvās Snorkes jaunkundzei! — sauca Snifs, kas, sēdēdams uz grīdas, ar salmiņu sūca limonādi. — Viņš ir kļuvis pavisam jocīgs, kopš to saticis.

— Tas nemaz nav jocīgi — pasniegt dāmai dā­vanu, — vecīte aizrādīja. — Tu esi pārāk mazs, lai to saprastu, bet rotaslieta ir īstā dāvana dāmai.

— Ak vai! — Snifs iesaucās un paslēpa purniņu limonādes glāzē.

Vecīte izmeklējās visos plauktos, taču diadēmu neatrada.

— Varbūt zem galda, — trollītis Mumins ietei­cās.

Vecīte paraudzījās arīdzan tur.

— Nē, nav, — viņa skumji sacīja. — Padomā, man nav nevienas diadēmas. Bet varbūt derēs mazi Snorkes cimdiņi?

— To es lāgā nezinu, — trollītis Mumins atteica un izskatījās gluži noskumis. Tai brīdī ieskanējās durvju zvaniņš, un veikalā ienāca Snorkes jaun­kundze.

— Labdien! — viņa teica. — Krustmāmiņai dārzā ir tik lielisks spogulis. Kopš esmu pazaudē­jusi savu spoguli, varu spoguļoties tikai ūdens peļķēs, un tajās seja izskatās tik jocīga.

Vecīte pamirkšķināja trollītim. Viņa kaut ko paņēma no plaukta un žigli iespieda to trollīša ķepā. Trollītis paraudzījās: tas bija mazs, apaļš spogulītis ar sudraba maliņu un sarkanu rubīnu rozi otrā pusē. Viņš pavērās vecītē un iesmējās.

Snorkes jaunkundze nekā nebija manījusi.

— Vai krustmāmiņai varbūt ir kādas meda­ļas? — viņa jautāja.

— Kas? Kas? — vecīte atvaicāja.

— Medaļas, — Snorkes jaunkundze atkārtoja. — Greznas zvaigznes, kādas kungi labprāt pakar kaklā.

— Nu kā tad, protams, protams! — vecīte sauca. — Medaļas, nu jā.

Viņa ielūkojās visos plauktos un zem letes, apskatīja visu veikalu.

— Vai krustmāmiņai tādu nepavisam nav? — Snorkes jaunkundze jautāja, un viņas acīs sariesās asaras.

Vecīte izskatījās gauži nelaimīga, bet tad viņai kas iešāvās prātā, un pa kāpnēm viņa nokļuva pie paša augšējā plaukta. Viņa izvilka kārbu ar Ziem­svētku eglītes rotājumiem un no tiem piesardzīgi izcēla lielu, košu zvaigzni.

— Re, cik jauki! Te man tomēr atradās viena medaļa, — viņa teica.

— Ai, cik tā skaista! — Snorkes jaunkundze čuk­stēja. Viņa pievērsās trollītim Muminam un sacīja:

— Tā tev. Par to, ka tu mani izglābi no indīgā krūma.

Trollītis Mumins aiz pārsteiguma zaudēja va­lodu. Viņš nometās ceļos, un Snorkes jaunkundze aplika ap viņa kaklu medaļu. Tā lieliski zaigoja.

— Tev vajadzētu palūkoties, cik tu izskaties smalks, — viņa piebilda.

Tad trollītis Mumins izvilka spoguli, kuru bija turējis sev aiz muguras.

— Tas tev, — viņš sacīja. — Nu tu vari mani tajā atainot.

Un, kamēr viņi spoguļojās, nošķindēja durvju zvaniņš un veikalā ienāca Susuriņš.

— Manuprāt, būs labāk, ja bikses vēl kļūs maķe­nīt vecākas, — viņš sacīja. — Tām nav mana ap­veida.

— Zēl gan! — vecīte atsaucās. — Taču jauna ce­pure tev gan būtu vajadzīga.

Susuriņš uzvilka savu veco zaļo cepuri vēl dziļāk pār ausīm un izskatījās izbijies.

— Tūkstoškārt pateicos! Bet tieši nule man iešāvās prātā, cik bīstami ir iegādāties pārlieku daudz mantu,—viņš skaidroja.

Snorke visu laiku bija sēdējis un rakstījis burt­nīcā. Nu viņš piecēlās un teica:

— Viens gan ir svarīgs — ja runa ir par komē­tām, nestāvēt pārlieku ilgi un neizmeklēties vei­kalā. Snif, tūdaļ izdzer savu limonādi!

Snifs iegāza visu pudeles saturu mutē, un limo­nāde ielija balssrīklē. Atskanēja dīvaina šņākoņa, un Snifs visu šķidrumu izpūta uz paklāja.

— Man kļuva nelabi! — viņš izsaucās.

— Tā viņš allaž rīkojas, — trollītis Mumins paskaidroja. — Nu, vai pamazām kļūst labāk?

— Cik tas viss maksā? — Snorke vaicāja.

Vecīte sāka skaitīt, un, kamēr viņa skaitīja,

trollītim Muminam ienāca prātā, ka naudas viņam nav. Viņš ar acīm vaicāja citiem un pēc to purniņiem saprata, ka arī viņiem tās nav. Tā nu gan ir ķeza!

— Burtnīca maksā četrdesmit penijus, limo­nāde — trīsdesmit četrus penijus, — vecīte sacīja. — Zvaigzne — trīs markas un spogulis — piecas markas, jo tā otra puse rotāta ar rubīniem. Tātad kopā iznāk astoņas markas un septiņdesmit četri peniji.

Neviens nebilda ne vārda. Snorkes jaunkundze, smagi nopūzdamās, nolika spoguli uz letes, un trollītis Mumins sāka raisīt vaļā medaļu. Snifs lūkojās uz paklāju, kas bija notašķīts ar limonādi. Un Snorke prātoja, vai burtnīca kļūst dārgāka vai lētāka, ja tajā jau ierakstīts.

Vecīte raudzījās viņos pāri briļļu stikliem.

— Jā, jā, mani mīļie bērniņi, — viņa sacīja.

— Un tad nu vēl paliek tās vecās bikses, ko Susuriņš nevēlas. Tās maksā tieši astoņas markas. Tādējādi viens nolīdzina otru, un īstenībā jūs man neko neesat parādā.

— Vai tas būs pareizi? — trollītis Mumins atvai­cāja.

— Nu skaidrs, ka pareizi, — vecīte atbildēja.

— Bikses taču paturu es.

Snorke mēģināja saskaitīt galvā, bet tas viņam neveicās. Tad viņš ierakstīja savā burtnīcā tā: Burtnīca 40 peniji

Limonāde (izšļakstīta) 34 peniji Medaļa 3 markas

Spogulis (ar rubīniem) 5 markas Kopā 8 markas 74 peniji. Bikses 8 markas

8 = 8 bez 74 penijiem.