Tūve Jānsone: KOMĒTA nĀk

— Līdzi mēs to nevaram paņemt, tā ir par lielu, — Snorke aizrādīja. — Mīļais Snif, pastei­dzies! Tu atradīsi vēl daudz smalkākas mantas, iekams mēs nonāksim galā.

Un mazais dzīvnieciņš Snifs gāja tālāk, izmi­sumā saviebis purniņu.

Klintis slējās augstāk un kļuva mežonīgākas, un zeme bija vienās plaisās. Ķekatas visu laiku ķērās spraugās, un iešana kļuva aizvien gausāka. Lāgu lāgiem kāds pakrita uz purniņa. Viņi vairs nesaru­nājās, tikai gāja un gāja, un gāja. Piepeši viņu priekšā atradās nogrimis kuģis. Nabaga kuģis izskatījās aplam grūtsirdīgs. Masti bija nolūzuši, un sadragātās malas apaugušas ar jūras zāli un klātas ar gliemežvākiem. Takelāžu bija aizskalo­jusi jūras straume, taču kuģa zīme vēl bija redzama. Tā stingi blenza viņiem garām un it kā skumji sevī smaidīja.

io 5

— Kā tev šķiet, vai jūrnieki izglābās? — Snor­kes jaunkundze vaicāja.

— Protams, — trollītis Mumins atbildēja. — Vi­ņiem taču bija glābšanas laivas. Nāc, iesim! Tā izskatās gauži skumja.

— Pagaidiet maķenīt! — Snifs sauca un nolēca no ķekatām. — Es redzu, ka tur kaut kas spīd! Zelts! — Viņš ielīda kuģa vrakā un sāka rakņāties jūras zālēs. — Duncis! — viņš sauca. — Tas ir zelta, un rokturis rotāts ar dārgakmeņiem.

Snorkes jaunkundze paliecās uz priekšu, lai paskatītos, un zaudēja līdzsvaru. Viņa šūpojās uz ķekatām uz priekšu un atpakaļ, spalgi iekliedzās un ielidoja melnajā kuģa vrakā. Trollītis Mumins metās viņu glābt.

Viņš uzlīda uz sarūsējušās enkura ķēdes, kājas viņam slīdēja pa jūras zālēm, un viņš raudzījās kravas tumšajās telpās.

— Kur tu esi? — viņš sauca.

— Te! — Snorkes jaunkundze pīkstēja.

— Vai tu sasities? — trollītis Mumins vaicāja.

— Nē, bet izbijos, — viņa atbildēja.

Trollītis Mumins ielēca kravas telpā. Ūdens sniedzās viņam līdz vēderam. Telpā nejauki oda pēc pelējuma.

— Es viņu saprotu, — Snorkes jaunkundze iebilda. — Man patīk rotaslietas un zelts, un pēr­les, un dimanti. Varbūt te tādi atrodas. Iespējams, ka mēs . . .

— Te ir pārlieku tumšs. Te var saskarties ar kaut ko bīstamu.

— Jā, — Snorkes jaunkundze atbildēja. — Izcel mani ārā, esi tik labs!

Trollītis Mumins uzcēla viņu uz kravas telpas malas.

— Nu, kā jums veicas? — Susuriņš sauca.

— Esmu atkal izglābta, — Snorkes jaunkundze līksmi sacīja un paņēma spogulīti, lai palūkotos, vai tas nav saplīsis. Bet, paldies Dievam, stikls bija vesels, tāpat arī visi rubīni spoguļa otrā pusē. Spogulī viņa saskatīja cirtas uz pieres, redzēja tumšo atveri, redzēja tur trollīša Mumina ausis un kaut kur tālu tumsā saskatīja ko citu — kaut ko, kas kustējās. Kas aizvien vairāk un vairāk tuvojās trollītim Muminam . . .

— Sargies! — viņa sauca. — Tev aiz muguras kāds lien!

Trollītis Mumins pagriezās.

Viņam tuvojās tintes zivs. Bīstamākais jūras briesmonis, milzu tintes zivs, kas lēnām slīdēja uz trollīša Mumina pusi.

Trollītis Mumins mēģināja uzrāpties augšā, taču dēļi bija satrunējuši. Lāgu lāgiem viņam paslīdēja kājas, un viņš noplunkšķēja ūdenī. Snorkes jaun

kundze sēdēja augšā un kliedza, spoguli viņa joprojām turēja ķepā.

Tintes zivs tuvojās.

Piepeši tā apstājās un mirkšķināja acis. Spogu­lis bija uztvēris komētas kvēli un meta lielus, žilbinošus saules zaķīšus tintes zivs sejā. Tintes zivs izbijās. Visu mūžu viņa bija dzīvojusi tumsā, jūras dzīlēs. Tagad tumsa bija pazudusi, jūra pazudusi. Bet visšausmīgākais, ka tieši acīs viņai iespīdēja nejauka sārta gaisma. Tintes zivs nopū­tās un dziļi iegrima kravas telpā, apņēmusi galvu ar visām savām rokām.

— Snorkes jaunkundze, tu man izglābi dzī­vību, — trollītis Mumins teica. — Turklāt tik inte­liģentā veidā!

— Tas notika nejauši, — Snorkes jaunkundze atbildēja. — Bet es vēlētos vēlreiz tevi paglābt no tintes zivs!

— Ak jā, varbūt tāda vēlme būtu maķenīt pār­spīlēta, — trollītis Mumins bilda. — Bet nāc! Es gribu tikt no šejienes prom.

Augu dienu viņi klīda pa vientuļo jūras ainavu aizvien tālāk un tālāk. Te bija milzīgi gliemežvāki, pavisam citādi nekā tie, kādus viņi atrada krast­malā. Tie bija rotāti ar dzeloņiem un vītnēm, un to krāsas bija spilgtas un skaistas.

— Tajos varētu dzīvot, — Snorkes jaunkundze teica. — Vai jūs dzirdat, kā tie šalc? Vai tajos kāds sēž un kaut ko čukst?

— Tā ir jūra, — Susuriņš atbildēja. — Gliemež­vāks atceras jūru. — Viņā modās vēlēšanās spēlēt, un viņš paņēma mutes harmonikas. Taču no tām

neskanēja itin nekas, ūdens garaiņi bija aizslaucī- juši visus toņus.

— Tas nu gan ir nelāgi, — Susuriņš skumji sacīja.

— Kad pārnāksim mājās, tētuks to izlabos. Viņš prot itin visu, ja tikai viņu neviens netraucē, — trollītis Mumins stāstīja.

— Tagad mēs atrodamies tuvu pašai dziļākajai jūras dzelmei. Ejiet piesardzīgi! — Susuriņš aizrā­dīja.

Te vairs nebija jūras zāļu. Pēkšņi viņu priekšā atklājās pelēkām gļotām segtā jūras dzelme. Val­dīja pilnīgs klusums un dziļš svinīgums. Un tad vairs dzelmes nebija. Tā izzuda ēnu un ūdens garaiņu bezdibenī.

Neviens negāja pie malas palūkoties. Viņi klusi traucās garām. Tikai Snorkes jaunkundze pagrie­zās un nopūtās, jo tieši pie šās dzelmes atradās lielākais un skaistākais jūras gliemežvāks. Tas bija ļoti balts un zaigoja nokrēslī. Tajā šalca jūra.

— Nedomā par to, — trollītis Mumins brīdi­nāja. — Te ir ļoti bīstami. Tur lejā ir tādi bries­moņi, kādus neviens nav redzējis. Tie dzīvo dū­ņās . . .

Pienāca vakars. Viņi visi saspiedās kopā, cik cieši vien varēja, un ieklausījās neparastajā klu­sumā. Viss bija mīksts un slapjš, un dīvaini kluss. Trūka parasto skaņu, kādas vakaros dzirdamas uz zemes: lapu čaboņa vējā, putnu vīterošana, steidzīgu soļu troksnis. Viņi nevarēja iedegt uguns­kuru un baidījās aizmigt, jo viņiem varēja uzglū­nēt nezināmas briesmas. Beidzot viņi uzrāpās kādā augstā klintī, kur jutās mazliet drošāki, un

apēda Snorku sausās maizes drupačas, kas vēl bija palikušas.

Trollītis Mumins piedāvājās būt par pirmo sargu un nolēma pieaicināt arī Snorkes jaunkundzi. Ka­mēr citi, cieši saspiedušies kopā, iemiga, viņš sēdēja un blenza nedzīvajā jūras dzelmē. Komētas gaismā tā sārtojās, bet visas ēnas bija melnas un samtainas.

Trollītis Mumins vēroja drūmo ainavu un do­māja, kādas gan bailes izjūt zeme, redzēdama, ka tai tuvojas gaišā, ugunīgā ripa. Viņš domāja, cik ļoti mīl itin visu — mežu un jūru, lietu un vēju, saules mirdzumu un zāli, un sūnas, un saprata, ka dzīvot bez tā nemaz nav iespējams.

Taču tad viņam ienāca prātā, ka māmiņa gan zinās, kā visu paglābt.

Snifs atmodas un teica:

— Tā nāks rīt.

Viņi visi raudzījās uz komētu (arī Snorkes jaun­kundze, tikai viņa paglūnēja no cirtu apakšas). Komēta bija kļuvusi šausmīgi liela. To apņēma trīsošu liesmu vainags. Ūdens garaiņi bija izgai­suši, un varēja redzēt tālu pāri jūras dzelmei.

— Labrīt! — iesaucās Susuriņš un uzvilka ce­puri vēl vairāk uz ausīm. Tagad dosimies tālāk.

Brokastlaikā viņi satika kādu vāvuli, kas brauca ar divriteni, uzlicis uz muguras maisu ar savu mazuli. Uz bagāžas novietnes bija sakrautas so­mas un tarbas, un pie stūres rata šūpojās saiņi.