Tūve Jānsone: KOMĒTA nĀk

— Mīļais Susuriņ, uzspēlē kaut ko, — viņš lūdzās. — Kaut arī skumju dziesmiņu.

— Manas mutes harmonikas ir saplīsušas, — Su­suriņš aizrādīja. — No tām skan tikai daži toņi.

— Nu, spēlē kaut vai tos, — trollītis neatlaidās.

Tad Susuriņš spēlēja Villervallerrā dziesmiņu:

— Vili……… vali . . .

Mūsu……… skan tā . . .

Gurdas kājas …

. . . mājās . . .

— Tā jau skan drausmīgi, — murmulis sacīja.

Un viņi gurdi soļoja tālāk. Sākumā bija tikai

parasts, pikts vējš. Bet tas pieauga spēkā līdz piecām sešām ballēm. Drīz vien jau pūta septiņas balles, un tad pār viņiem plosījās vētra.

— Katastofa numurs divi! — Snorke sauca un vicināja burtnīcu. — Tagad sāksies ciklons!

Tad augstu gaisā uzlidoja viņa burtnīca ar visām piezīmēm par to, kā izsargāties no komētas.

— Mūs aizpūtīs uz mājām! Paldies Dievam, ka vējš pūš pareizā virzienā! — trollītis Mumins kliedza.

Vētra gaudodama nesa viņus pāri slīkšņai. Tā pūlējās noraut Susuriņa cepuri, tā apgāza Snifu, paķēra trollīša Mumina medaļu un uznesa to debesīs.

— Man bail! Turi mani pie ķepiņas! — Snorkes jaunkundze sauca.

Trollītis Mumins cieši satvēra viņas ķepiņu.

«Bijis man liels balons, mēs pārlidotu mājās,» viņš domāja, «tiešā ceļā pie māmiņas un tē- tuka …»

Tad murmulis iekliedzās ļaunāk nekā nelaimes sirēna. Vētra bija sagrābusi viņa pastmarku al bumu, un tas tagad aizlidoja pasaulē ar visiem pareizajiem un nepareizajiem zīmogiem, tas šūpo­jās kā putns un kļuva aizvien mazāks un ma­zāks . . . Murmulis joņoja tam pakaļ. Viņa brunčus purināja un plosīja vētra. Murmulis plandīja virs zemes kā liels papīra pūķis, līdz beidzot aizķērās aiz kāda krūma. Tur viņš apsedza galvu ar brun­čiem un atmeta visas cerības.

Pēc laiciņa viņš juta, ka viņu kāds rausta aiz piedurknes.

— Lieciet mani mierā! Esmu murmulis, kas pazaudējis savas pastmarkas, — viņš brēca.

— To es zinu, — trollītis Mumins atteica. — Tas ir gauži bēdīgi. Bet mums diemžēl jāaizņemas tava kleita. Mēs no tās iztaisīsim balonu. Mums jātiek mājās. Komēta nāk! Esi tik labs un novelc kleitu …

— Liecieties mierā! — murmulis neprātīgi kliedza.

— Un nerunājiet par komētu! Es ienīstu komē­tas!

Tagad vētra jau bija sasniegusi desmit balles. No apvāršņa šurp slīdēja melns spirālveida māko­nis. Tas virpuļodams nāca tuvāk un tuvāk.

— Velc nost kleitu! — Susuriņš pavēlēja. Neviens nedzirdēja, ko murmulis atteica, un tas varbūt bija labi, jo viņš teica kaut ko gauži nejauku. Nākamajā mirklī viņi bija norāvuši vi­ņam pār galvu kleitu. Tā bija milzīga, ar volāniem rotāta kleita, un murmulis bija to mantojis no mātesmāsas. Atlika tikai aizsiet kakla izgriezumu un piedurknes, un iznāca lielisks balons.

Melnais mākonis traucās tuvāk. Tas bija jau pavisam tuvu.

— Turiet un nepalaidiet vaļā! Nu mēs lidosim pēc tava pastmarku albuma, — Susuriņš sauca.

Viņi visi pieķērās pie murmuļa kleitas volāniem, vētra iešāvās tajos un pacēla viņus gaisā; tagad aiz viņiem joņoja, šņāca un krāca melnais mākonis. Zem viņu ķepiņām pazuda zeme, un visapkārt iestājās tumsa. Viņi lidoja tālu, tālu uz rietumiem, tieši nokrēslī un naktī.

Taisni pirms pusnakts ciklonam pietrūka elpas, un tas sacirtās vērpetē. Balons lēnām slīga mežā un palika karājoties augstu kokā. Ilgu laiku neviens neteica ne vārda. Saspiedušies kopā starp zariem, viņi lūkojās sārtenajā meža mijkrēslī un klausījās, kā ciklons pagaist tālu, tālu. Beidzot to varēja sadzirdēt tikai kā vāju svilpoņu, un tad viss apklusa.

Susuriņš vaicāja:

— Kā jūs jūtaties?

— Es esmu te, — pati mazākā ēna atbildēja.

— Vai nu tas esmu es, vai kāds cits nožēlojams ķipars, ko atnesusi vētra. Es jau teicu, ka jūs par to atbildēsit.

— Protams, tas esi tu, — murmulis īgni at­teica. — No tevis tik viegli vis vaļā netiksi. Tagad es gribētu zināt, vai ir kāda iespēja atdabūt kleitu.

— Lūdzu, un paldies par aizdevumu, — Snorke sacīja.

— Kur ir Snorkes jaunkundze? — trollītis Mu­mins vaicāja.

— Te, — tumsā atskanēja viņas balss. — Spogu­lis man nav pazudis.

— Mana cepure arī ne, — Susuriņš teica un smējās. — Un mutes harmonikas. Un spalva manā cepurē!

Murmulis uzvilka kleitu pār galvu.

— Liekas, jūs esat lieliskā omā, — viņš bilda.

— Bet man riebjas saburzīti volāni.

Pēc tam neviens nekā vairs nevarēja sacīt. Viņi aizmiga lielā koka zaros. Viņi bija tā noguruši, ka atmodās tikai otrā dienā pulksten divpadsmitos.

Piektdien, septītajā augustā, laiks bija pilnīgi rāms un briesmīgi karsts. Neviens nezināja, cik pulkstenis, viņi tikai nojauta, ka ir jau daudz.

Komēta bija milzīga, un skaidri varēja redzēt, ka tā tēmē uz Muminieleju. Liesmas ap to bija baltas un gaisma aplam spēcīga.

Trollītis Mumins pirmais norāpās no koka. Viņš piesardzīgi paraudzījās apkārt un paošņāja. Tad sauca:

— Te ir zaļš! Visapkārt ir lapas un puķes!

Mežs nebija izpostīts, tas izskatījās kā jau mežs.

Un pat likās — mājas vairs nav tālu.

Šodien ikviens ķipars un sīkākā skudriņa bija paslēpušies zemē, cik dziļi vien varēja, un putni gaidīdami klusi sēdēja kokos.

— Nu, mīļā mās, vai tev šodien nevajag puķi aiz auss? — Snorke jautāja.

— Cik jauki, ka tu par to domā, — Snorkes jaunkundze atbildēja. — Bet man nav nekādas patikas. Es baidos.

Snifs staigāja apkārt un domāja par savu ka­ķēnu. Nez vai tas tupēs uz verandas kāpnēm? Vai tas viņam kaut ko sacīs jeb vai tikai murrās? Ja nu kaķēns ir tik maziņš, ka Snifu vairs nepazīs? Viņu pārņēma aizvien lielāks nemiers, un beidzot viņš sāka dungot.

— Gan viss būs labi, tu redzēsi, — Susuriņš mierināja. — Bet pamēģini soļot mazliet žiglāk. Jo tagad mums jāsteidzas . . .

— Jāsteidzas, kā tad! — murmulis izsaucās. — Visiem jāsteidzas. Visi ceļ traci. Zemes virsū nav nekāda miera! — Viņš staigāja apkārt, meklē­dams pastmarku albumu, un viņa seja aiz bēdām bija kļuvusi grumbaina. Bija briesmīgi karsts, un viņiem vairs nebija ne ēdamā, ne dzeramā. Viņi tikai gāja un gāja.

«Cik dīvaini tu jūties, ja tu ej un pēc kaut kā ilgojies,» trollītis Mumins domāja. «Es noteikti saožu tīkamu tikko ceptu maizīšu smaržu.» Viņš nopūtās un gāja tālāk. Pēc brītiņa viņš apstājās un, pacēlis purniņu, ošņāja. Tad viņš metās skriet.

Koki kļuva retāki. Tikko cepto maizīšu smarža kļuva spēcīgāka. Pēkšņi viņa priekšā pavērās Mu- minieleja ar zilo Muminu māju, tikpat rāma un ik­dienišķa, kāda tā bija, viņam aizbraucot. Un mājā māmiņa patlaban vienā mierā cepa piparkūkas.

— Mēs esam mājās! Mēs esam mājās! — trollītis Mumins sauca. — Es taču zināju, ka mums veik­sies labi. Nāc un paraugies!

— Tur ir tilts, par kuru tu stāstīji. Un tas tur, bez šaubām, ir koks, kurā tu kāpi. Māja ir smalka un veranda skaista, — Snorkes jaunkundze sacīja.

Snifs paskatījās uz verandas kāpnēm. Bet tur netupēja neviens kaķēns.

Trollīša Mumina māte sēdēja virtuvē un grez­noja torti ar sārtu putu krējumu. Tortei apkārt vijās skaistas šokolādes vītnes — «Manam mīļa-

jam trollītim Muminam», un tortei pašā augšā bija graudu cukura zvaigzne.

Māte klusi svilpoja un lāgu lāgiem paraudzījās pa logu. Tēvs klunkurēja no istabas istabā un bija visai noraizējies.