Tūve Jānsone: KOMĒTA nĀk

— Kādēļ viņi nenāk? Pulkstenis drīz būs pus­divi, — viņš teica.

— Gan viņi pārnāks, — māte viņu mierināja. — Tev nevajag uztraukties. Esi tik laipns, pacel torti, lai es to varu nolikt uz tortes papīra. Snifs varēs izlaizīt bļodu, tas viņam tīk . . .

Tēvs nopūtās un pacēla torti.

— Mums nevajadzēja ļaut viņiem iet, — viņš sacīja. — Bet mēs nesapratām . . .

Tai brīdī ienāca bizamžurka un apsēdās uz malkas kastes.

— Nu, kā veicas ar komētu? — māte jautāja.

— Tā nāk, cik aši vien spēj. Ir gan īstais laiks cept kūkas, — bizamžurka pikti sacīja.

— Vai drīkstu piedāvāt vienu piparkūku? — trollīša Mumina māmuļa vaicāja.

— Nu jā, varbūt vienu, kamēr mēs gaidām, — bizamžurka atteica.

Apēdusi trīs piparkūkas, viņa sacīja:

— Tā vien liekas, ka pār tiltu brāžas kundzes dēls. Viņam līdzi ir visai raiba sabiedrība.

— Trollītis Mumins! — māmuļa izsaucās un ie­svieda kūku lāpstiņu samazgu spainī. — Un to jūs man sakāt tikai tagad?

Viņa izskrēja ārā, un tēvs izbrāzās aiz viņas.

— Tur jau viņš nāk — un aiz viņa Snifs … — Un vēl daudz ļaužu, kurus tētuks un māte nekad agrāk nebija redzējuši.

— Ai, kā es tevi gaidīju! — māmuļa sauca.

— Nāc manās skavās! Cik jūs esat vāji un netīri! Nē, tas tik ir jauki . . . Vai tā ir patiesība?

— Māmiņ! Tētuk! — trollītis Mumins sauca.

— Es piedalījos kautiņā. Kāvos ar indīgu krūmu un uzvarēju. Knips knaps — nocirtu viņa rokas, un beidzot palika tikai kails stumbrs.

— Un tu uzdrīkstējies! — māmuļa izsaucās.

— Bet kas tā tāda?

— Tā ir Snorkes jaunkundze, — trollītis atbil­dēja. — Es izglābu viņu no indīgā krūma. Un tas ir Snorke. Tas ir Susuriņš, mans labākais draugs. Sitas ir murmulis, kas krāj pastmarkas.

Viņi sadevās ķepās.

— Cik interesanti! Pastmarku krāšana ir smalks vaļas prieks, — trollīša Mumina tēvs sacīja.

— Tas nav nekāds vaļas prieks, tā ir mana profesija, — murmulis šņāca, jo viņš bija nelāgi gulējis.

— Ak tā! — trollīša Mumina tēvs sacīja. — Tad varbūt jums būs patika paraudzīties uz kādu pastmarku albumu, kurš te vakar tika atpūsts?

— Ko?! — murmulis iebrēcās.

— Nu jā, — māte piebilda. — Es rīta cēlienā biju izlikusi ārā mīklu rūgšanai, bet tā tika piepūsta pilna ar nejaukiem līmes papīrīšiem.

— Līmes papīrīšiem! — murmulis atkārtoja un nobālēja. — Vai tie vēl te ir? Kur? Jūs taču ne­būsit visu murmuļu vārdā tos aizsviedusi?

— Tie visi karājas pie veļas auklas un žūst, — māte sacīja, norādīdama uz veļas auklu starp ceriņu krūmiem.

Murmulis uzmeta skatienu sārtajam pastmarku albumam un aiz prieka iekliedzās. Viņš brāzās, cik aši vien spēja, savos saplēstajos volānos.

— Dažiem cilvēkiem gan ir laime, — Snifs sarūg­tināts sacīja. Viņu nebija apsveicis neviens kaķēns.

Pārmezdams viņš norādīja uz šķīvi ar pienu, kas bija nolikts uz verandas kāpnēm.

— Piens, liekas, ir saskābis, — viņš teica.

— Tur vainīgs karstums, — māmuļa paskaid­roja. — Sajā karstumā viss saskābst. Bet kaķis nāk visai reti padzerties pienu . . . Mīļie bērni, tagad mēs ieturēsim brokastis. Nāciet iekšā un apsveiciet bizamžurku.

Taču Snifs palika dārzā. Viņš palīda zem krū­miem un sauca kaķi. Viņš meklēja to malkas šķūnītī. Viņš meklēja visur un sauca, un sauca. Bet kaķēns nenāca.

Tad Snifs atgriezās verandā, kur citi jau ietu­rēja brokastis un runāja par komētu.

— Bizamžurka sacīja, ka komēta šovakar nokri- tīšot sakņu dārzā, — trollīša • Mumina māmiņa teica. — Un tieši tad, kad vējš būs aizpūtis šos riebīgos, pelēkos putekļus . . . Nu jā. Es nemaz netaisījos dārzeņus tīrīt . . . Nu saki viens cilvēks, un pasaules izplatījums tiešām ir melns! Vai tu noskaidroji to?

— Skaidrs, — Snifs atteica un jutās priecī­gāks. — Es visu jums noskaidroju. Un, kad nāks komēta, jūs varat paslēpties manā alā.

— Pagaidiet maķenīt! — Snorke izsaucās. — Mums par šo jautājumu jānotur sēde! Lielā sēde! Tādus jautājumus taču nevar izlemt tik vienkārši.

— Kāpēc tad ne? — Snorkes jaunkundze ierunā­jās. — Nav taču laika spriedelēt. Mēs dosimies uz alu un visus dārgumus ņemsim līdzi!

— Jā! Vai esat redzējuši manu dunci? — Snifs sauca.

— Vai svētku mielastu mēs nevarētu ēst alā? — trollītis Mumins ierosināja. — Tas būtu kā izbrau­kums!

Viņi visi kliedza cits par citu un vicināja ķepas, bet Snifs izgāza uz galdauta piena glāzi.

Tad bizamžurka piecēlās un teica:

— Jūs kļūstat nejaukāki un nejaukāki. Visa šī mēļošana nekam neder, jo no jums paliks tikai slapjums. Tagad es iešu un apgulšos šūpuļtīklā, un domāšu. Pagaidām ardievu, ja mēs vairs neredzē­tos.

Un viņa aizgāja.

Iestājās neilgs klusuma brīdis, un trollīša Mu­mina tēvs dziļi nopūtās.

— Nevaru saprast, kāpēc šī bizamžurka mani tik nomācoši ietekmē. Pulkstenis ir trīs . . . Var­būt mums vajadzētu sākt saiņoties. Cik liela ir ala? — Viņš palūkojās uz Snorki un vaicāja: — Vai tu šo pārvākšanos varētu noorganizēt manā vietā?

Snorke aiz prieka pietvīka.

— Es mēģināšu, — viņš nopietni atbildēja. — Bet vispirms iedodiet man rūtiņu vai līniju burtnīcu, spalvu, mēru un alas zīmējumu perspek­tīvā no putna lidojuma ar visiem kārtīgiem izmērī- jumiem. Pēc tam visu jūsu mantu sarakstu. Uz tā priekšmeta, kas jums vismīļākais, uzzīmējiet trīs zvaigznes, uz priekšmeta, kas mazāk mīļš, — divas un uz tā, bez kura domājat iztikt, — tikai vienu zvaigzni.

— Manu sarakstu tu dabūsi tūliņ, — Susuriņš teica un iesmējās. — Trīs zvaigznes uz mutes har­monikām!

Tad sākās lielā saiņošana. Bizamžurka gulēja šūpuļtīklā un skatījās, murmulis, kārtodams pastmarkas, sēdēja zem ceriņu krūma.

Trollīša Mumina māmiņa traucās šurpu turpu un meklēja auklas un ietinamo papīru, viņa iztukšoja visu ievārījumu pagrabu un noņēma logu aizkarus. Visas atvilktnes kumodēm bija izvilktas un atra­dās uz grīdas, bet gultas drēbes saliktas ārā uzkalniņā.

Tēvs divričos bāza mugursomas un tarbas, un saiņus, un grozus. Snorke sēdēja un organizēja visu uz verandas galda, pārklādams to ar lapām un aprēķiniem. Viņš jutās ļoti laimīgs.

— Ko darīsim ar gliemežvākiem, kas rotā do­bes? — Snorkes jaunkundze vaicāja.

— Tos ņemsim līdzi, — trollīša māte atbil­dēja. — Uz tiem uzzīmētas trīs zvaigznes. Mīļais Snif, vai tu varēsi aiznest šo torti līdz alai? Baiļo­jos to likt divričos . . .

— Paklau, mēs nevaram izrakt visas rozes. Mums nav tik daudz laika, — tēvs sacīja.

— Nu tad ņem tikai dzeltenās, — māte aizrā­dīja. — Bet tās gan jāpaņem. — Un tad viņa aiz- traucās, lai izrautu redīsus, vismaz lielākos. Tēvs stūma divričus pēc divričiem līdz krastmalai, kur trollītis Mumins un Susuriņš nogādāja mantas alā. Bija ļaunāk nekā pārceļotājiem, jo laika viņiem palika gaužām maz.

Karstums bija spiedīgs, un nedzīvo krastmalu apspīdēja tumši sārta, baiga gaisma. Tēvs pūlējās neskatīties šajā šausmīgajā ainavā. Viņš tikai stūma divričus pēc divričiem un sevī prātoja, kā gan viņš kopš jaunības laikiem varējis iegādāt tik daudz nevajadzīgu mantu. Lāgiem viņš palūkojās pulkstenī.

«Tā būs pēdējā krava,» viņš nodomāja. «Nevar būt ne runas, ka viņa varēs paņemt līdzi visas skapju atslēgas un auklas …»