Tūve Jānsone: KOMĒTA nĀk

— Varbūt tas beidzas ar diviem «S»? — Snorke vaicāja.

— To es neteikšu. Un tev nav brīv minēt! — Snifs sauca.

Susuriņš tagad spēlēja vienu dziesmu pēc ot­ras — gan iemidzinošas krēslas dziesmas, gan uz­mundrinošas rīta dziesmas. Sīkie ķipari cits pēc cita pazuda mežā. Koku gariņi aizgāja, un Snorkes jaunkundze aizmiga ar spoguli ķepā.

Beidzot apklusa arī dziesmas un noriņā iestājās pilnīgs klusums. Jāņtārpiņi izdzisa, un lēnītiņām, lēnītiņām tuvojās rīts.

Piektajā augustā vairs nedziedāja neviens putns. Saule spīdēja tik vāri, ka to tikko varēja pamanīt. Bet virs meža, ugunīga apļa apņemta, pacēlās komēta, liela kā ratu ritenis.

Susuriņam nebija nekāda prieka spēlēt. Viņš gāja savā nodabā un prātoja. Arī citi bija klusi. Tikai Snifs lāgu lāgiem čīkstēja un teica, ka viņam sāpot galva. Bija briesmīgi karsts.

Tad vientuļā, garā smilšu kāpā skatienam pavē­rās mežs. Bezgala daudz mīkstu smilšu pauguru un vietumis smilgu kumšķi. Trollītis Mumins apstājās un ošņāja gaisu.

— Nejūtu jūras smaku. Te smird nelabi . . .

— Tas, protams, ir tuksnesis, — Snifs drūmi sacīja. — Tuksnesis, kurā mūsu kājas nokaltīs un nemūžam netiks atrastas. Man sāp galva!

Pa smiltīm bija grūti iet. Viņi soļoja uz priekšu — te paugurā augšup, te atkal lejup.

— Paraugieties! Tur iet baltie zalkši! — Snorke aizrādīja.

Tālē pa kāpām garā verzē virzījās baltie zalkši. To skatieni stingi vērsās pret apvārsni un ķepas nemierīgi kustējās.

— Viņi iet uz austrumiem. Varbūt gudrākais būtu viņiem sekot. Viņiem ir nojausma, — Snorke aizrādīja.

— Bet mēs dzīvojam rietumu pusē, — trollītis Mumins sacīja. — Tētuks un māmiņa dzīvo rietu­mos.

Un viņš devās tieši uz Muminieleju.

— Tagad mani moka arī slāpes, — Snifs dīca.

Bet neviens viņam neatbildēja.

Smilšu kāpas kļuva zemākas. Zemi klāja aļģes, kas komētas gaismā izskatījās sarkanas. Tur bija oļi un gliemežvāki. Mētājās nelieli koka un korķa gabaliņi, tur bija viss, kas mēdz būt jūrmalā. Bet jūras vairs nebija.

Viņi stāvēja, saspiedušies kopā, un tikai blenza. Tur, kur vajadzētu būt jūrai ar mīkstajiem, zila­jiem viļņiem un lidojošām kaijām, bija tikai kails bezdibenis. Pāri tam cēlās garaiņi, bet lejā mutu­ļoja, un bija jūtama dīvaina, pretīga smārde. Krastmalā parādījās zaļas, gļotainas plaisas.

— Jūra pazudusi, — nevarīgā balsī teica Snor­kes jaunkundze. — Kāpēc tā pazudusi?

— Nezinu, — trollītis Mumins atbildēja.

Bet Susuriņš apsēdās, saņēma galvu rokās un sauca:

— Skaistā jūra! Pilnīgi pazudusi! Vairs nevarēs būrāt, nevarēs peldēt, nebūs nevienas lielas līda­kas! Nebūs vairs varenu vētru, ne caurspīdīgu ledu! Mēnesim vairs nebūs kur spoguļoties! Krastmala vairs nav nekāda krastmala, tā vairs nav nekas!

Trollītis Mumins apsēdās viņam blakām un teica:

— Jūra atgriezīsies. Viss atgriezīsies, kad ko­mēta būs aizgājusi savu ceļu. Vai tu tam netici?

Bet Susuriņš neatbildēja.

— Kā mēs te tiksim pāri? — piepeši jautāja Snorke. — Divās dienās mēs nepagūsim apiet ap­kārt.

Neviens nekā neteica.

— Mums jānotur sēde, — Snorke atsāka. — Iz­virzu sevi par priekšsēdētāju un sekretāru. Vai ir kādi citi priekšlikumi?

— Lidosim, — Snifs ieminējās.

— Iesim, — trollītis Mumins murmināja.

— Nejokojiet, mums vairs nav laika jokot. Jūsu priekšlikumi tiek vienbalsīgi noraidīti. Ieteiciet kaut ko citu, — Snorke sacīja.

— Ieteic pats! — trollītis Mumins nikni sauca. — Tam taču nav nekādas jēgas. Ieraksti savā vecajā burtnīcā, ka no mums visiem paliks tikai slapjums, kad nāks komēta, jo pat Susuriņš vairs netic, ka mēs izglābsimies.

Iestājās dziļš klusums.

Tad Susuriņš piecēlās un teica:

— Iesim pāri ar ķekatām. Tad arī pagūsim.

— Protams! — trollītis Mumins sauca. — Tā ir lieliska ideja! Protams, ar ķekatām! Pasteidzieties! Mums jāatrod ķekatas, mēs izglābsimies, mēs nokļūsim mājās! — Un viņi visi metās meklēt ķeka­tas.

Nekur nevar atrast tik daudz mantu kā jūras krastā. Trollītis Mumins atrada salūzušu mastu, Snorkes jaunkundze — slotas kātu un airi. Susu­riņš — makšķeres kātu un masta stengu. Snifs — kameņu sitamo un salūzušas kāpnes. Bet Snorke devās atpakaļ uz mežu un pagādāja sev divus patievus vienāda garuma egļu stumbrus.

Tad viņi visi satikās un mēģināja staigāt ar ķekatām. Susuriņš visu laiku soļoja šurpu turpu un mācīja citiem, kā jāstaigā.

— Lieciet platāku soli! — viņš sauca. — Tikai mieru! Nedomājiet! Jūtiet! Un neskatieties lejup, tad zaudēsit līdzsvaru!

— Man reibst galva! Man kļūst nelabi! — Snifs brēca.

— Paklau, Snif, — Susuriņš sacīja. — Ļoti ie­spējams, ka jūras dibenā atrodas nogrimušas man­tas.

Snifs vairs nejutās nelabi.

— Paskatieties uz mani! — Snorkes jaunkundze sauca. — Es tikšu galā! Es tikšu galā! Es nemaz nedomāju, es tikai jūtu!

— To jau mēs zinām, — viņas brālis piebilda.

Pēc kādas stundas Susuriņš sacīja:

— Man liekas, tagad jūs tiksit galā. Ir laiks doties ceļā.

— Vēl ne! Man mazliet jānoskaņojas peldei, — Snifs sacīja, pamezdams strauju skatienu uz jūras dzīli.

— Mums nav laika. Un iegaumējiet, ka jāsargās no dūņām un spraugām. Sekojiet man! — Susuriņš sacīja.

Cits pakaļ citam, pasituši ķekatas padusē, viņi nokāpa sarkanajā mijkrēslī. Viņi slīdēja, vēlās apkārt un ūdens garaiņos cits citu tikko saredzēja.

— Atcerieties, tas notiek uz jūsu atbildību, — Snifs aizrādīja.

— Protams, protams, — trollītis Mumins at­teica. — To es zinu. Tu vari būt pavisam mierīgs.

Tagad viņu priekšā pletās nedzīvais jūras dibens. Tas izskatījās gaužām skumīgs. Visi skaistie aļģu vainagi, kas caurspīdīgajā ūdenī bija šūpojušies, gulēja novītuši un melni, un nedaudzajās peļķēs

nožēlojami spirinājās zivis. Smirdoņa bija bries­mīga. Medūzas un mazās zivteles it visur cīnījās pēc elpas, un Snorkes jaunkundze skraidīja šurpu turpu un meta tās ūdens peļķēs.

— Tā, tā, tā, tā, — viņa teica, — tagad tev atkal būs labi . . .

— Man gaužām žēl, — trollītis Mumins sacīja. — Bet es domāju, ka visas mēs nepaglābsim.

— Taču dažas gan, — Snorkes jaunkundze at­teica un nopūtās. Viņa uzkāpa savās ķekatās un sekoja citiem. Lejā komēta šķita daudz lielāka un, likās, pūta un elsa ūdens garaiņos. Kā sīki, garkā­jaini kukaiņi viņi devās jūras dzīlēs aizvien tālāk un tālāk.

Vietumis no smiltīm slējās vareni, tumši kalni, to virsotnes kādreiz bijušas nelielas salas un šēras, kurās iegriezušās laivas un kuru krastā plunčāju­šies mazie ķipari.

— Es nemūžam vairs neuzdrīkstēšos peldēt dzi­ļos ūdeņos, — Snifs sacīja un nodrebēja. — Iedo­mājieties tikai, ka tas viss bijis zem vēdera.

Viņš paraudzījās kādā plaisā, kurā vēl atradās ūdens un rosījās noslēpumaina dzīve.

— Bet tas ir skaisti. Baismi un skaisti, — Susu­riņš teica. — Un zināt, ka pirms mums te neviens nav bijis . . .

— Tur tā ir! — Snifs pēkšņi iekliedzās. — Mantu lāde! Tu teici, ka te atrodoties nogri­muši dārgumi . . .

Viņš nometa ķekatas un mežonīgi sāka kasīt smiltis ap lādi.

— Palīdziet! — viņš sauca. — Tā ir aizslēgta . . . Tā dziļi iegrimusi . .'.