Tuve Jānsone - BURVJA CEPURE

Tuve Jānsone

BURVJA CEPURE

nordik

No zviedru valodas tulkojusi MUDĪTE TREIMANE

Autores ilustrācijas

Šī grāmata izdota ar Ziemeļvalstu Kultūras Fonda un Somijas Literatūras informācijas centra finansiālo atbalstu

This book has been published with the financial support of the Nordic Cultural Foundation and the Finnish Literature Information Center

© Nordik, 1999 © M. Treimane, tulkoj

Kādā pelēkā rītā Muminielejā uzsniga pirmais sniegs. Pavisam klusi un nemanāmi tas birdināja lielas pārslas, un dažās stundās itin viss bija kļuvis balts.

Trollītis Mumins stāvēja uz kāpnēm un skatījās, kā ieleja apsedzas ar ziemas segu, un rāmi nodo­māja: «Šovakar mēs iesim ziemas guļā.» Jo kaut kad novembrī tā dara visi troļļi Mumini (ja kādam nepatīk tumsa un aukstums, tad, patiesību sakot, tāda rīcība ir gaužām saprātīga). Viņš aizvēra durvis, un, aiztipinājis pie savas māmiņas, sacīja: — Ir uzsnidzis sniegs.

— Es zinu, — trollīša Mumina māmiņa sacīja.

— Es jau esmu uzklājusi jums visiem gultas ar vissiltākajām segām. Tu vari gulēt augšistabā, rietumu kambarī, kopā ar mazo dzīvnieciņu Snifu.

— Bet Snifs tik šausmīgi krāc, — trollītis Mu­mins iebilda. — Vai es labāk nevarētu gulēt kopā ar Susuriņu?

— Kā vēlies, — trollīša Mumina māmiņa atļāva.

— Lai Snifs guļ austrumu kambarī.

Tā Muminu ģimene un visi tās draugi un paziņas apdomīgi un nopietni gatavojās garajai ziemai. Verandā trollīša māmiņa uzklāja galdu, bet tasītē ikvienam bija iebērtas tikai egļu skujas (ja ir nodomāts gulēt trīs mēnešus, tad ir ārkārtīgi svarīgi, lai vēders būtu pilns ar skujām). Kad vakariņas bija paēstas (un tās arī vairs lāgā negaršoja), viņi pateica cits citam ar labu nakti mazliet sirsnīgāk nekā parasti, un māmiņa mudi­nāja visus iztīrīt zobus. Pēc tam trollīša Mumina tētis apstaigāja māju, aiztaisīja visas durvis un visus logu aizvērtņus un uzsedza odu pārklāju lustrai, lai tā nenoputētu.

Tad ikviens mājas iemītnieks ielīda savā gultā un, saritinājies pēc iespējas ērtāk, uzvilka segu pār ausīm, un domāja par kaut ko patīkamu. Bet trollītis Mumins, viegli nopūzdamies, sacīja:

— Un tomēr mēs zaudēsim tik daudz laika!

— Nekā! — Susuriņš iebilda. — Mēs sapņosim. Un, kad atkal pamodīsimies, būs pavasaris . . .

— Jāā … — trollītis Mumins murmināja. Viņš jau bija aizslīdējis tālu prom sapņu puskrēslā.

Biezs un smalks ārā sniga sniegs. Tas jau bija noklājis kāpnes, tas smagi nogūlās uz jumta un logu palodzēm. Drīz visa Muminu māja būs viena mīksta, apaļa kupena. Cits pēc cita stājās tikšķēt pulksteņi — bija atnākusi ziema.

Kādu pavasara rītu, tā ap pulksten četriem, pāri Muminielejai laidās pirmā pavasara dzeguze. Tā nosēdās uz zilās Muminu mājas jumta un nokūkoja astoņas reizes, saprotams, maķenīt aizsmakušā balsī, jo vēl bija pārlieku agrs pavasaris. Pēc tam dzeguze laidās tālāk uz austrumiem. Trollītis Mumins pamodās un labu brīdi gulēja un skatījās griestos, nesaprazdams, kur atrodas.

Viņš bija gulējis simtiem nakšu un simtiem dienu, un ap viņu vēl virmoja sapņi, gribēdami ievilkt atkal miegā.

Bet, pagriezies, lai no jauna ērti ierīkotos uz gulēšanu, viņš pamanīja kaut ko tādu, kas miegu kā ar roku atņēma. Susuriņa gulta bija tukša.

Trollītis Mumins pietrūkās kājās.

Kā tad, arī Susuriņa cepures nebija. — Tavu trakumu! — trollītis Mumins iesaucās.

Viņš aiztipināja līdz atvērtajam logam un palū­kojās ārā. Protams, Susuriņš bija kāpis pa virvju kāpnēm. Trollītis Mumins tika pāri loga palodzei un, uzmanīgi likdams savas īsās kājas, kāpa lejā. Slapjajā zemē viņš skaidri redzēja Susuriņa pēdu nospiedumus. Pēdas šaustījās šurp un turp, un tām bija grūti izsekot. Dažbrīd tās taisīja garus lēcie­nus un krustojās. «Viņš ir bijis priecīgs,» trollītis Mumins prātoja. «Seit viņš ir metis kūleņus — to var redzēt pavisam skaidri.»

Piepeši trollītis Mumins, pacēlis purniņu, ieklau­sījās. Tālumā savas mutes harmonikas spēlēja Susuriņš; viņš spēlēja savu vispriecīgāko dzies­miņu: «Visi mazi dzīvnieciņi pušķīti sien astītē». Trollītis Mumins žigli sāka skriet mūzikas virzienā.

Lejā pie upes viņš sastapa Susuriņu, kas, uzvil­cis uz ausīm savu veco cepuri, sēdēja uz tilta margām un šūpoja kājas virs ūdens.

— Hei! — trollītis Mumins teica un nosēdās vi­ņam blakus.

— Hei, hei! — Susuriņš atteica, turpinādams spēlēšanu.

Saule tik tikko bija paguvusi pacelties pāri koku galotnēm un spīdēja abiem tieši sejā. Samieguši acis, viņi skatījās tajā, šūpodami kājas virs dzidri plūstošās straumes, un jutās draudzīgi un bez raizēm.

Pa šo upi viņi agrāk bija devušies pasaulē pretī daudziem neparastiem piedzīvojumiem. Un katrā ceļojumā viņi bija sastapuši jaunus draugus un atveduši tos sev līdzi uz Muminieleju. Trollīša Mumina māmiņa un tētis uzņēma visus paziņas nesatricināmā mierā — viņi vienīgi ienesa vēl gul­tas un izbīdīja lielāku ēdamgaldu. Tāpēc Muminu mājā allaž valdīja drūzma; te ikviens varēja darīt to, kas ienāca prātā, un gandrīz nevienu te nemāca raizes par rītdienu. Saprotams, laiku pa laikam atgadījās arī kaut kas satraucošs un bries­mīgs, taču par garlaicību šai mājā nevarēja žēlo­ties (un tā taču ir liela priekšrocība).

Nodziedājis savas pavasara dziesmas pēdējo pantu, Susuriņš iebāza mutes harmonikas kabatā un sacīja:

— Vai Snifs jau nomodā?

— Nedomāju vis, — trollītis Mumins atbildēja. — Viņš vienmēr guļ nedēļu ilgāk par citiem.

— Tad mēs viņu pamodināsim, — Susuriņš apņē­mīgi sacīja un nolēca no tilta margām. — Šodien mums jāpaveic kaut neparasts, jo šī būs lieliska diena.

Zem austrumu kambara loga trollītis Mumins deva viņam slepeno signālu: trīs parastus svilpie­nus un vienu garu — ķepās (tas nozīmēja, ka gaidāma kāda nodarbošanās). Viņi dzirdēja, ka Snifs pārstāj krākt, tomēr augšā nekas nekustējās.

— Vēl reizi! — Susuriņš sacīja. Un viņi signali­zēja divtik stipri.

Te logs atsprāga vaļā.

— Es guļu! — Snifs dusmīgs nobļāva.

— Nāc nu lejā un nedusmojies, — Susuriņš teica.

— Mēs esam nodomājuši darīt kaut ko neparastu.

Tad Snifs nobraucīja savas sagulētās ausis un

rāpās lejā pa virvju kāpnēm (varbūt der pieminēt, ka virvju kāpnes viņiem bija zem visiem logiem, jo iešana pa mājas kāpnēm aizņem pārāk ilgu laiku).

Patiešām, diena taisījās būt lieliska. Visapkārt zemē bija papilnam tikko pamodušos ķiparu, kas cauru ziemu bija gulējuši un nu skraidelēja apkārt, itin visu pārlūkodami. Viņi vēdināja drēbes, su­kāja ūsas, laboja savas mājas un visvisādi gatavo­jās uzņemt pavasari.

Paretam trollītis Mumins, Susuriņš un Snifs apstājās un nolūkojās, kā ceļ māju, vai ari ieklausī­jās kādā ķildā (pirmajās pavasara dienās jau tādas bieži atgadās, jo tikko izlīdušam no ziemas guļas var taču būt slikts noskaņojums).

Sur tur zaros sēdēja koku gariņi, sukādami savus garos matus, un miega pleķīšos stumbru ziemeļu pusē garus tuneļus raka pelēni un citi sīkie ķipari.