Tuve Jānsone: BURVJA CEPURE

— Gagea lutea, — Murmulis lepni rādīja. — Pir­mais kolekcijā. Nevainojams eksemplārs.

Un viņš iegāja iekšā un izlika visu uz ēdamgalda.

— Pavirzies uz galda stūri, — trollīša Mumina māmiņa teica, — jo te stāvēs zupa. Vai visi sanā­kuši? Vai bizamžurka vēl guļ?

— Kā sivēns, — Snifs atbildēja.

— Vai šodien jums bija jautri? — Mumina mā­miņa vaicāja, kad bija pielējusi visus šķīvjus pilnus.

— Šausmīgi jautri! — visa ģimene iesaucās.

Nākamo rītu, kad trollītis Mumins aizgāja uz malkas šķūnīti, lai izlaistu ārā piecus mākonīšus, tie visi kā viens bija pazuduši. Un nevienam ne prātā nenāca, ka tiem ir kāds sakars ar dažām olu čaumalām, kas atkal gulēja Burvja cepurē.

' Murmulis allaž staigāja kleitā, ko viņš bija mantojis 110 savas tantes. Man ir aizdomas, ka visi murmuļi valkā brunčus. Savādi, bet tā tas ir.— Rakstn. piez.

Kādā siltā un mierīgā dienā, kad pār Muminie- leju smidzināja vasaras lietutiņš, tika nolemts spēlēt mājās paslēpes.

Snifs stāvēja stūrī un, paslēpis purniņu ķepās, skaļi skaitīja. Izskaitījis līdz desmit, viņš apsvie­dās riņķī un sāka meklēt: vispirms parastajās slēpšanās vietās un tad neparastajās.

Trollītis Mumins gulēja zem verandas galda un jutās maķenīt nemierīgs. Viņš pats juta, ka šī nav nekāda labā paslēptuve. Snifs katrā ziņā pacels galdautu, un tad viņš būs atrasts. Trollītis Mu­mins pavērās uz vienu, uz otru pusi un pamanīja melno gardibeni, kuru kāds bija nolicis stūrī.

Spīdoša ideja! Snifs nekad neiedomāsies pacelt cepuri. Žigli izlīdis no paslēptuves, trollītis klusi aizlavījās līdz kaktam un uzvilka cepuri pāri galvai. Tālāk par vēderu tā nesniedzās, bet, ja viņš sarausies gluži maziņš un iebāzīs iekšā asti, tad noteikti būs diezgan neredzams.

Trollītis Mumins pats pie sevis iespurdzās, izdzir- dis, kā visi pārējie — cits pēc cita — tiek atrasti. Murmulis droši vien atkal bija paslēpies zem dīvāna — labāku vietu viņš nemācēja atrast. Nu viņi barā skraidīja apkārt, meklēdami trollīti Mu­minu.

Trollītis gaidīja, līdz viņam sametās bail, ka pārējiem apniks meklēšana, un viņš izlīda no cepures, pabāza galvu pa durvīm un sacīja:

— Tutū!

Labu brīdi Snifs blenza uz viņu, tad diezgan nelaipni atbildēja:

— Pats tu esi tutū.

— Kas tas tāds? — Snorkes jaunkundze čuk­stēja.

Pārējie grozīja galvas, joprojām blenzdami uz trollīti Muminu.

Nabaga mazais trollītis Mumins! Burvja cepurē viņš bija pārvērsts par ļoti savādu zvēru. Viss, kas viņam bija apaļš, tagad bija kļuvis tievs, un viss, kas bija mazs, nu bija liels. Un visjocīgākais bija tas, ka viņš vienīgais nevarēja redzēt, kāds izskatījās.

— Nu gan jūs esat izbrīnījušies! — trollītis Mu­mins sacīja un paspēra dažus nedrošus soļus ar savām garajām, tievajām kājelēm. — Jums nebija ne jausmas, kur es biju noslēpies!

— Tas mūs neinteresē, — Snorke teica. — Bet tu patiešām izskaties tik neglīts, ka ikviens būs izbrīnījies, tevi ieraugot.

— Cik jūs esat nelaipni, — trollītis Mumins bē­dīgs nomurmināja. — Nu jā, jums pārāk ilgi va­jadzēja meklēt. Ko mēs tagad darīsim?

— Vispirms tev vajadzētu stādīties priekšā, — Snorkes jaunkundze vēsā balsī teica. — Mēs taču nezinām, kas tu tāds esi.

Trollītis Mumins pārsteigts paskatījās uz viņu, bet tad iedomājās, ka šī ir kāda jauna rotaļa. Sajūsmināts iesmējies, viņš sacīja:

— Es esmu Kalifornijas karalis!

— Un es esmu Snorkes māsa, — teica Snorkes jaunkundze. — Sis ir mans brālis.

— Mani sauc par Snifu, — mazais dzīvnieciņš Snifs sacīja.

— Es esmu Susuriņš, — Susuriņš teica.

— Pū, cik jūs esat apnicīgi! — trollītis Mumins iesaucās. — Vai jūs nevarējāt izdomāt ko neparas­tāku? Bet nu iesim ārā, man liekas, ka laiks sāk skaidroties.

Viņš izgāja uz kāpnēm, un pārējie, ļoti izbrīnīju­šies un diezgan aizdomīgi, viņam sekoja.

— Kas tas tāds? — jautāja Murmulis, kas sē­dēja mājas priekšā un skaitīja saulespuķei putekšņ- lapas.

— Tas ir Kalifornijas karalis, — Snorkes jaun­kundze šaubīdamas atbildēja.

— Vai viņš te dzīvos? — Murmulis vēlējās zināt.

— Tas jāizlemj trollītim Muminam, — Snifs ieteicās. — Diezin kur viņš ir palicis?

Trollītis Mumins iesmējās. — Dažreiz tu tiešām esi nepārspējams! Iedomājies, ja nu mēs uzmek­lētu trollīti Muminu!

— Vai tu viņu pazīsti? — Susuriņš jautāja.

— Njā, — trollītis Mumins novilka. — Tā va­rētu būt. Patiešām, es viņu tīri labi pazīstu!

Viņš vai pušu plīsa aiz sajūsmas par jauno rotaļu, un viņam likās, ka viņš lieliski iejūtas lomā.

— Kad tu ar viņu iepazinies? — Snorkes jaun­kundze vaicāja.

— Mēs reizē piedzimām, — trollītis Mumins at­bildēja un gandrīz vai nejaudāja parunāt aiz smiekliem. — Bet ziniet, viņš ir viens īsts lempis. Mēbelētā istabā viņu nemaz nevar laist iekšā!

— Tu nedrīksti tā runāt par trollīti Muminu! — Snorkes jaunkundze stingri sacīja. — Viņš ir visla­bākais trollītis pasaulē, un mēs viņu šausmīgi mīlam!

Trollītis Mumins bija sajūsmā.

— Patiešām! — viņš sacīja. — Man gan liekas, ka trollītis Mumins ir īsts nejaucenis.

Tad Snorkes jaunkundze ieraudājās.

— Ej prom! — Snorke draudīgi sacīja. — Citādi mēs tevi iekaustīsim!

— Nu, nu, tā taču bija tikai rotaļa! Es esmu dikti priecīgs, ka jūs mani tik ļoti mīlat! — trollī­tis Mumins pārsteigts sacīja.

— Nemaz nemīlam! — Snifs spalgi iebrēcās. — Brūciet viņam virsū! Dzeniet prom to nejauko karali, kas apmelo mūsu trollīti Muminu!

Un viņi visi barā metās virsū nabaga trollītim Muminam. Viņš bija pārlieku izbrīnījies, lai spētu sevi aizstāvēt, un, kad trollītis bija paspējis sadus­moties, bija jau par vēlu — viņš gulēja apakšā jūklim, kurš vēzēja rokas, astes un ķepas, kur skanēja klaigas un belzieni.

Uz kāpnēm parādījās trollīša Mumina māmuļa.

— Kas jums noticis, bērni? — viņa iesaucās. — Tūdaļ beidziet kauties!

— Viņi sit Kalifornijas karali, — Snorkes jaun­kundze šņukstēja. — Un tā viņam vajag!

Sadauzīts un dusmīgs trollītis Mumins uzslējās kājās.

— Māmulīt! — viņš iesaucās. — Viņi to visu iesāka! Trīs pret vienu, tas nav taisnīgi!

— Tam es piekrītu, — trollīša māmiņa nopietni sacīja. — Tu laikam būsi viņus kaitinājis? Starp citu, kas tu tāds esi, mīļo zvēriņ?

— Beidziet reiz to dumjo rotaļu! — trollītis Mu­mins kliedza. — Man ar jums nemaz vairs nav interesanti! Es esmu trollītis Mumins, un tur uz kāpnēm stāv mana māmiņa. Un viss!

— Tu neesi trollītis Mumins, — Snorkes jaun­kundze nicīgi sacīja. — Viņam ir smukas austiņas, bet tavas ausis ir kā katlu tveramie!

Trollītis Mumins samulsis pagrieza galvu un sataustīja pāri šausmīgi lielu, krunkainu ausu.

— Bet es esmu trollītis Mumins! — viņš izmisis iesaucās. — Vai jūs man neticat?

— Trollītim Muminam ir tāda mazītiņa astīte, bet tavējā izskatās kā lampu birste, — Snorke piebilda.

Ai, nudien! Trollītis Mumins trīcošām ķepām pataustīja mugurpusi.