Tuve Jānsone: BURVJA CEPURE

Tas bija gluži neizsakāmi jauki.

Viņi iedrošinājās uzbraukt līdz pat koku galot­nēm un uz Muminu mājas jumta.

Trollītis Mumins ar savu mākoni nolaidās pie tēva loga un iesaucās: — Kikerigū! — (Viņš bija tik sajūsmināts, ka neko labāku nespēja izdomāt.)

Trollīša Mumina tētim izkrita no rokām pild­spalva, ar ko viņš rakstīja savus memuārus, un viņš drāzās pie loga.

— Zvēru pie savas astes! — viņš iesaucās. — Zvēru pie savas astes! — tas bija viss, ko viņš spēja izdvest.

— Sī būs saistoša nodaļa tavos memuāros, — trollītis Mumins sacīja. Un, piestūrējis savu mā­koni pie virtuves loga, sauca māmiņu.

Mumina māmiņa gatavoja malto gaļu ar sīpo­liem un kartupeļiem, un viņa ļoti steidzās.

— Mīļais muminbērns, ko nu tu atkal esi izdomā­jis? — viņa jautāja. — Uzmanies tik, ka nenokrīti zemē!

Bet dārzā Snorke ar Susuriņu bija izdomājuši jaunu rotaļu. Lielā ātrumā tie stūrēja viens otram virsū un ar mīkstu būkšķi sasitās kopā. Tas, kurš pirmais nokrita zemē, bija zaudētājs.

— Nu es tev parādīšu! — Susuriņš iesaucās un iekrampējās mākoņa malās. — Uz priekšu!

Bet Snorke izveicīgi pavirzījās sāņus un pēc tam nodevīgi uzbruka no apakšas.

Susuriņa mākonis apgāzās, un viņš iekrita uz galvas dobē tā, ka cepure uzmaucās pāri degunam.

— Trešais raunds! — šķīrējtiesnesis Snifs uz­sauca un pacēlās gabaliņu virs abiem. — Rezul­tāts: divi — viens! Uzmanību! Gatavību! Aiziet!

— Vai neizmetīsim kopā mazu līkumu? — trollī­tis Mumins jautāja Snorkes jaunkundzei.

— Labprāt, — Snorkes jaunkundze atbildēja, piestūrēdama savu mākoni blakus viņējam. — Uz kurieni?

— Uzmeklēsim Murmuli un pārsteigsim viņu, — trollītis Mumins ierosināja.

Viņi pabraucās virs dārza, bet ierastajās vietās Murmulis nebija redzams.

— Tālu viņš nemēdz doties, — Snorkes jaunkun­dze sacīja. — Kad es viņu redzēju pēdējo reizi, viņš šķiroja pastmarkas.

— Tas taču bija pirms pusgada, — trollītis aizrā­dīja.

— Ai, pareizi gan! — Snorkes jaunkundze iesau- . cās. — Mēs taču pēc tam gulējām.

— Vai tu labi gulēji? — trollītis Mumins apvai­cājās.

Pirms Snorkes jaunkundze atbildēja, viņa ele­ganti pārlidoja koka galotnei un mazliet apdomā­jās.

— Es redzēju šausmīgu sapni! — viņa sacīja. — Nejauks vīrs ar melnu gardibeni galvā skatījās manī un vīpsnāja.

— Savādi, — trollītis Mumins sacīja. — Es re­dzēju tieši tādu pašu sapni. Vai tam vīram rokās nebija arī balti cimdi?

— Kā tad, — Snorkes jaunkundze teica, pamā­dama ar galvu.

Lēnām slīdēdami pāri mežam, abi kādu brīdi par to domāja.

Piepeši viņi ieraudzīja klunkurējam Murmuli, kas bija salicis ķepas aiz muguras un degunu pievērsis zemei. Trollītis Mumins un Snorkes jaun­kundze noslīdēja lejā pie viņa — katrs savā pusē — un reizē iesaucās:

— Labrīt!

— Ūu! — izsaucās Murmulis. — Ptū, kā es nobi­jos! Jūs taču zināt, ka mani nedrīkst nobiedēt, citādi man sirds kāpj pa muti laukā.

— Ai, piedod, — Snorkes jaunkundze teica. — Vai redzi, uz kā mēs braucam?

— Savādi, — Murmulis novilka. — Bet es jau esmu pieradis pie jūsu dīvainajām nodarbībām. Tieši šobrīd es esmu grūtsirdīgs.

— Par ko tā? — Snorkes jaunkundze līdzcietīgi ievaicājās. — Tik jaukā dienā?

Murmulis pakratīja galvu. — Jūs tik un tā mani nesapratīsiet, — viņš sacīja.

— Mēs pacentīsimies, — trollītis Mumins pie­bilda. — Vai tev atkal pastmarkai trūkst kāds zīmogs?

— Gluži pretēji, — Murmulis nopūtās. — Man ir visi. Ikviens. Mana marku kolekcija ir pilnīga. Tajā nekā netrūkst.

— Nu tad jau labi! — Snorkes jaunkundze uz­mundrinoši iesaucās.

— Jā, es jau zināju, ka jūs mani nesapratīsiet, — Murmulis teica.

Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze noraizē­jušies saskatījās. Aiz cieņas pret Murmuļa bēdām viņi ļāva saviem mākonīšiem gabaliņu atpalikt un

brauca viņam aiz muguras. Murmulis klunkurēja tālāk, kamēr trollītis Mumins un Snorkes jaunkun­dze gaidīja, ka viņš pats pateiks, ar ko viņam sirds pilna.

Un pēc brīža Murmulis iesaucās:

— Ha! Bezjēdzīgi!

Vēl pēc kāda brīža viņš noteica:

— Kam tas viss vajadzīgs? Manu pastmarku kolekciju var izmantot par tualetes papīru!

— Ko tu, Murmuli! — Snorkes jaunkundze uz­traukta sacīja. — Nerunā tā! Tava marku kolek­cija ir visskaistākā pasaulē!

— Tur jau tās nedienas! — Murmulis bija izmi­sis. — Tā ir gatava. Nav vairs nevienas markas,

neviena zīmoga, ko es nebūtu atradis. Itin nekā! Ko lai iesāku?

— Man šķiet: es sāku saprast, — trollītis Mu­mins lēnām sacīja. — Tu vairs neesi krājējs, tu esi tikai īpašnieks, un tas it nemaz nav interesanti.

— Nav gan, — Murmulis satriekts noburkšķēja. — It nemaz.

Viņš apstājās un pagrieza pret viņiem savu sakrunkoto seju.

— Mīļo Murmuli, — Snorkes jaunkundze ietei­cās, uzmanīgi noglauzdama viņam ķepu. — Man ir ideja. Padomā, tu taču varētu sākt kaut ko pilnīgi citu, kaut ko pavisam jaunu!

— Tā ir ideja, — Murmulis piekrita. Bet grum­bas sejā viņam bija joprojām, jo viņam likās, ka pēc tik lielām raizēm nav iespējams tūlīt kļūt priecīgam.

— Piemēram, tauriņus! — trollītis Mumins iero­sināja.

— Neiespējami, — Murmulis noteica un sadrū- vējās. — Tos vāc mans brālēns no tēva puses. Un viņu es nevaru ciest.

— Tad zīda lentes? — Snorkes jaunkundze sacīja.

Murmulis tikai kaut ko norūca.

— Un dārglietas? — Snorkes jaunkundze cerīgi ievaicājās. — Tām nemūžam nav gala!

— Ko niekus! — Murmulis novilka.

— Jā, tad es patiesi nezinu padoma, — Snorkes jaunkundze sacīja.

— Mēs tev kaut ko ieteiksim, — trollītis Mu­mins mierināja. — Māmiņa noteikti zinās. Starp citu, vai tu neesi redzējis bizamžurku?

— Viņa vēl guļ, — Murmulis bēdīgi atteica. — Viņa sacīja, ka esot nevajadzīgi tik agri celties, un tur viņai nudien ir taisnība.

Un Murmulis turpināja savu vientulīgo gājienu pa mežu.

Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze uz­brauca savus mākonīšus līdz pašām koku galotnēm un saulītē lēnām šūpojās uz priekšu. Viņi prātoja, ko Murmulis varētu krāt.

— Varbūt gliemežvākus? — Snorkes jaunkun­dze ieteicās.

— Vai arī bikšu pogas? — trollītis Mumins sacīja.

Bet siltā saule uzdzina miegu. Domāšana neve­dās. Viņi atgūlās uz mākonīšiem un skatījās pava­sara debesīs, kur trallināja cīruļi.

Un piepeši viņi ieraudzīja pirmo taureni. Ik­viens taču zina: ja pirmo redz dzeltenu taureni, tad vasara būs līksma. Ja baltu, tad vasara būs mierīga (par melniem un brūniem tauriņiem nebūs runa, jo tas ir pārāk skumīgi).

Bet šis tauriņš bija zeltains.

— Ko tas varētu nozīmēt? — trollītis Mumins brīnījās. — Es vēl nekad neesmu redzējis zelta tauriņu.

— Zelta krāsa ir vēl labāka par dzeltenu, — Snorkes jaunkundze teica. — Gan pats redzēsi!

Kad trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze pārnāca mājās pusdienās, viņi uz kāpnēm sastapa Murmuli. Viņš staroja no prieka.

— Nu? — trollītis Mumins pavaicāja. — Kas tie būs?

— Augi! — Murmulis iesaucās. — Es pētīšu augus. To izdomāja Snorke. Es savākšu visskais­tāko herbāriju pasaulē! — Un Murmulis izpleta kleitu 1 , lai parādītu savu pirmo atradumu. Mazs, tievs pavasara sīpoliņš bija ieslēpies starp mitro zemi un lapām.