Tuve Jānsone: BURVJA CEPURE

— Priecīgu pavasari! — kāds vecāks čūsku kungs novēlēja. — Kā pavadījāt ziemu?

— Paldies, labi, — trollītis Mumins atbildēja.

— Vai tēvocis labi gulēja?

— Lieliski! — čūsku kungs atteica. — Pasvei­cini tēti un māmiņu!

Apmēram tā viņi sarunājās ar daudziem, kurus satika. Bet, jo augstāk kalnā viņi kāpa, jo mazāk redzēja ļaužu, un beidzot viņi sastapa vairs tikai kādu pefu māti, kas šaudījās apkārt, noņemdamās ar pavasara tīrīšanas darbiem.

Visur bija slapjš.

— Cik nepatīkami! — sacīja trollītis Mumins, augstu cilādams ķepas kūstošajā sniegā. — Troļļi Mumini nemaz nedrīkst staigāt pa tik lielu sniegu. Tā sacīja māmiņa. — Un viņš nošķaudījās.

— Paklau, trollīti Mumin, — Susuriņš ierunājās. — Man ir ideja. Kā būtu, ja mēs uzkāptu pašā kalna virsotnē un sakrautu tur akmeņu kaudzi par pierādījumu tam, ka pirms mums tur neviens nav bijis?

— Darīsim to! — Snifs iesaucās un steidzās ceļā, lai pagūtu tikt augšā ātrāk par citiem.

Kalna virsotnē brīvi dejoja pavasara vējš, un visriņķī acis priecēja zili apvāršņi. Uz rietumiem atradās jūra, uz austrumiem starp Vientuļajiem Kalniem aizvijās upe, uz ziemeļiem savu pavasara paklāju pleta lieli meži, un dienvidos no trollīša Mumina mājas skursteņa vijās dūmi, jo trollīša māmiņa vārīja brokastu kafiju. Bet mazais dzīvnie­ciņš Snifs no tā visa nekā nemanīja. Jo kalna virsotnē gulēja cepure — melna gardibene.

— Te kāds ir bijis pirms mums! — Snifs iebrēcās.

Trollītis Mumins paņēma cepuri un aplūkoja

to. — Tā ir dikti smalka. Varbūt tā derēs tev, Susur?

— Nē, nē, tā ir pārlieku jauna, — Susuriņš, kas mīlēja savu veco, zaļo cepuri, atvairījās.

— Varbūt to gribēs tētuks? — trollītis Mumins prātoja.

— Mēs ņemsim to līdzi, — Snifs ierosināja.

— Bet nu es gribu uz mājām. Man vēders prasa kafiju. Un jums?

— Un kā vēl! — trollītis Mumins un Susuriņš dedzīgi piebalsoja.

Tā nu iznāca, ka viņi atrada Burvja cepuri un paņēma to līdzi uz mājām, nenojauzdami, ka paši paver ceļu dažādām burvestībām un savādībām Muminielejā.

Kad trollītis Mumins, Susuriņš un Snifs ienāca verandā, pārējie kafiju jau bija padzēruši un izklīduši kur kurais. Vienīgi trollīša Mumina tētis sēdēja un lasīja avīzi.

— Ak tā, jūs arī esat augšā, — viņš sacīja. — Šodienas avīzē ir maz ievērojamu notikumu. Kāds strauts pārrāvis aizprostu un iznīcinājis skudru mājokli. Visi izglābušies. Tālāk teikts, ka pulksten četros pāri ielejai laidusies pirmā pava­sara dzeguze, kas devusies tālāk uz austrumiem.

— Skaties, ko mēs atradām! — trollītis Mumins lepni rādīja. — Tev skaistu, melnu cepuri!

Trollīša Mumina tētis aplūkoja cepuri no visām pusēm un tad salonā pie spoguļa pielaikoja. Ce­pure bija maķenīt par lielu un smagu, bet visumā tā atstāja varenu iespaidu.

— Māmiņ! — trollītis Mumins iesaucās. — Nāc, paskaties uz tēti!

Māmuļa atvēra virtuves durvis un, ļoti izbrīnīju­sies, palika stāvam uz sliekšņa.

— Vai tā man piestāv? — tētis jautāja.

— Piestāv gan, — trollīša Mumina māmiņa pie­krita. — Jā, cepure dara tevi ļoti vīrišķīgu. Tikai tā ir maķenīt par lielu.

— Vai šitā nav labāk? — tētis jautāja, atbīdījis cepuri pakausī.

— Hm, — mā,muļa novilka. — Protams, ka tā ir labi, bet man gandrīz vai liekas, ka bez cepures tu izskaties cienīgāks.

Tētuks nopētīja sevi spogulī no priekšas, no aizmugures, no sāniem un tad nopūzdamies nolika cepuri uz sekretāra.

— Tev taisnība, — viņš sacīja. — Ne jau visam ir vajadzīga rota.

— Daiļums vien jau ir rota, — trollīša Mumina māmiņa laipni piebilda. — Ēdiet, bērni, vairāk olu, jūs visu ziemu esat pārtikuši tikai no skujām.

Un viņa atkal nozuda virtuvē.

— Bet ko mēs ar to iesāksim? — mazais dzīvnie­ciņš Snifs jautāja. — Tik smalka cepure!

— Lietosim to kā papīrgrozu, — trollīša Mu­mina tētis ieteica. Pēc tam viņš devās atpakaļ uz augšstāvu, lai rakstītu savus memuārus (lielo grā­matu, kas stāsta par Mumina tēva vētraino jau­nību).

Susuriņš nolika cepuri uz grīdas starp sekretāru un virtuves durvīm.

— Nu jums atkal ir jauna mēbele, — viņš pavīp­snāja, jo Susuriņš reti kad spēja izjust prieku par kādu mantu. Vecajā uzvalkā, kas viņam bija no dzimšanas (kur un kā, to neviens nezina), viņš jutās labi, un vienīgais īpašums, no kura viņš nešķīrās, bija mutes harmonikas.

— Ja esat paēduši brokastis, tad iesim ārā un apskatīsimies, kas Snorkēm padomā, — trollītis Mumins mudināja. Bet, iekams trollītis izgāja dārzā, viņš iesvieda olu čaumalas papīrgrozā, jo bija (dažreiz) kārtīgs trollītis Mumins.

Un salons palika tukšs.

Stūrī starp sekretāru un virtuves durvīm stāvēja Burvja cepure ar olu čaumalām. Un tagad atgadī­jās kaut kas patiešām neparasts. Olu čaumalas sāka pārvērsties.

Redziet, ikviena lieta, kas pietiekami ilgi sabi- jusi Burvja cepurē, pārvēršas par kaut ko pilnīgi citu — par ko, tas iepriekš nekad nav zināms. Laime, ka trollīša Mumina tēva galvai cepure tā īsti nederēja, jo, ja viņš to būtu paturējis galvā mazliet ilgāk, tad — lai Dievs sargā visu sīko dzīvnieciņu aizstāvi — kas no viņa būtu iznācis! Tagad tēvs dabūja tikai vieglas galvas sāpes (un pēcpusdienas pusē arī tās pārgāja).

Toties olu čaumalas gulēja cepurē un lēnām sāka mainīt formu. Tās saglabāja savu balto krāsu, bet auga un auga, līdz kļuva mīkstas un villainas. Pēc kāda brīža tās piepildīja visu cepuri. Un tad no tās malām atdalījās pieci apaļi mākonīši un izpeldēja verandā, mīksti atsitās pret kāpnēm un apstājās kādu gabaliņu no zemes. Bet Burvja cepure bija tukša.

— Tavu trakumu! — trollītis Mumins sacīja.

— Vai tas ir ugunsgrēks? — Snorke nemierīgs jautāja.

Mākonīši nekustīgi stāvēja viņu priekšā, nemai­not apveidus, itin kā gaidīdami.

Snorkes jaunkundze ļoti uzmanīgi pastiepa ķe­piņu un pieskārās tuvākā mākoņa malai.

— Gluži kā kokvilnas pūka! — viņa izbrīnīta iesaucās.

Pārējie panācās tuvāk un arī aptaustīja mākoni.

— Uz mata kā mazs spilvens, — Snifs teica.

Susuriņš vāri iebukņīja mākoni. Gabaliņu paslī­dējis, tas atkal apstājās.

— Kam tie pieder? — mazais dzīvnieciņš Snifs jautāja. — Kā tie nokļuvuši verandā?

Trollītis Mumins pakratīja galvu.

— Kaut ko tik jocīgu es vēl neesmu piedzīvo­jis, — viņš sacīja. — Varbūt mums vajadzētu aiziet pēc māmiņas?

— Nē, nē, — Snorkes jaunkundze iesaucās. — Mēs paši tos izpētīsim. — Un viņa novilka mā­konīti pie zemes un ar ķepiņu to noglaudīja. — Tik mīksts! — viņa teica. Un jau nākamajā mirklī bija uzsēdusies uz mākoņa un ķiķinādama šūpojās uz augšu un leju.

— Es arī vienu gribu! — Snifs iebrēcās uz uz­kāpa uz otra mākoņa. — Hei, hop!

Bet, kad viņš pateica «hop», mākonis pacēlās gaisā un apmeta virs zemes mazu, elegantu līkumu.

— Ak tu tētīt! — Snifs iesaucās. — Tas kustas!

Nu visi metās katrs uz sava mākoņa un sauca:

— Hop! Hei, hop!

Mākoņu pikuči kā lieli, paklausīgi truši palēkda­mies virzījās turp un šurp. Snorke atklāja, kā tie jāstūrē. Viegls piesitiens ar vienu ķepu — un mā­konis pagriezās. Piesitiens ar abām ķepām — mā­konis ar pilnu jaudu traucās uz priekšu. Nedaudz sašūpojot, mākonis cēlās gaisā, līdz to apstādināja.