Tuve Jānsone - BURVJA CEPURE

Kamēr viņi gāja pa mežu, trollītis Mumins turējās cieši aiz Susuriņa. Abpus ceļa kaut kas čabēja un čāpoja, un bija tā nedaudz baisi. Daž­brīd paspīdēja spīdīgas ačeles aiz kokiem, dažbrīd no zemes vai koku galotnes kāds kaut ko uzsauca.

— Cik skaista nakts! — trollītis Mumins iz­dzirda balsi sev aiz muguras.

— Lieliska nakts! — viņš drosmīgi atbildēja. Un krēslā viņam garām aizslīdēja sīka ēna.

Krastmalā bija gaišāks. Jūra saplūda ar debesīm vienā vienīgā bāli zilā, spīdošā virsmā. Tālumā skanēja putnu vientulīgie aicinājuma saucieni. Tu­vojās rīts. Susuriņš un trollītis Mumins aiznesa Burvja cepuri uz alu, apgrieza to otrādi un nolika visklusākajā stūrī, lai nekas neiekristu cepurē.

— Sis ir vislabākais, ko mēs varējām izdarīt, — Susuriņš sacīja. — Un padomā tik, ja nu mēs atkal dabūtu atpakaļ tos piecus mākonīšus!

— Kā tad! — trollītis Mumins piebalsoja, stāvē­dams pie ieejas alā un skatīdamies naktī. — Die­zin vai tie vairs spētu vērst visu jaukāku, nekā tas ir pašlaik . . .

Nākamajā rītā, kad bizamžurka pa paradumam ar savu grāmatu izgāja ārā un apgūlās šūpuļtīklā, lai palasītu «Par visa pastāvošā veltīgumu», pār­trūka tīkla aukla un viņa nokrita zemē.

— Nekur tu nevari būt pasargāta! — bizam­žurka purpināja, ķepurodamās ārā no segas.

— Cik nepatīkami! — sacīja trollīša Mumina tē­tis, kas laistīja savus tabakas stādus. — Es ceru, ka jūs nesasitāties?

— Ne jau par to ir runa, — bizamžurka sadrū- musi sacīja, paraustīdama ūsas. — Lai zeme kaut vai pāršķeļas, ja viņai tā tīk, manu mieru tas netraucē. Bet man nepatīk, ja mani nostāda neērtā stāvoklī. Tas aizskar manu cieņu.

— Bet kritienu taču redzēju tikai es, — trollīša Mumina tēvs iebilda.

— It kā ar to nebūtu diezgan! — bizamžurka atteica. — Vai nu mazums pārbaudījumu man nā­cies izciest jūsu mājās. Pērn, piemēram, man drāzās virsū komēta. Tam gan nav nozīmes. Bet, kā jūs varbūt atceraties, es iesēdos jūsu kundzes ceptajā šokolādes tortē! Tas stipri aizskāra manu godu. Savā gultā es atrodu matu sukas — izcili dumjš joks. Nemaz jau nerunājot par . . .

— Zinu, zinu, — trollīša Mumina tētis satriekts pārtrauca. — Bet šī nav nekāda mierīgā māja. Un ar gadiem jau auklas padilst . . .

— Tā nedrīkst notikt! — bizamžurka atteica. — Ja es būtu nositusies, tam, protams, nebūtu nekādas nozīmes. Bet padomājiet — ja nu to būtu redzējuši pārējie? Tagad esmu nolēmusi doties prom no sabiedrības un vadīt dzīvi vientulībā un mierā, atteikties no itin visa. Tas ir mans negro­zāms lēmums.

— Ai! — trollīša Mumina tētis cieņas pilnā balsī iesaucās. — Uz kurieni?

— Uz alu, — bizamžurka teica. — Tur manas domas neviens netraucēs ar dumjiem jokiem. Jūs varat man atnest ēdienu divas reizes dienā. Bet ne agrāk par pulksten desmitiem.

— Labi, — tētis pazemīgi noteica. — Vai jūs gri­bēsiet tur arī kādas mēbeles?

— Varat atnest, — bizamžurka mazliet pielaidī­gāk sacīja. — Tikai ļoti vienkāršas. Es saprotu, ka jūs nedomājat neko sliktu, bet jūsu ģimene ir izvedusi mani no pacietības.

Tā bizamžurka, paņēmusi savu grāmatu un segu, lēnām aizsoļoja pa nogāzi augšup. Trollīša Mu­mina tētis vairākas reizes nopūtās, tad turpināja laistīt tabakas stādus un drīz visu aizmirsa.

Ienākusi alā, bizamžurka jutās ļoti apmierināta. Izklājusi segu uz smilšu grīdas, viņa apsēdās uz tās un tajā pašā mirklī sāka domāt. Viņa domāja aptuveni divas stundas. Viss bija kluss un mierīgs, un pa spraugu alas jumtā saule mīlīgi apspīdēja viņas vientulīgo patvērumu. Laiku pa laikam bi­zamžurka mazliet pavirzījās sāņus — kad no viņas aizslīdēja saules stars.

«Šeit es palikšu vienmēr, vienmēr,» viņa domāja. «Cik gan nevajadzīgi ir tā lēkāt apkārt, pļāpāt, celt mājas, gatavot ēdienu un krāt mantu!»

Apmierināta viņa palūkojās visapkārt savā jau­najā mājoklī un ieraudzīja Burvja cepuri, kuru trollītis Mumins un Susuriņš bija noslēpuši vistālā­kajā stūrī.

«Papīrgrozs,» bizamžurka noteica pie sevis. «Ak te tas stāv. Nu, viss jau reiz var noderēt.»

Vēl brītiņu padomājusi, viņa nolēma mazliet nosnausties. Bizamžurka satinās segā un ielika

cepurē mākslīgos zobus, lai tie nekļūtu smilšaini. Pēc tam viņa priecīga un mierīga aizmiga.

Trollīša Mumina mājās brokastīs ēda lielo pankūku — dzeltenu pankūku ar aveņu ievārī­jumu. Bez tam bija vēl vakardienas biezputra, bet, tā kā neviens to nevēlējās ēst, to nolēma atstāt rītdienai.

— Šodien man gribas darīt kaut ko neparastu, — trollīša Mumina māmiņa sacīja. — Derētu nosvi­nēt notikumu, ka esam tikuši vaļā no tās nejaukās

cepures, un turklāt var kļūt garlaicīgi, allaž dzīvo­jot vienā un tai pašā vietā.

— Tiesa kas tiesa! — trollīša Mumina tētis pie­krita. — Mēs kaut kur aizbrauksim! Vai ne?

— Mēs jau visur esam bijuši. Nav vairs nevienas nezināmas vietas! — Murmulis sacīja.

— Kādai tomēr jābūt, — tētis teica. — Un, ja nav, tad paši radīsim. Bērni, beidziet ēst — ēdienu mēs ņemsim līdzi!

— Vai drīkst apēst to, kas jau iebāzts mutē? — Snifs jautāja.

— Neblēņojies, — trollīša Mumina māmiņa sacīja. — Žigli savāciet līdzi ņemamo, jo tētis grib doties ceļā tūdaļ pat. Bet neņemiet līdzi nekā nevajadzīga. Uzrakstīsim bizamžurkai zīmīti, lai viņa zina, kur atrodamies.

— Zvēru pie savas astes! — trollīša Mumina tē­tis iesaucās un saķēra galvu. — Pilnīgi aizmirsu! Mums taču vajadzēja aiznest viņai uz alu ēdienu un mēbeles!

— Uz alu? — vienā mutē iebrēcās trollītis Mu­mins un Susuriņš.

— Jā, pārtrūka šūpuļtīkla aukla, — tētis stās­tīja. — Tad bizamžurka sacīja, ka viņa te vairs ilgāk nevarot mierīgi domāt un ka viņa gribot būt prom no visiem. Jūs esot likuši viņas gultā birstes un sazin ko. Un nu viņa ir pārcēlusies uz alu.

Trollītis Mumins un Susuriņš nobāla un sapro­toši saskatījās. Viņiem prātā bija viena šausmīga doma — par cepuri.

— Nekas briesmīgs jau nav noticis, — trollīša māmuļa sacīja. — Mēs dosimies pārgājienā uz jūr­

malu un pie viena paņemsim līdzi ēdienu bizamžur- kai.

— Jūrmalā mēs esam bijuši daudz reižu, — Snifs ņerkstēja. — Vai mēs nevarētu doties uz citurieni?

— Apklustiet, bērni! — tētis stingri apsauca. — Māmiņa grib peldēties. Ejam!

Trollīša Mumina māmiņa traucās visu iesaiņot.

Viņa vāca kopā segas, kastroļus, tāsis iekuriem, kafijas kannu, ēdienu bez sava gala, saulespuķu eļļu, sērkociņus, visu to, ar ko, pie kā un uz kā ēd, viņa iesaiņoja pat lietussargu, siltas drēbes, pul­veri pret vēdergraizēm, putotāju, pēļus, odu tīklu, peldbikses, galdautu, kā arī savu somu. Viņa šaudījās uz priekšu un atpakaļ, prātodama, ko varētu būt aizmirsusi, un beidzot sacīja:

— Tagad viss ir sakārtots! Ai, cik jauki būs atpūsties pie jūras!

Trollīša Mumina tētis ielika savu pīpi un mak­šķeri.

— Vai jūs beidzot būsiet gatavi? — viņš jau­tāja. — Un vai esat pārliecināti, ka nekas nav aizmirsts? Tad ejam!