Tuve Jānsone - BURVJA CEPURE

— Priekšā zeme! — trollītis Mumins iesaucās.

Visi pārliecās reliņiem un skatījās.

— Tur ir smilšaina pludmale! — Snorkes jaun­kundze sauca.

— Un lieliska osta! — sacīja trollīša Mumina tētis un eleganti lavierēja starp sēkļiem. «Piedzī­vojums» mīksti atdūrās smiltīs, un trollītis Mu­mins ar trosi izlēca krastā. Drīz krastmalā kūsāja rosība un rīkošanās. Trollīša Mumina māmiņa atvilka akmeņus pavardam, lai varētu uzsildīt lielo pankūku, savāca malku un izklāja smiltīs galdautu, nostiprinot to katrā stūrī ar akmeni, lai galdu neaizpūstu prom. Viņa sarindoja tasītes un slapjajās smiltīs kāda akmens paēnā ieraka sviesta kārbu, un visbeidzot novietoja galda vidū lauku liliju buķeti.

— Vai mēs nevaram tev ko palīdzēt? — trollītis Mumins apvaicājās, kad viss bija izdarīts.

— Jums jāizpēta sala, — māmuļa atbildēja (zinā­dama, ka tieši pēc tā viņi ilgojas). — Ir svarīgi zināt, kur esam nokļuvuši. Mūs var sagaidīt bīs­tami pārsteigumi.

— Kā tad, — trollītis Mumins piekrita. Un tad viņš kopā ar abiem Snorkēm un Snifu devās gar dienvidu krastu, kamēr Susuriņš, kas mīlēja viens pats izdarīt atklājumus, klaiņoja gar ziemeļu krastu. Murmulis paņēma augu rakšanai domāto lāpstu, zaļo naturālista somu un palielināmo stiklu un iesoļoja mežā. Viņam bija aizdomas, ka tur varētu būt tādi augi, kurus vēl neviens nav at­klājis.

Bet trollīša Mumina tētis nosēdās uz akmens makšķerēt. Un saule lēnām sliecās uz pēcpusdienu, kamēr virs jūras sabiezēja attāls mākoņu blāķis.

Salas vidū atradās zaļa, līdzena laucīte, ko ieskāva ziedošs krūmājs. Te baltajiem zalkšiem bija slepenā tikšanās vieta, kur tie salasījās vienu reizi gadā — ap Jāņiem. Bija ieradušies kādi trīs simti un gaidīja atbraucam vēl ap četri simti piecdesmit balto zalkšu. Viņi klusu čāpoja pa zāli un svinīgi klanījās cits citam. Laucītes vidū zalkši bija uzslējuši augstu stabu, un tā galā karājās liels barometrs.

Ik reizi, iedami garām barometram, viņi tam dziļi palocījās (tas izskatījās diezgan amizanti).

Pa to laiku Murmulis klīda pa mežu, sajūsmi­nāts par retajām puķēm, kas ziedēja visapkārt. Tās nebija līdzīgas Muminielejas puķēm, tām bija spēcīgāka, tumšāka krāsa un savāds izskats.

Taču Murmulis neredzēja, ka puķes ir skaistas, viņš skaitīja lapas, putekšņlapas un pie sevis murmināja: «Šis būs divi simti deviņpadsmitais numurs manā kolekcijā.»

Vispēdīgi viņš nokļuva balto zalkšu laucītē un slāja pa to, dedzīgi ošņādams zāli. Murmulis ātrāk nepacēla acis, iekams nebija atsities ar galvu pret balto zalkšu stabu. Tad viņš pārsteigts pavērās apkārt. Visā savā mūžā viņš nebija redzējis vienko­pus tik daudz balto zalkšu. Tie mudžēja visur, un visi blenza viņā ar savām mazajām, blāvajām acīm. «Diez vai zalkši ir ļauni vai nav?» Murmulis uztraukts domāja. «Sīciņi jau tie ir, bet to ir aplam daudz!»

Viņš skatījās uz lielo, spīdīgo sarkankoka baro­metru. Tas solīja lietu un vēju. «Savādi,» mirkšķi­nādams saulē acis, Murmulis norūca. Un viņš piedauzīja pie barometra, kas labu gabalu nokri­tās. Tad baltie zalkši naidīgi iečabējās un pavirzī­jās soli tuvāk Murmulim.

— Dievs sargi! — Murmulis pārbīlī iesaucās. — Es taču neņemšu jūsu barometru!

Bet baltie zalkši viņu nedzirdēja. Čaukstēdami un vicinādami ķepas, tie rindās — cits aiz cita — nāca tuvāk. Murmulim sirds sāka dauzīties, un viņš skatījās, kur varētu patverties. Kā mūris ap viņu stāvēja ienaidnieks un nāca arvien tuvāk. Un starp kokiem — nekustīgām sejām, — klusi mudžē­dami, tuvojās jauni baltie zalkši.

— Ejiet prom! — Murmulis kliedza. — Tiš! Tiš!

Bet baltie zalkši neskanīgi nāca tuvāk. Tad

Murmulis saņēma savus brunčus un sāka rāpties stabā. Tas bija slidens un nejauks, bet izbailes deva Murmulim nemurmuliskus spēkus, un beidzot viņš trīcēdams tupēja staba galā, turēdamies pie barometra.

Baltie zalkši bija sanākuši pie paša staba. Tur viņi gaidīja. Visa laucīte bija noklāta ar zalkšiem kā ar baltu paklāju, un Murmulim sametās nelabi, iedomājoties, kas varētu notikt, ja viņš nokristu.

— Palīgā! — Murmulis vārgi sauca. — Palīgā! Palīgā!

Bet mežs klusēja.

Tad, iebāzis divus pirkstus mutē, viņš nosvilpās: trīs īsus svilpienus, trīs garus, trīs īsus. Trīs īsus, trīs garus, trīs īsus. SOS.

Susuriņš, klaiņodams gar ziemeļu krastu, iz­dzirda Murmuļa palīgā svilpienus. Kad viņam bija skaidrs virziens, viņš kā lode šāvās palīgā. Attālie svilpieni kļuva stiprāki. «Nu jau tie skan pavisam tuvu,» Susuriņš domāja un uzmanīgi līda uz priekšu. Starp kokiem kaut kas blāvoja. Viņš ieraudzīja laucīti, baltos zalkšus un stabā iekram­pējušos Murmuli. «Pagalam nejauks atgadījums,» Susuriņš nomurmināja. Tad iesaucās:

— Hei! Es esmu šeit! Kā tev izdevās tā saniknot šos pieklājīgos zalkšus?

— Es tikai piesitu pie viņu barometra,— Murmu­lis žēlojās.— Starp citu, tas nokritās. Mīļo Susur, pamēģini dabūt prom tos nejaukos radījumus!

— Man mazliet jāapdomājas,— Susuriņš atteica.

(No šīs sarunas baltie zalkši nekā nedzirdēja, jo

viņiem jau nav ausu).

Pēc brītiņa Murmulis sauca:

— Susur, domā ātrāk, citādi es noslīdēšu zemē!

— Klausies! — Susuriņš sacīja. — Vai tu atce­ries to reizi, kad dārzā bija ienākušas lauku peles? Trollīša Mumina tētis ieraka zemē milzum daudz stabu un salika uz tiem vēja rādītājus. Rādītājiem griežoties, zeme tricinājās tik stipri, ka peles kļuva nervozas un aizbēga!

— Tavi stāsti allaž ir ļoti interesanti, — Murmu­lis sarūgtināts teica. — Bet es nesaprotu, kāds tiem sakars ar manu bēdīgo stāvokli?

— Vistiešākais! — sacīja Susuriņš. — Vai tad tu nesaproti? Baltie zalkši nevar ne runāt, ne dzirdēt un redz ļoti slikti. Bet viņiem ir lieliska spēja just. Pamēģini viegli kustināt stabu uz priekšu un atpakaļ! Baltie zalkši noteikti sajutīs grūdienus un nobīsies. Viņiem kļūs slikti, tici man!

Murmulis mēģināja šūpot stabu uz priekšu un atpakaļ.

— Es nokritīšu! — viņš nobijies sauca.

— Ātrāk, ātrāk! — Susuriņš mudināja. — Vieg­liem, viegliem vēzieniem.

Murmulis vēzēja šurp un turp, un pēc brītiņa baltie zalkši juta zem kājām kaut ko nemierīgu. Viņi čabinājās stiprāk un nemierīgi kustējās. Un tad visi kā viens pa kaklu, pa galvu metās bēgt, tāpat kā to bija darījušas lauku peles.

Pāris acumirkļos laucīte bija tukša. Susuriņš juta baltos zalkšus nošvīkstam gar kājām, kad tie devās iekšā mežā, un viņu pieskārieni dedzināja kājas kā nātres.

Aiz atvieglojuma Murmulis atlaida vaļā rokas un novēlās zālē.

— Ai, mana sirds! — viņš žēlojās. — Tā atkal kāpj pa muti laukā. Kopš es ienācu Muminu ģimenē, te nav nekas cits kā kņada un briesmas!

— Nomierinies nu! — Susuriņš sacīja. — Tu taču lieliski tiki galā!

— Nejaukie, sīkie radījumi! — Murmulis šķendē­jās. — Viņiem par sodu es tomēr paņemšu līdzi barometru!

— Labāk neņem, — Susuriņš brīdināja.

Taču Murmulis noāķēja lielo, spīdīgo barometru no staba un triumfēdams paņēma to padusē.

— Tagad iesim atpakaļ, — viņš sacīja. — Es esmu bezgala šausmīgi izsalcis!

Kad Susuriņš un Murmulis atgriezās, visi jau sēdēja un ēda līdaku, ko bija noķēris trollīša Mumina tētis.