Tuve Jānsone - BURVJA CEPURE

Viņi devās uz pludmali. Pēdējais nāca Snifs, vilkdams aiz sevis sešas rotaļu laiviņas.

— Kā tu domā, vai bizamžurka būs kaut ko pastrādājusi? — trollītis Mumins čukstēja Susuri- ņam.

— Cerēsim, ka nebūs, — Susuriņš atčukstēja.

— Bet prāts man tomēr ir nemierīgs!

Tai brīdī visi tik piepeši apstājās, ka makšķeres kāts gandrīz iedūrās Murmulim acī.

— Kas tur kliedz? — trollīša Mumina māmiņa uztraucās.

Viss mežs trīcēja no mežonīgiem kliedzieniem. Kāds vai kaut kas aulekšoja viņiem pretī pa ceļu gaudodams — vai nu no bailēm, vai niknuma.

— Paslēpieties! — trollīša Mumina tētis ie­kliedzās. — Tur drāžas kāds nezvērs!

Bet, iekams kāds paguva aizbēgt, parādījās bizamžurka — izbolītām acīm un saboztām ūsām. Viņa vēcinājās ar ķepām un teica kaut ko tik nesakarīgu, ka neviens nekā nesaprata, vienīgi uzzināja, ka viņa ir vai nu dusmīga, vai pārbiju­šies, vai arī dusmīga tāpēc, ka ir pārbijusies. Un tā viņa lēkšiem aiztraucās uz Muminieleju.

— Kas bizamžurkai lēcies? — trollīša Mumina māmiņa satraukta jautāja. — Viņa taču allaž ir tik mierīga un cienīga!

— Tik stipri ņemt pie sirds, ka šūpuļtīklam pārtrūkst aukla! — trollīša Mumina tētis murmi­nāja un šūpoja galvu.

— Man liekas, viņa dusmojas, ka mēs esam aizmirsuši aiznest viņai ēdienu, — Snifs ieteicās.

— Nu mēs varēsim apēst to paši!

Satraukti prātodami, viņi turpināja gājienu uz jūrmalu. Bet trollītis Mumins un Susuriņš aiz­lavījās ātrāk par citiem, izvēlēdamies īsāko ceļu uz alu.

— Labāk neiesim pa durvīm, — Susuriņš sacīja. — Ja nu TAS TUR ir alā. Uzrāpsimies kalnā un pa spraugu jumtā paskatīsimies.

Klusēdami viņi rāpās kalnā un pa indiāņu modei pielīda pie cauruma. Ārkārtīgi piesardzīgi viņi ielūkojās alā. Tur stāvēja Burvja cepure, bet tā bija tukša. Sega gulēja iesviesta vienā stūrī, grā­mata otrā. Alā neviena nebija.

Bet smiltis viscaur bija nopēdotas savādām pēdām, it kā kāds būtu dancojis un skraidījis pa alu.

— Sito nav nopēdojusi bizamžurka, — trollītis Mumins sacīja.

— Es šaubos, vai tās vispār ir ķepas, — Susu­riņš ieteicās. — Tās izskatās tik šausmīgi jocī­gas.

Mezdami apkārt bailīgus skatus, viņi rāpās lejā no kalna.

Bet nekas bīstams viņus negaidīja.

Tā viņi arī nekad nedabūja zināt, kas tik bries­mīgi bija sabiedējis bizamžurku, jo viņa atteicās par to runāt. [2]

Pa to laiku pārējie bija aizgājuši līdz krastmalai. Visi barā stāvēja ūdens malā, pļāpāja un vēcinā­jās rokām.

— Viņi ir atraduši laivu! — Susuriņš iekliedzās. — Nāc, skriesim skatīties!

Tā nudien bija patiesība. īsta, liela burulaiva, būvēta no dēļiem, ar airiem, igvāti* un nokrāsota baltā un zaļā krāsā!

— Kam tā pieder? — trollītis Mumins, piestei­dzies klāt, aizelsies jautāja.

— Nevienam! — trollīša tētis triumfēja. — Tā ir piestājusi mūsu krastā! Jūras dāvana!

— Tai vajag vārdu!— Snorkes jaunkundze iesau­cās.— Vai «Tipans» nebūtu šausmīgi jauks vārds?

— Pati tu esi Tipans, — Snorke nievājoši teica. — Es ierosinu nosaukt to par «Jūras ērgli».

— Nē, tam jābūt latīņu vārdam, — Murmulis sauca. — Muminates Maritimal

— Es pirmais to ieraudzīju! — Snifs brēca. — Es izvēlēšos tai vārdu. Vai nebūtu jauki, ja tā sauk­tos par SNIFU? Skan tik īsi un labi.

— Tā tikai tev liekas, — trollītis Mumins novilka.

— Mieru, bērni!— teica tētuks.— Mieru, mieru! Skaidrs, ka māmiņa izvēlēsies vārdu. Sis ir viņas izbraukums.

Trollīša Mumina māmiņa nosarka.

— Ja tikai es spēšu, — viņa kautrīgi teica. — Su- suriņam ir tik bagāta fantāzija. Viņš noteikti izdomās ko labāku.

— Nu, es patlaban lāgā nezinu, — Susuriņš glai­mots sacīja. — Bet, taisnību sakot, es jau uzreiz domāju, ka «Zaglīgais vilks» būtu milzīgi lielisks vārds.

— Nē! — trollītis Mumins sauca. — Māmiņai jāizvēlas!

— Jā, mīļais bērns, — māmiņa sacīja. — Ja ti­kai jūs neteiksiet, ka esmu jocīga un vecmodīga. Es domāju, ka laivai jāsaucas tā, lai viņas vārds atgādinātu par visu, ko mēs ar to darīsim, — un tad man liekas, ka derētu «Piedzīvojums».

— Lieliski! Lieliski! — trollītis Mumins priecā­jās. — Mēs to nokristīsim! Māmulīt! Vai tev ir kaut kas līdzīgs šampanieša pudelei?

Māmiņa izmeklējās visos grozos sulas pudeli.

— Ak, cik žēl! — viņa izsaucās. — Šķiet, ka būšu aizmirsusi mājās.

— Bet es taču vaicāju, vai viss ir paņemts! — trollīša Mumina tētis sacīja.

Viņi pagalam sadrūvējās. Braukšana ar laivu, kas nav kārtīgi nokristīta, var atnest nelaimi!

Tad trollītim Muminam iešāvās prātā spīdoša ideja.

— Padod man kastroļus, — viņš sacīja. Un trol­lītis Mumins piepildīja tos ar jūras ūdeni un aiznesa uz alu, kur gulēja Burvja cepure.

Atgriezies trollītis Mumins pasniedza burvju ūdeni tēvam, teikdams:

— Nogaršo!

Trollīša Mumina tētis iedzēra malku un izskatī­jās apmierināts.

— Kur tu šito dabūji, dēls? — viņš jautāja.

— Noslēpums! — trollītis Mumins atteica.

Un viņi pielēja ievārījuma burku ar burvju ūdeni un sasita to pret burulaivas priekšvadni; tikmēr trollīša māmiņa lepni deklamēja:

— Ar šo es nokristu tevi uz mūžu mūžiem (kristībās lietots Muminu izteiciens) par «Piedzī­vojumu».

Visi sauca urravas, un laivā tika padoti grozi, segas, lietussargi, makšķeres, pēļi, kastroļi un peldbikses, un Muminu ģimene ar saviem drau­giem izbrauca zaļganajā, mežonīgajā jūrā.

Bija skaista diena. Varbūt ne īsti dzidra, jo sauli aizsedza viegla dūmaka. «Piedzīvojums» piepūta savas baltās buras un kā bulta šāvās pretī apvār­snim. Viļņi sitās pret laivas malām, vējš dziedāja, jūras troļļi un nāras dancoja ap laivas priekšgalu.

Snifs bija sasējis rindā savas sešas laiviņas, un nu visa viņa flote slīdēja nopakaļ laivai. Trollīša Mumina tētis stūrēja, māmuļa sēdēja un snaudu­ļoja. Reti jau gadījās, ka viņai apkārt valdīja tāds miers. Virs viņiem riņķoja lieli, balti putni.

— Uz kurieni mēs brauksim? — Snorke prasīja.

— Brauksim uz kādu salu! — Snorkes jaunkun­dze lūdzās. — Es nekad vēl neesmu bijusi ne uz vienas saliņas!

— Tagad tu tur nokļūsi, — tētis sacīja.— Piestā­sim pie pirmās salas, ko ieraudzīsim.

Trollītis Mumins sēdēja pašā priekšā un lūkojās jūras dzīlēs. Kā apburts viņš skatījās zaļajā dzi­ļumā, kuru ar baltajām ūsām ara «Piedzīvojuma» priekšgals.

— Joho! — trollītis Mumins sajūsmināts sauca. — Mēs braucam uz salu!

Tālu jūrā gulēja neapdzīvotā Balto zalkšu sala, ap kuru bija bangas un sēkļi. Reizi gadā tur salasījās baltie zalkši, iekams tie atkal devās savos nebeidzamajos klejojumos apkārt zemei. Viņi sabrauca no visām debespusēm, klusi un nopietni, mazām, baltām, neizteiksmīgām sejām. Grūti pateikt, kāpēc viņi notur savas ikgadējās sanāk­smes, jo viņi taču nevar ne dzirdēt, ne runāt, un viņi skatienu nepiesaista itin nekas — vienīgi tā­lais mērķis, uz kuru viņi dodas.

Iespējams, ka zalkši vēlas kādu vietu, kuru viņi varētu uzskatīt par mājām, kur varētu mazliet atpūsties un satikties ar paziņām. Gada sanāksme allaž notika jūnijā, un tādējādi šoreiz sakrita, ka pie vientulīgās salas apmēram vienlaikus piestāja Muminu ģimene un baltie zalkši. Mežonīga un vilinoša sala slējās ārā no jūras, izgreznojusies kā uz svētkiem — ar baltām bangām un zaļiem ko­kiem.