Tuve Jānsone: BURVJA CEPURE

— Tavas acis ir kā šķīvji, — Snifs teica. — Trol­lītim Muminam acis ir mazas un mīļas!

— Pilnīgi pareizi, — Susuriņš apstiprināja.

— Tu esi krāpnieks! — Murmulis secināja.

— Vai tad neviens man vairs netic? — trollītis Mumins izsaucās. — Māmulīt, ieskaties manī uz­manīgi, tu taču pazīsi savu muminbērnu!

Trollīša Mumina māmiņa uzmanīgi skatījās. Viņa ļoti ilgi lūkojās trollīša izbiedētajās acīs, kas bija kā šķīvji, un tad mierīgi sacīja:

— Jā, tu esi trollītis Mumins.

Un to pašu mirkli viņš sāka pārvērsties. Acis, ausis un aste saruka, deguns un vēders kļuva lieli. Un tur sveiks un vesels visā savā godībā stāvēja trollītis Mumins.

— Nāc, lai tevi apskauju, — trollīša māmiņa sacīja. — Redzi nu, es tomēr vienmēr pazīšu savu mīļo muminbērnu!

Nedaudz vēlāk tajā pašā dienā trollītis Mumins uz Snorke sēdēja vienā no savām slepenajām vietām zem jasmīnu krūma, kuru ieskāva zaļa, apaļa lapu ala.

— Jā, bet tur jābūt kādam, kas tevi pārvērta, — Snorke sacīja.

Trollītis Mumins kratīja galvu.

— Es nemanīju nekā sevišķa,— viņš sacīja.— Es arī nekā neēdu un nerunāju nekādus bīstamus vārdus.

— Bet varbūt tev gadījās ieiet apburtā lokā? — Snorke prātoja.

— Cik man zināms, ne, — trollītis Mumins teica.

— Es visu laiku sēdēju zem melnās cepures, kuru mēs lietojām par papīrgrozu.

— Iekšā cepurē? — Snorke neticīgi pārjautāja.

— Tieši tā, — trollītis apstiprināja.

Viņi prātoja vēl brītiņu. Tad abi reizē iesaucās:

— Tai jābūt! . . — un blenza viens otrā.

— Nāc! — Snorke sacīja.

Viņi iegāja verandā un ļoti uzmanīgi tuvojās cepurei.

— Tā izskatās visai parasta, — Snorke teica.

— Ja neņem vērā, ka tāda gardibene jau pati par sevi ir neparasta.

— Bet kā mēs uzzināsim, vai tā bija vainīga? — trollītis Mumins jautāja. — Es tajā vairs nelīdīšu!

— Varbūt kādu citu varētu tajā iemānīt, — Snorke ierosināja.

— Bet tas būtu tomēr pārlieku nekrietni, — trol­lītis Mumins iebilda. — Kā lai zinām, ka viņš atkal kļūs tāds kā agrāk?

— Izvēlēsimies ienaidnieku, — Snorke teica.

— Hm, vai tu zini kādu? — trollītis Mumins norūca.

— Atkritumu kaudzes lielo žurku, — Snorke sacīja.

Trollītis Mumins purināja galvu.

— Viņa nebūs iemānāma.

— Nu tad skudru lauvu, — Snorke ieteica.

— Tas būtu labi, — trollītis Mumins piekrita.

— Reiz lauva ievilka māmiņu bedrē un piebēra viņai pilnas acis ar smiltīm.

Viņi devās meklēt skudru lauvu, paņēmuši līdzi lielu kārbu. Skudru lauvas viltīgās alas ir jāmeklē

smilšainajā krastmalā, tāpēc viņi devās uz jūru. Nepagāja necik ilgs laiks, kad Snorke atrada lielu, apaļu bedri un aizrautīgi sauca šurp trollīti Mu­minu.

— Te viņš ir! — Snorke čukstēja. — Bet kā mēs viņu iemānīsim bundžā?

— Es apņemos to izdarīt, — trollītis Mumins atčukstēja. Viņš paņēma rokās kārbu un ar vāku uz augšu ieraka to smiltīs kādu gabaliņu nostāk.

Pēc tam trollītis Mumins skaļi sacīja:

— Tie ir vieni vārgi radījumi, tie skudru lauvas!

Viņš deva Snorkem zīmi, un viņi abi gaidu pilni

lūkojās bedrē. Smiltis lejā kustējās, bet nekas nebija redzams.

— Ārkārtīgi vārgi radījumi! — trollītis Mumins atsāka. — Vai vari iedomāties, tiem vajag vairā­kas stundas, lai ieraktos zemē!

— Jā, bet … — Snorke šaubīdamies novilka.

— Nu, ka tev saka, — trollītis Mumins sacīja, spēcīgi kustinādams ausis. — Vairākas stundas!

Tai brīdī no smilšu bedres paslējās draudīga galva ar izbolītām acīm.

— Vārgs, tu sacīji! — skudru lauva šņāca.— Lai ieraktos zemē, man vajag trīs sekundes — ne vai­rāk un ne mazāk!

— Lai mēs tam ticētu, tēvocis varētu parādīt, kā tas notiek, — trollītis Mumins pieglaimīgi sacīja.

— Es jūs apbēršu ar smiltīm! — skudru lauva nikni sacīja. — Un, kad būšu ievilcis jūs savā alā, es jūs apēdīšu!

— Nevajag, nevajag! — Snorke pārbijies lūdza. — Labāk parādiet, kā atmuguriski trīs sekundēs var ielīst zemē!

— Ja tas notiks te virszemē, tad mēs labāk redzēsim, — trollītis Mumins sacīja, norādīdams uz vietu, kur bija ierakta kārba.

— Vai jūs domājāt, ka es te taisīšu pekstiņus zīdaiņiem? — skudru lauva nicīgi teica. Tomēr nespēja turēties pretī kārdinājumam, lai parādītu, cik viņš ir stiprs un izveicīgs. Nicīgi šņaukādamies, viņš iztrausās no alas un augstprātīgi vaicāja:

— Nu, kur man jārokas zemē?

— Te, — trollītis Mumins rādīja.

Skudru lauva uzrāva plecus un draudīgi saslēja krēpes.

— Uzmanieties! — viņš sauca. — Tagad es lienu zemē, bet, kad nākšu ārā, es jūs apēdīšu! Viens, divi, trīs!

Kā rūcošs propelleris lauva atmuguriski rāpās smiltīs, tieši iekšā paslēptajā kārbā. Patiešām, viņš ierakās smiltīs trīs sekundēs vai drīzāk — di­vās ar pusi, jo bija šausmīgi nikns.

— Atri virsū vāku! — trollītis Mumins sauca. Viņi notrausa smiltis un stingri uzskrūvēja vāku.

Tad kopīgiem spēkiem izcēla kārbu un vēla to mājup. Skudru lauva iekšā kliedza un auroja, bet smiltis apslāpēja viņa balsi.

— Tīrais trakums, cik viņš ir nikns! — Snorke sacīja. — Es neuzdrīkstos iedomāties, kas notiktu, ja viņš izlauztos ārā!

— Viņš netiks ārā, — trollītis Mumins mierīgi sacīja. — Un, kad viņš to izdarīs, tad es ceru, ka viņš būs pārvērsts par kaut ko briesmīgu!

Kad viņi pārnāca Muminu mājās, trollītis Mu­mins sasauca savus draugus, iebāžot ķepas mutē un trīs reizes gari nosvilpjoties (kas nozīmēja: atgadījies kaut kas neparasts).

Pārējie drāzās šurp no visām malām un salasījās ap kārbu ar skrūvējamo vāku.

— Kas jums tur ir? — Snifs jautāja.

— Skudru lauva,— trollītis Mumins lepni sacīja. — Mēs noķērām īstu, saniknotu skudru lauvu!

— Iedomājies tik, un jūs to uzdrošinājāties! — Snorkes jaunkundze apbrīnā iesaucās.

— Un tagad mēs esam nolēmuši ielikt viņu cepurē, — Snorke stāstīja.

— Lai viņš pārvēršas par tādu pašu biedēkli, kāds kļuvu es, — trollītis Mumins sacīja.

— Stāsti tā, lai var kaut ko saprast, — Murmu­lis lūdza.

— Es pārvērtos tāpēc, ka paslēpos tajā ce­purē, — trollītis Mumins skaidroja. — Tā mēs iz­prātojām. Un nu mēs pārliecināsimies, vai arī skudru lauva kļūs par kaut ko nejauku.

— Bet viņš taču var pārvērsties par diezin ko! — Snifs iebrēcās. — Viņš var tapt bīstamāks nekā skudru lauva un mūs visus apēst!

Bridi viņi izbijušies stāvēja pavisam klusu, skatī­jās uz kārbu un klausījās apslāpētajās skaņās.

— Vai, vai! — Snorkes jaunkundze nobijusies iesaucās un kļuva bezkrāsaina [1] .

— Kamēr viņš pārvēršas, mēs paslēpsimies zem galda, — Susuriņš ierosināja. — Kas eksperi­mentē, tas vienmēr riskē! Tūlīt metiet viņu cepurē!

Snifs padrāzās zem galda. Trollītis Mumins, Susuriņš un Murmulis turēja kārbu virs Burvja cepures, un Snorkes jaunkundze uzmanīgi noskrū­vēja vāku. Saceldams smilšu mākoni, skudru lauva iekrita cepurē, un zibens ātrumā Snorke uzlika cepurei virsū svešvārdu vārdnīcu. Tad visi paskrēja zem galda. Iesākumā nekas nenotika.

Viņi lūkojās no galda apakšas un aizvien pieaugošā nemierā gaidīja. Nekādas pārvērtības nenotika.