Tuve Jānsone: BURVJA CEPURE

— Tās bija tikai blēņas, — Snifs sacīja.

Tai brīdī svešvārdu vārdnīca sāka čokuroties. Aiz uztraukuma Snifs iekoda Murmulim īkšķī.

— Esi taču uzmanīgāks! — Murmulis dusmojās. — Tu iekodi man īkšķī!

— Ai, piedod! — Snifs teica. — Es domāju, ka tas ir manējais.

Nu vārdnīca čokurojās arvien vairāk un vairāk. Grāmatas lapas tagad izskatījās kā novītušas augu lapas. Un visi svešie vārdi līda no tām ārā un rāpoja pa grīdu.

— Tavu trakumu! — trollītis Mumins sacīja.

Bet tūlīt notika vēl kaut kas. No cepures malām

sāka pilēt ūdens. Lija straumēm. Ūdens tērcītes

plīkšķēja uz paklāja tā, ka svešvārdiem vajadzēja meklēt patvērumu uz sienām.

— Skudru lauva būs pārvērties tikai par ūdeni, — Susuriņš sarūgtināts sacīja.

— Man šķiet, ka tās ir smiltis, — Snorke čuk­stēja. — Gan jau skudru lauva pēc brītiņa parādī­sies.

Atkal viņi saspringti gaidīja. Snorkes jaunkun­dze paslēpa galvu trollīša Mumina klēpī, un Snifs pīkstēja aiz pārbīļa. Te piepeši uz cepures malas parādījās pasaules vismazākais ezis, tas ošņāja gaisu, mirkšķināja acis un bija slapjš un pagalam spurains.

Dažas sekundes istabā valdīja nāves klusums. Tad Susuriņš sāka smieties. Kamēr viņš atvilka elpu, pārējie turpināja. Viņi rēca aiz siekliem un aiz priekiem vārtījās zem galda. Vienīgi Murmulis nedalījās priekos. Izbrīnījies viņš noraudzījās savos draugos un teica:

— Jā, bet mēs taču gaidījām, ka skudru lauva

%

pārvērtīsies! Ja vien es spētu aptvert, kāpēc jūs allaž saceļat kņadu par itin visu.

Pa to laiku mazais ezītis svinīgi un mazliet skumīgi čāpoja uz durvīm un kāpa lejā pa kāpnēm. Ūdens bija pārstājis tecēt, un veranda izskatījās kā ezers. Un pa griestiem lodāja svešvārdi.

Kad notikušo paskaidroja trollīša Mumina tētim un māmiņai, viņi to uzņēma ļoti nopietni un nolēma, ka Burvja cepure jāiznīcina. Uzmanīgi to aizrullēja līdz upei un ļāva tai iekrist ūdenī.

— Tātad tā radīja mākoņus un biedēkli, — trol­līša Mumina māmuļa sacīja, kamēr viņi stāvēja un skatījās uz aizslīdošo cepuri.

— Tie bija jauki mākoņi, — trollītis Mumins mazliet grūtsirdīgi teica. — Varēja būt vairāki.

— Jā, un svešvārdi vai ūdens, — viņa māmiņa sacīja. — Ak, kāda izskatās veranda! Un es ne­spēju saprast, kā lai tieku vaļā no šiem sīkajiem svešvārdu ķipariem. Tie maisās visur pa kājām un rada nekārtību.

— Bet mākoņi tomēr bija jauki, — trollītis Mu­mins palika pie sava.

Vakarā trollītis Mumins nevarēja iemigt. Viņš gulēja un skatījās ārā gaišajā jūnija naktī, kur skanēja vientuļi saucieni, zaglīgi soļi un dejas. Patīkami smaržoja puķes.

Susuriņš vēl nebija pārnācis mājās. Šādās naktīs viņš bieži klaiņoja apkārt viens ar savu mutes harmoniku. Bet šonakt dziesmas nedzirdēja. Susu­riņš laikam bija devies atklājuma ceļojumā. Drīz viņš uzslies telti upes krastā un atteiksies gulēt mājās . . . Trollītis Mumins nopūtās. Viņš atkal jutās bēdīgs, lai gan skumjām nebija iemesla.

Tieši tobrīd zem loga atskanēja vārgs svilpiens. Trollīša Mumina sirds aiz priekiem straujāk iepuk- stējās, un viņš klusītiņām aizlavījās līdz logam un pavērās ārā. Svilpiens nozīmēja: «Noslēpumi!» Lejā pie virvju kāpnēm gaidīja Susuriņš:

— Vai tu proti glabāt noslēpumu? — viņš čuk­stēja, kad trollītis Mumins bija nokāpis zālē.

Trollītis dedzīgi pamāja ar galvu.

Susuriņš paliecās uz priekšu un vēl klusāk pačuk­stēja:

— Cepure ir aiznesta smilšu sērē nedaudz lejup pa upi.

Trollīša Mumina acis iespīdējās.

— Vai gribi redzēt? — Susuriņa uzacis izteica jautājumu.

— Un kā vēl! — trollīša ausis viegli pamāja atbildi.

Kā ēnas viņi slīdēja caur rasaino dārzu lejā uz upi.

— Cepure atrodas aiz diviem upes līkumiem, — Susuriņš klusinātā balsī teica. — Patiesībā mūsu pienākums ir to izglābt, jo viss ūdens, kas piepilda cepuri, kļūst sarkans. Tie, kas dzīvo upes lejasgalā, pārbīsies no šitik šausmīga ūdens.

— Par to mums vajadzēja padomāt agrāk, — trollītis Mumins sacīja. Viņš jutās lepns un prie­cīgs, iedams nakts vidū kopā ar Susuriņu. Agrāk Susuriņš allaž bija gājis viens pats savos nakts klejojumos.

— Kaut kur tepat tā ir, — Susuriņš teica. — Tai vietā, kur ūdenī sākas tā tumšā svītra. Vai redzi?

— īsti labi neredzu, — atbildēja trollītis Mu­mins, klunkurodams nakts tumsā. — Man nav tādu kaķa acu kā tev.

— Es gudroju, kā lai dabūjam to rokā, — Susu­riņš prātoja, stāvēdams un vērdamies pāri upei. — Cik savādi, ka tavam tēvam nav laivas.

Trollītis Mumins svārstījās.

— Es peldu tīri ciešami, ja vien ūdens nav pārlieku auksts, — viņš sacīja.

— Tev nebūs drosmes, — Susuriņš šaubīdamies teica.

— Būs gan, — trollītis Mumins iesaucās un uz­reiz zināja, ka viņš to izdarīs. — Kur ir cepure?

— Slīpi uz to pusi, — Susuriņš rādīja. — Diez­gan ātri tu atdursies pret smilšainu krastu. Bet nebāz ķepas cepurē. Turies pie cepures virsas!

Trollītis Mumins ieslīdēja siltajā vasaras ūdenī un suniski peldēja pa upi. Straume bija spēcīga, un kādu brīdi viņš jutās maķenīt neomulīgi. Tad ieraudzīja smilšaino krastu un tur kaut ko melnu. Ar asti viņš stūrēja tuvāk un tūlīt sajuta zem ķepām smiltis.

— Vai viss kārtībā? — no krasta klusām sauca Susuriņš.

— Viss kārtībā! — trollītis Mumins atbildēja un brida pa sēkli.

Viņš redzēja, kā no cepures lejup pa upi aiztek tumša straume. Tas bija sarkanais burvju ūdens. Trollītis Mumins saslapināja ķepu un uzmanīgi to nolaizīja.

— Tavu trakumu!— viņš murmināja.— Tā taču ir sula! Padomā tik, no šā brīža mēs varēsim piepildīt cepuri ar ūdeni un dabūt sulu, cik uziet!

— Nu, vai atradi? — Susuriņš noraizējis sauca.

— Es peldu! — trollītis Mumins atbildēja un atkal iebrida sēklī, asti kārtīgā mezglā apsējis ap Burvja cepuri. Bija grūti peldēt pret straumi, velkot sev līdzi smago cepuri, un, kad trollītis Mumins izrāpās krastā, viņš bija briesmīgi noguris.

— Te būs, — viņš lepni stenēja.

— Smalki, — Susuriņš sacīja. — Bet kur mēs to noliksim?

— Tikai ne Muminu mājā, — trollītis Mumins sacīja. — Diezin vai arī dārzā varēs. Kāds to atradīs.

— Ko tu saki par alu? — Susuriņš ieprātojās.

— Tad mums šis noslēpums jāizstāsta arī Sni- fam, — trollītis Mumins sacīja. — Tā ir viņa ala.

— Tā būs jādara, — Susuriņš vilcinādamies at­teica. — Bet viņš vēl ir par mazu, lai glabātu tik lielu noslēpumu.

— Tiesa, — trollītis Mumins nopietni sacīja. — Vai zini, šī ir pirmā reize, kad es daru kaut ko tādu, ko nedrīkst stāstīt tētim un māmiņai.

Susuriņš aptvēra cepuri abām rokām un sāka iet atpakaļ gar upi. Kad viņi bija nonākuši līdz tiltam, Susuriņš spēji apstājās.

— Kas tur ir? — trollītis Mumins nemierīgi čuk­stēja.

— Kanārijputniņi! — Susuriņš iesaucās. — Tur uz tilta margas tup trīs dzelteni kanārijputniņi. Savādi, ka tie naktī ir ārā.

— Es neesmu nekāds kanārijputniņš! — tuvā­kais putns iepīkstējās. — Es esmu rauda!

— Mēs visas trīs esam godīgas zivis! — raudas draudzene nočivināja.

Susuriņš pakratīja galvu.

— Te nu tu redzi, ko pastrādājusi cepure, — viņš sacīja. — Sīs trīs zivtiņas noteikti ir iepeldē­jušas tajā un pārvērtušās. Nāc, iesim taisnā ceļā uz alu un noslēpsim cepuri!