Tūve Jānsone: KOMĒTA nĀk

Un tā viņš brauca atpakaļ uz Muminieleju pēdējo reizi.

Tur māte patlaban vilka ārā vannu. Blakām stāvēja Snifs, turēdams rokās piena slauceni.

— Tu manī neklausies! Es jau trīs reizes vaicāju, kur tas atrodas! — viņš izsaucās.

— Kas tad? — māmuļa apjukusi atvaicāja.

— Mans kaķēns! — Snifs sauca. — Kur ir mans mīļais kaķītis, kas tik ļoti pēc manis ilgojas? Mums taču viņš jāizglābj!

— Protams, — māmuļa atbildēja un palaida vaļā vannu. — Tavs slepenais kaķēns . . . Saproti, es dažreiz no viņa redzēju vienīgi astes galiņu, viņš tikai naktīs nāk padzerties pienu.

— Tātad viņš tevi nav iemīļojis? — Snifs vai­cāja.

— Nē. Viņš ir gaužām patstāvīgs, — māmuļa atbildēja. — Tu redzēsi, ka viņš pats sevi izglābs. Kaķi vienmēr izglābjas . . .

Tieši tai brīdī piebrauca tēvs ar rībošiem divri­čiem.

— Tā būs pēdējā krava! — viņš aizrādīja.

— Pulkstenis drīz būs pusseptiņi, un mums jāno­stiprina alas griesti . . . Ko tad mēs iesāksim ar vannu!

— Tā ir pavisam jauna, — māmuļa aizrādīja.

— Tu taču pats saproti, cik jauki ir mazgāties, bez tam . . .

— Labi, — tēvs atteica. — Kāp iekšā vannā, es tevi aizvedīšu līdz alai. Kur ir murmulis?

— Viņš skaita savas pastmarkas, — skaidroja Snorkes jaunkundze, turēdama rokās ģimenes al­bumu. — Kā gan trollītis Mumins bērnībā varēja būt tik briesmīgi resns?

— Murmuli! Kāp vannā! Tagad sāksies. Komēta nāk! — tēvs sauca.

Murmulis paņēma pastmarku albumu, paklau­sīgi iekāpa vannā, un trollīša tēvs aizstūma divri­čus.

Pēdējais Muminieleju pameta Snifs. Visu ceļu cauri mežam viņš sauca kaķēnu. Beidzot viņš to ieraudzīja. Tas sēdēja sūnās un mazgājās.

— Hei, kā jūties? — Snifs čukstēja.

Kaķēns beidza mazgāties un pavērās Snifā. Snifs piesardzīgi devās tuvāk, izstiepis ķepu. Ka­ķēns maķenīt attālinājās.

— Es pēc tevis ilgojos, — Snifs sacīja, no jauna izstiepdams ķepu. Kaķēns palēcās tālāk. Ikreiz, kad Snifs gribēja to paglaudīt, kaķēns izvairījās, taču projām negāja.

— Komēta nāk, — Snifs skaidroja. — Tev jābēg mums līdzi uz alu, citādi no tevis paliks tikai slapjums.

— Nerunā niekus! — kaķēns atteica un nožā­vājās.

— Vai apsoli, ka nāksi? Tas tev jāapsola. Pirms pulksten astoņiem! — Snifs stingri vaicāja.

— Jā jau, jā, iešu, kad man patiks, — kaķēns atteica. Un turpināja mazgāties.

Snifs nolika šķīvi ar pienu sūnās un kādu laiciņu raudzījās uz kaķēnu. Tad viņš aizjoza uz krast­malu. Tur viņi patlaban pūlējās iedabūt alā vannu.

— Turiet un velciet! — tēvs kliedza. — Citādi tā man uzkritīs uz ķepām. Nepalaidiet virvi!

— Tā raustās. To visu laiku aizķer ziepju trau­ciņš! — viņa dēls atteica.

Māmuļa sēdēja krastmalā un susināja pieri.

— Tā nu gan ir pārvākšanās, — viņa nopūtās.

— Nav liela nelaime! — Snifs izsaucās.

— Pati pārvākšanās ir par lielu, — māmuļa paskaidroja. — Vanna neiet alā. Snorke šai jautā­jumā gribēja noturēt sēdi, bet mums taču nav laika. Viņi grib to dabūt augšā, lai nosegtu jumtu. Ak vai, ak vai!

— Es satiku savu kaķīti. Viņš solījās ierasties alā pirms pulksten astoņiem.

— Tas ir labi. Varen jauki! Tagad es iešu alā sakārtot guļvietas, — māmuļa teica.

Izrādījās, ka vanna nosedza gandrīz visu jumtu, tikai četri centimetri palika vaļā. Viņiem nudien bija laimējies. Pamazām visus saiņus sanesa alā, un māmuļa aizklāja ieeju ar segu.

— Vai tu domā, ka tā izturēs? — trollītis Mu­mins vaicāja.

— Segu ieziedīsim, — Susuriņš ierunājās un iz­vilka no kabatas nelielu pudelīti. — Paraugieties! Mana pazemes saules eļļa! Tā izturēs jebkuru karstumu.

— Vai tā neatstāj traipus? — māmuļa paintere­sējās. Piepeši viņa saķēra ar ķepām purniņu un iesaucās: — Kur ir bizamžurka?

— Viņa negribēja nākt līdzi, — tēvs aizrā­dīja. — Viņa apgalvoja, ka šī pārvākšanās esot pavisam lieka. Tad es viņu pametu un atstāju arī šūpuļtīklu.

— Jā, jā, — trollīša Mumina māmiņa nopūtās un uz prīmusa ņēmās vārīt pusdienas. Pulkstenis bija bez piecām minūtēm septiņi.

Kad viņi pusdienās jau ēda sieru, pie alas ieejas kāds paskrāpējās un zem segas parādījās ūsains purns.

— Ak tad tu tomēr atnāci? — trollītis Mumins sacīja.

— Tajā šūpuļtīklā kļuva neganti karsts. Es iedo­mājos, ka alā varbūt tomēr būs maķenīt vēsāk, — bizamžurka sacīja.

Viņa cienīgi aizčāpoja uz alas kaktu un tur apsēdās.

— Vai ceļā tu neredzēji manu kaķi? — Snifs vaicāja.

— Nē. bizamžurka atteica.

Trollīša Mumina tēvs uzvilka pulksteni un

sacīja:

— Jā, jā, viss ir kārtībā. Pulkstenis ir astoņi.

— Tad mēs pagūsim ieēst arī desertu. Snif, kur tu noliki torti? — māmuļa jautāja.

— Kaut kur tur, Snifs atteica, norādīdams uz kaktu, kur bija novietojusies bizamžurka.

Kur gan? māmuļa vaicāja. — Es to ne­redzu. Vai bizamžurka nav redzējusi torti?

— Te nav ne kaķu, ne tortes. Es vismaz to neredzu, neesmu to nogaršojusi un neliekos par to ne zinis. Es domāju, bizamžurka skaidroja.

Murmulis smējās un joprojām līmēja albumā pastmarkas.

— Jums taisnība, — viņš čukstēja. — Kņada. Ti­kai kņada.

— Bet kur tā palikusi? Mīļais Snif, tu taču pa ceļam nebūsi apēdis visu torti? — māmuļa sauca.

— Tā bija par lielu, Snifs pavirši atteica.

— Tātad tu tomēr to ēdi?! — trollītis Mumins kliedza.

— Tikai pašu augšu, un tā bi ja pārlieku cieta! — Snifs atcirta un palīda zem matrača. Viņš tos vairs negribēja ne redzēt. Uz tortes bija rakstīts: «Ma­nam mīļajam trollītim Muminam», nevis «Manam

mīļajam Snifam». Kaķēns arī nebija atnācis, lai gan pulkstenis jau bija pāri astoņiem.

— Ak vai! Ak vai! — trollīša Mumina māmuļa izsaucās un apsēdās uz krēsla, jo viņa jutās gauži nogurusi. — Posts un bēdas!

Snorkes jaunkundze skarbi uzlūkoja bizamžurku.

— Piecelies mazliet! — viņa pavēlēja.

— Es sēžu un sēdēšu, — bizamžurka atcirta.

— Tu sēdi uz trollīša Mumina tortes, — Snorkes jaunkundze brēca.

Tad bizamžurka strauji piecēlās, un — ai! — kāda izskatījās viņas sēžamvieta! Un — ak vai! — kāda izskatījās torte!

— Tas nu gan nebija labi darīts. Tā apieties ar torti, kas gatavota man par godu!

— Tā ir jūsu vaina! — bizamžurka ārdījās.

— Apmierinieties, apmierinieties! — māmuļa iz­saucās. — Torte taču ir tā pati, lai gan tās veids vairs nav tāds … — Neviens viņā neklausījās.

Susuriņš smējās. Snifs, domādams, ka smejas par viņu, izlīda no matrača un kliedza:

— Es nospļaujos uz jūsu torti! Tā domāta trollī­tim Muminam, nevis man! Un nevienam neienāk prātā, ka kaķiem arī garšo krējums! Tagad es iešu

ārā pēc sava kaķīša, jo tas vienīgais domā par mani!

Viņš izlīda no matrača apakšas un izšāvās ārā.

— Briesmīgi! — trollīša Mumina māmiņa sacīja. — Protams, uz tortes vajadzēja būt arī «Manam mīļajam Snifam». Kā gan es varēju . . .

— Nu tev jāiedod viņam kaut kas smalks, — tēvs nopietni aizrādīja.

Trollīša Mumina māmiņa piekrizdama pamāja. Viņa nolēma iedot Snifam vecāsmātes smaragdus. Tā kaķēnam būs lieliska kakla rota . . .