Tūve Jānsone: KOMĒTA nĀk

Susuriņš pavilka segu un paraudzījās ārā.

— Varbūt man vajadzētu aiziet pēc viņa? — viņš sacīja.

— Pagaidi maķenīt! Kas zin, viņš brītiņu vēlējās būt viens. Gan viņš drīz atnāks, — māmuļa sacīja.

— Nu, kā tad paliek? Vai nevienam neinteresē, kā es izskatos? — bizamžurka taujāja.

— Nē! — trollītis Mumins vaļsirdīgi atteica. — Mums jādomā par daudz ko, un mums ir vien alga, kāda tu izskaties.

Snifs jutās tik apbēdināts un pikts, ka, tikai iegājis mežā, atcerējās, ka viņu māc bailes. Koki izskatījās kā izgriezti no sarkana papīra. Mežs bija pilnīgi nekustīgs, nebija nevienas ēnas, zeme bija karsta un kraukstēja zem viņa soļiem. Vienīgais mierinājums, ka viņa aiziešana laikam gan citus būs izbiedējusi un viņi jutīs sirdsapziņas pārmetu­mus.

Pukstošu sirdi viņš gāja dziļāk mežā un domāja, cik nelāgi tie pret viņu izturējušies. Tagad tie sēdēja viņa alā, mielodamies ar veco torti. Un viņš, Snifs, vienīgais visā pasaulē nebija paslēpies, lai gan juta bailes. Viņš nelikās par tiem ne zinis. Viņš ne par ko nelikās ne zinis. Ne par komētu. Ne par kaķiem. Itin ne par ko.

Un tad viņam pretī nāca kaķēns, asti saslējis gaisā.

— Hei! — Snifs salti noteica un pagāja kaķē­nam garām.

Pēc brītiņa viņš juta, ka pie viņa kājas glaužas kas mīksts.

— Ak tu tas esi! — viņš sacīja. — Tu solīji nākt, bet neatnāci. Un es par tevi negribu nekā zināt.

— Hei, hei! — kaķēns sauca. — Palūko, cik es esmu mīksts!

Snifs klusēja. Kaķēns murrāja. Tā bija vienīgā skaņa, ko varēja dzirdēt klusajā mežā. Snifs palū-

kojās apkārt, un viņa kājas saļodzījās. Ceļš nebija redzams, tikai sūnas. Viņš vairs nezināja, kurā pusē atrodas viņa ala.

Nevienam negribējās ēst desertu, un tur nebija vainojamas spalvas, kas atradās tortē. Bizam­žurka sēdēja ar siltu ūdeni pielietā traukā, un minūtes ritēja.

— Cik ir pulkstenis? — trollītis Mumins vaicāja.

— Divdesmit piecas minūtes uz deviņiem, — tēvs atbildēja.

— Man jāiet viņu uzmeklēt, — trollītis Mumins izlēma. — Iedod pulksteni, lai varu uzmanīt laiku.

— Nē! Tu nedrīksti iet! — Snorkes jaunkundze sauca.

Taču māmuļa sacīja:

— Tas ir nepieciešams! Steidzies, cik ātri vien vari!

Trollītis Mumins izslīdēja no alas. Gaiss virs tukšās krastmalas bija karsts kā uguns. Trollītis skrēja un skrēja un visu laiku sauca Snifu. Nekad viņš nebija juties tik vientuļš. Viņš paraudzījās

pulksteni, tas rādīja vienu minūti pāri pusdevi- ņiem, tātad viņam atliek vienpadsmit minūtes.

Trollītis Mumins brāzās pa sārto mežu. Paskrē­jis septiņus soļus, viņš sauca Snifu, atkal paskrēja septiņus soļus un atkal sauca . . .

Tad no tālienes atskanēja vārs sauciens. Trolli tis Mumins aizlika mutei priekšā ķepiņas un sauca no visa spēka:

— Snif!!!

Mazais dzīvnieciņš Snifs tagad atbildēja jau tuvāk.

Satiekoties viņi pat neuzsauca viens otram v

Vēl tikai sešas minūtes . . . Skriet pa smiltīm bija grūti, tas vilkās tik gausi kā nelabā sapnī. Karstais gaiss svilināja acis, un kakls bija pavisam izžuvis . . . Beidzot izslējās kalns, gluži sārts, un tur stāvēja māmuļa, vicināja ar ķepām un nez ko kliedza . . . Nu bija palikušas tikai trīs minūtes! Piepeši viņus apņēma vēsums, viņi atradās alā, un tur dega petrolejas lampa, itin kā nekas nebūtu noticis.

— Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar savu kaķi? — Snifs trīsošā balsī jautāja.

Trollīša Mumina māmiņa strauji atteica:

— Tik jauks kaķītis! Snif, man ir dāvana tev . . . Biju nodomājusi kā apsveikuma dāvanu pasniegt tev vecmāmiņas smaragdus, bet šajā jezgā aiz­mirsu tos paņemt . . . Varbūt tu no tiem varēsi kaķītim izveidot kakla rotu . . .

— Smaragdus! Ģimenes dārgumus! Kaķītim! Ak, cik brīnišķīgi! Cik es esmu laimīgs! — Snifs sauca.

Tai pašā mirklī komēta skāra zemi, kvēlā un uguns apņemtā komēta skāra zemi. Petrolejas lampa apgāzās smiltīs un izdzisa. Pulkstenis bija tieši četrdesmit divas minūtes un četras sekundes pāri astoņiem.

Zem segas, kas bija ieziesta ar pazemes saules eļļu, zaigoja blāva, sārta gaisma, bet alā bija tumšs.

Viņi visi bija cieši saspiedušies kopā pašā tālā­kajā kaktā un dzirdēja, ka augšā pret vannu sitas meteora akmeņi. Bizamžurka bija iesprūdusi baļļā. Murmulis uzgūlies ar vēderu uz sava pastmarku albuma, lai to atkal neaizpūstu projām.

Kalns ap viņiem trīsēja un drebēja, un komēta spiedza itin kā aiz bailēm, bet varbūt tur spiedza zeme.

Sadevušies ķepiņās, viņi ilgi klusēja. Arā dim­dēja sagrautu kalnu vai arī sabrukušas zemes atbalss. Laiks ritēja pagalam gausi, un ikviens no viņiem jutās vienots tikai pats ar sevi.

Kad daudzas mūžības bija aizritējušas, pasaulē valdīja pilnīgs klusums. Viņi klausījās un klausī­jās, bet ārā tiešām viss bija kluss.

— Māmiņ, vai zeme aizgājusi bojā? — trollītis Mumins čukstēja.

— Tagad tas jau pāri, — māmuļa atbildēja.

— Beidzot mēs esam aizgājuši bojā, bet katrā gadījumā tagad tas jau pāri.

— Visi esam aizgājuši bojā, — tētuks bilda, gri­bēdams būt asprātīgs.

Susuriņš iesmējās, bet tad viņi atkal apklusa. Māte atrada petrolejas lampu un aizdedzināja to. Viņi redzēja, ka kaķēns sēž smiltīs un maz­gājas.

— Tas bija briesmīgi. Es nekad vairs neskatīšos pulkstenī, — Snorkes jaunkundze sacīja.

— Tagad dosimies pie miera, — māmuļa izlēma.

— Par komētu vairs nerunāsim un arī nedomāsim. Neviens nedrīkst skatīties, kas noticis ārpusē. To mēs pagūsim rīt.

Kad viņi bija apgūlušies un uzvilkuši pār purni­ņiem segas, Susuriņš paņēma savas mutes harmoni­kas. Pamanījis, ka visi toņi — kā smalkie, tā dobjie — atgriezušies, viņš sāka spēlēt šūpļa dzies­miņu. So dziesmiņu prata arī māmiņa, un tāpēc viņa pavisam klusītiņām dziedāja līdzi:

— Dusiet, bērniņi, melnas ir debesis.

Bez ceļa klīst komēta, nez kurp to aiznesīs.

Dusiet un sapņojiet,

mostieties, aizmirstiet.

Apņem jūs nakts un izplatījums salts.

Tajā iet jēriņu bariņš balts. —

Pamazām alā viss apklusa. Snifs uz brītiņu pamodās un juta kaut ko mīkstu pie purniņa. Tas bija kaķēns. Snifs to apskāva, un viņi abi reizē aizmiga.

Trollītis Mumins atmodās un nezināja, kur atro­das. Alu piepildīja blāva gaisma, un tajā oda pēc petrolejas. Tad viņš visu atcerējās un pietraucās sēdus. Citi vēl gulēja. Trollītis aiztipināja līdz durvīm. Piesardzīgi viņš pacēla segu un palūkojās ārā. Sārtā gaisma bija izzudusi. Debesis bija bezkrāsainas un visapkārt pilnīgs klusums. Trollī­tis Mumins izlīda ārā un apsēdās uz kalna. Viņš pacēla kādu komētas nosviestu meteora akmeni un aplūkoja to. Tas bija melns, šķautnains un ļoti smags. Viņš pameta skatienu uz garo, smilšaino krastmalu un tukšo jūru. Viss bija tikpat bezkrā­sains un neskanīgs.

Trollītis Mumins bija domājis, ka zemē ieraudzīs šausmīgas bedres un briesmīgas pārvērtības. Viņš nezināja, ko lai domā, un jutās mazliet izbijies.

— Hei! — viņam uzsauca Susuriņš. Arī viņš bija iznācis no alas. Viņš apsēdās blakām trollītim un aizsmēķēja pīpi.

— Hei, hei! — trollītis atbildēja. — Vai tā jāiz­skatās pēc bojā ejas? Pilnīgs tukšums?

— Mēs neesam aizgājuši bojā, — Susuriņš atbil­dēja. — Man liekas — komēta tikai pieskārās mums ar savu asti. Un tad tā atkal aizlidoja pasaules izplatījumā.