Tūve Jānsone - KOMĒTA nĀk

— Viņam, protams, te kaut kur ir sieva un varbūt vesels bariņš mazu kondoriņu, — Susuriņš atbildēja.

Kondors majestātiski slīdēja tālāk, galvu ar saltajām acīm un līko knābi grozīdams no vienas puses uz otru. Kad putns atradās virs gājējiem, tam spārni drebēja un tas apstājās.

— Diez par ko viņš tagad domā? — Snifs vai­cāja.

— Viņš izskatās negants. Man liekas, viņš domā par mums … — Susuriņš atbildēja.

Un tad Susuriņš iekliedzās:

— Viņš nāk! — Un viņi visi trīs metās pie kalna sienas. Šalcošām spārnu vēdām kondors traucās pie viņiem. Sadevušies rokās, viņi cieši saspiedās nelielajā kalna spraugā un lielās baismās gaidīja. Tad viņš nāca! Nāca kā vētra, varenie spārni sitās pret klinti, ap viņiem viss kļuva tumšs, tas bija baismīgi!

Pēkšņi atkal iestājās klusums. Trīsēdami viņi pabāza ārā purniņus. Dziļi lejā zem viņiem tum­šajā bezdibenī kondors burāja lielā puslokā. Tad viņš strauji pacēlās augšup un aizlidoja kalnos.

— Viņš kaunas par savu neveiksmi. Kondori ir gauži lepni. Otrreiz viņš to neatkārtos, — Susu­riņš skaidroja.

— Viņš ar saviem mazajiem kondorēniem. Ļoti aizkustinoši! Un tad šī milzu ķirzaka! — Snifs satraukts sauca. — Un ūdenskritums, kas gāžas tieši zemē. Pārlieku daudz notikumu tādam ma­zam radījumam, kāds esmu es!

— Lielākais notikums tevi vēl gaida, — trollītis Mumins aizrādīja. — Mūsu komēta.

Viņi visi trīs pavērās smagajos mākoņos.

— Kaut varētu saredzēt debesis, — Susuriņš sacīja. Viņš paņēma kondora pamesto spalvu un aizsprauda to aiz cepures.

— Nāciet! Mums jāiet tālāk! — viņš skubināja.

Pēcpusdienā viņi jau bija uzkāpuši tik augstu, ka atradās mākoņos. Uzreiz viņus apņēma salta migla, nekas cits kā pelēks tukšums. Kalni bija stāvi, un staigāt pa tiem bīstami. Viņi briesmīgi sala, un trollītis Mumins atcerējās vilnas bikses, kas patlaban gāja uz zemes centru.

— Es domāju, ka mākoņi ir mīksti un tajos būs patīkami staigāt, — Snifs ierunājās un nošķaudī­jās. — Viss šis nejēdzīgais ceļojums man jau līdz kaklam.

— Kas tas tāds! — trollītis Mumins izsaucās un apstājās. — Tur kaut kas guļ un spīd . . .

— Varbūt dimants? — Snifs vaicāja un atžirga.

— Man liekas, tā ir neliela rokassprādze, — trol- lītis Mumins teica. Viņš devās miglā.

— Piesargies! Tā guļ tieši bezdibeņa malā! — Susuriņš brīdināja.

Trollītis Mumins gāja tālāk gauži piesardzīgi. Pašā bezdibeņa malā viņš apgūlās uz vēdera un izstiepa ķepu.

— Turiet virvi! — viņš uzsauca.

Susuriņš un Snifs turēja, cik jaudāja, un trollītis vēl vairāk izstiepās pār malu. Beidzot viņš satvēra rokassprādzi un vilkās atpakaļ.

— Tā ir zelta. Vai tu neteici, ka Snorkes jaun­kundzei ap kreiso kāju bija zelta gredzens? — viņš taujāja.

— Jā, — Susuriņš skumji atteica. — Un viņa bija tik daiļa. Viņa allaž devās uz bīstamām vietām puķes plūkt.

1 — Tagad no viņas būs palicis tikai slapjums, — Snifs bilda.

Grūtsirdīgi viņi tipināja tālāk un tālāk, augstāk un augstāk, aizvien vairāk nogura un sala. Beidzot viņi apsēdās atpūtināt kājas un klusi raudzījās slīdošajos, pelēkajos plīvuros. Tad mākoņos parā-

dījās plaisa. Pēkšņi viss mākoņu okeāns atradās zem viņiem. No šejienes tas izskatījās skaists, radās vēlēšanās iebrist tajā, ienirt un dejot.

— Tagad mēs atrodamies virs mākoņiem, — Su­suriņš svinīgi paziņoja.

Tad viņi pavērsās pret debesīm, kuras sen nebija redzējuši.

— Kas tas tāds? — Snifs izbijies čukstēja.

Debesis vairs nebija zilas. Tās bija viegli iesār­tas un šķita nedabiskas.

— Varbūt tas ir saulriets, — Susuriņš nedroši skaidroja.

— Nu protams. Saule riet, — trollītis Mumins piekrita.

Tomēr viņi zināja, ka tas nav saulriets. Rietu­mos pār debesīm savu sarkano gaismu lēja komēta. Tā bija ceļā uz zemi un pie visiem kustoņiem, kas dzīvoja uz zemes.

Augstu šķautnainajā kalnu grēdā atradās Obser­vatorija, kurā tūkstošiem profesoru izdarīja tūk-

stošiem dīvainu novērojumu, smēķēja tūkstošiem cigarešu un dzīvoja vientulībā ar zvaigznēm. Tor­nim bija apaļš stikla jumts, to greznoja varavīk- šņaina stikla bumba. Tā visu laiku griezās gaužām lēni.

Trollītis Mumins gāja citiem pa priekšu. Viņš atvēra durvis un bijīgi apstājās uz sliekšņa. Viss tornis bija viena vienīga apaļa telpa, kurā pasau­les dižākie zvaigžņu pētnieki nerimtīgi vēroja zvaigznes. Tornis lēnām griezās, vērdamies izplatī­jumā un sevī murrādams gluži kā kaķis.

Vesels nelielu profesoru bars rosījās visapkārt, viņi kāpa augšup un lejup pa spožām metāla kāpnēm, viņi kaut ko skrūvēja un mērīja, un lika, un lāgu lāgiem rakstīja piezīmju grāmatiņās. Viņi gauži steidzās un visi smēķēja cigaretes.

— Labvakar! — trollītis Mumins sacīja.

Taču neviens viņu nepamanīja. Tad viņš piesar­dzīgi pagājās uz priekšu un paraustīja tuvāko profesoru aiz svārkiem.

— Vai tu atkal esi te? — profesors izsaucās.

— Atvainojiet, bet es te nekad vēl neesmu bijis, — trollītis bikli paskaidroja.

— Tad tas bijis kāds visai līdzīgs tev, — profe­sors atbildēja. — Mūsdienās vairs nav nekāda miera. Mums nav laika noņemties ar cilvēkiem, kas skraida apkārt ar gredzeniem rotātām kājām, velns parāvis, un uzdod bērnišķīgus jautājumus. Sī komēta ir pats interesantākais, ko esmu pieredzējis savā mūžā . . . Ko tu gribi?

— Neko svarīgu, — trollītis Mumins murminā­ja. — Gribēju tikai noskaidrot, vai viņa bija spal­vaina … es domāju to, kas bijusi pirms manis, varbūt aiz auss viņai bija puķe?

Profesors pacēla ķepas pret debesīm un nopūtās.

— Spalvas un puķes mani neinteresē, — viņš sacīja. — Arī kāju gredzeni ne. Vai tiešām tu domā, ka tam ir nozīme, ja kāda jaunkundze pazaudē kāju gredzenu, kad mēs gaidām komētu?

— Tas var gadīties, — trollītis Mumins nopietni atbildēja. — Lielais paldies.

— Nav par ko, — profesors atteica un aiz­steidzās pie tālskata.

— Nu, ko viņš teica? — Snifs čukstēja. — Vai komēta nāks?

— Kad tā nolaidīsies? — Susuriņš interesējās.

— To es aizmirsu pajautāt, — trollītis Mumins atteica. — Bet te ir bijusi Snorkes jaunkundze. Viņa tomēr nav iekritusi bezdibenī.

— Tu esi jocīgs, — Snifs atcirta. — Tagad es iešu pavaicāt. Jūs varat pavērot apkārtni, kamēr es visu nokārtošu.

Tad mazais dzīvnieciņš Snifs piegāja pie kāda cita profesora un teica:

— Esmu dzirdējis daudz stāstu par to, cik smalki tēvocis prot atklāt komētas!

— Vai patiesi? — profesors priecīgi atvai­cāja. — Sitā ir neparasti skaista komēta. Gribu ieteikt, lai to nosauc manā vārdā. Nāc un mazliet tajā paraugies!

Snifs sekoja profesoram pa visām kāpnēm. Viņš bija pirmais mazais dzīvnieciņš, kas dabūja paraudzīties pasaules lielākajā zvaigžņu pētīšanas tālskatī.

— Nu, vai tā nav skaista komēta? — profesors jautāja.

— Visums ir melns. Tas ir pilnīgi melns, — Snifs čukstēja. Viņš tā izbijās, ka mati uz pakauša sacēlās stāvus. Un šajā melnumā kā dzīvas pulsēja lielas zvaigznes. Tās bija tieši tik lielas, kā bija stāstījusi bizamžurka. Tālē starp tām kā ļauna acs zaigoja kaut kas sarkans.

— Tā ir komēta, — Snifs sacīja. — Sitā sarkanā ir komēta, un tā nāk šurp.