Tūve Jānsone: KOMĒTA nĀk

viņam bija veca zaļa cepure un mutē pīpe.

— Hei! — Susuriņš izsaucās. — Pasviediet šurp tauvu! Vai jums uz klāja gadījumā nav kafija?

— Vesela burka! — Snifs atsaucās. — Cukurs arī. Es esmu Snifs un esmu ceļojis vismaz simt jūdzes un lielāko ceļa daļu stūrējis. Mājās man ir noslēpums, kas sākas ar burtu «K» un beidzas ar «S»! Sis te ir trollītis Mumins. Viņa tēvs uzcēlis veselu māju.

— Ak šitā, — Susuriņš atbildēja un paraudzījās uz viņiem. — Es esmu Susuriņš.

Telts priekšā viņš iekūra nelielu ugunskuru un uzlika vārīties kafiju.

— Vai tu dzīvo gluži viens? — trollītis Mumins vaicāja.

— Dzīvoju brīžiem te, brīžiem citur, — Susuriņš atbildēja un izņēma trīs tasītes. — Šodien esmu te, bet rīt — jau citur. Vai jūs kaut kur braucat?

— Jā. Uz Observatoriju, — trollītis nopietni at­bildēja. — Mēs aplūkosim zvaigznes un noskaidro­sim, vai pasaules izplatījums tiešām ir melns.

— Ceļš būs tāls, — Susuriņš atteica. Pēc tam ilgi klusēja.

Kad kafija uzvārījās, viņš to ielēja tasītēs un teica:

— Ar komētām nekad nav skaidrības. Tās nāk un iet, kā tām tīk. Varbūt tā nemaz neatnāks šurp.

— Kas tā komēta tāda ir? — Snifs vaicāja, un viņa acis satumsa.

— Tu to nezini? — Susuriņš atteica. — Jūs taču braucat, lai aplūkotu bīstamas zvaigznes? Komēta ir vientuļa zvaigzne, kas zaudējusi jēgu un ar ugunīgu asti traucas pasaules izplatījumā. Visām citām zvaigznēm ir savi noteikti ceļi, bet komēta var parādīties jebkuru brīdi. Arī te.

— Un kas tad notiek? — Snifs čukstus vaicāja.

— Nelaime, — Susuriņš atbildēja. — Visa zeme var sašķīst druskās.

— Kā tu visu to zini? — trollītis Mumins strauji vaicāja.

Susuriņš paraustīja plecus.

— Tā runā ļaudis. Vai jūs gribat vēl kafiju? — viņš jautāja.

— Nē, pateicos, — trollītis atbildēja. — Man vairs nav prieka dzert kafiju.

— Man arī ne! — Snifs izsaucās. — Es jūtos nelabi . . . Drīz es vemšu!

Labu brīdi viņi sēdēja, ne vārda nebilzdami, un raudzījās vientulīgajā ainavā. Susuriņš paņēma mutes harmonikas un nospēlēja nepazīstamu va­kara dziesmu.

Tagad briesmas bija guvušas vārdu. Komēta. Trollītis Mumins palūkojās debesīs, kas bija pelē­kas, rāmas un ikdienišķas. Tagad viņš zināja, ka aiz mākoņiem kaut kur lido degošā zvaigzne — ko­mēta ar garu, spožu asti — un tā lido tuvāk un tuvāk . . .

— Kad tā atnāks? — viņš piepeši vaicāja.

— To viņi zina Observatorijā, — Susuriņš atbil­dēja un piecēlās. — Bet šovakar tā droši vien nenāks. Vai mazliet nepastaigāsim, iekams satumst?

— Uz kurieni? — Snifs žēli jautāja.

— Ak, vienalga, uz kurieni! — Susuriņš at­teica. — Bet, ja nu jūs gribat iet uz noteiktu vietu, tad varam aplūkot granātu aizu.

— Granātu! — Snifs sauca. — Vai īstu?

— To es nezinu, bet tie ir skaisti, — Susuriņš atbildēja.

Viņi devās tuksnesī un piesardzīgi kāpa starp klinšu bluķiem un dzeloņainiem krūmiem.

— Zēl, ka nav saules, tad tie dzirkstī gaišāk, — Susuriņš skaidroja.

Snifs neatbildēja. Aiz gaidām viņa ūsas bija saslējušās, un viņš vairs nejuta nelabumu.

Tagad viņi kājoja pa mežonīgu aizu, kuru šķēr­soja dziļas plaisas. Krēslā viss bija kluss un vientu­līgs, un viņi sarunājās čukstēdami.

— Ejiet piesardzīgi, — Susuriņš klusi norā­dīja. — Te jau tie ir.

Viņi paliecās uz priekšu un raudzījās lejā. Tur, šaurajā aizā, nokrēslī zaigoja sarkanu akmentiņu miriādes. Daudzas mazas komētas melnā pasaules izplatījumā . . .

— Vai tie visi ir tavi? — Snifs čukstēja.

— Tie pieder man, kamēr es te dzīvoju, — Susu­riņš bezrūpīgi atteica. — Man pieder viss, ko es redzu un par ko priecājos. Visa zeme, ja tev tā tīk.

— Vai tu domā, ka arī es varētu dažus dabūt? — Snifs gaidu pilnā balsī vaicāja. — Par tiem va­rētu nopirkt bruņu cepuri vai durkli . . .

— Ņem, cik vien gribi, — Susuriņš atbildēja un iesmējās. Snifs piesardzīgi kāpa lejā aizā. Viņš nobrāza degunu un vairāk reižu gandrīz pakrita, tomēr, zobus sakodis, kāpa tālāk.

Nokļuvis beidzot lejā, viņš dziļi ievilka elpu un trīcošām ķepiņām vāca granātus. Kas gan bija trollīša Mumina pērles salīdzinājumā ar granātiem! Mirdzošā kaudzīte kļuva arvien lielāka un lielāka. Snifs gāja aizvien dziļāk aizā un laimīgs klusi vāca granātus.

— Hallo! — no augšas sauca Susuriņš. — Vai tu drīz nāksi augšā?

— Vēl ne! To šeit ir tik daudz … — Snifs at­saucās.

— Krīt rasa, un kļūst auksts, — Susuriņš aizradīja.

— Jā jau jā! Es tūliņ nākšu … — Un viņš gāja dziļāk aizā, kur viņam pretī mirdzēja divi lieli, sarkani granāti.

Tad notika kas baismīgs. Granāti sakustējās, tie blisinājās. Tie nāca tuvāk. Un tiem sekoja zvī- ņains ķermenis, kas nejauki knikstēja uz akme­ņiem. Snifs iekliedzās, tad pagriezās un sāka skriet. Viņš joņoja, brāzās, traucās, joza līdz klints sienai un tad rāpās pa to augšā ar ķepiņām, kas aiz bailēm bija kļuvušas slapjas. Zem viņa bija dzirdama klusa un draudīga šņākoņa.

— Kas ar tevi notika? — trollītis Mumins vai­cāja. — Kāpēc tu tā steidzies?

Snifs nekā neatbildēja, viņš tikai rāpās un, nokļuvis augšā, sabruka kā nelaimes čupiņa.

Trollītis Mumins un Susuriņš noliecās pār aizu un lūkojās lejā. Tad viņi ieraudzīja milzu ķirzaku, kas bija apsēdusies uz granātu kaudzītes.

— Velns parāvis! — Susuriņš čukstēja.

Snifs sēdēja un raudāja.

— Nu tas ir pāri. Neraudi, mīļo draudziņ, — Su­suriņš sacīja.

— Granāti! — Snifs šņukstēja. — Nevienu pašu es nedabūju paņemt.

Susuriņš apsēdās viņam blakām un laipni teica:

— Es to zinu, ir grūti iekārot mantas un nepa­ņemt tās līdzi. Es uz tām tikai nolūkojos un aiziedams paturu tās prātā, jo mani nodarbina kaut kas patīkamāks nekā stiept mugursomas.

— Es tos būtu varējis ielikt mugursomā, — Snifs drūmi atteica. — Aplūkot mantas nepavi­sam nav tas pats, kas pieskarties tām un zināt, ka tās pieder pašam.

Viņš piecēlās kājās un skaļi nošņaucās ķepā. Tad viņi domīgi un maķenīt skumji devās atceļā pa tumšo gravu.

Susuriņš šo gājienu vērta līk­smāku. Viņš spēlēja tādas dzies­mas, kādas viņi nekad nebija dzir­dējuši, viņš iemācīja ceļabiedrus spēlēt pokeru un pilku. Un stāstīja par ārkārtī­giem un neticamiem notikumiem.

Arī upe bija kļuvusi līksmāka, tā plūda straujāk, mezdama vietumis mazas vērpetes. Upe tagad bija šaurāka un Vientuļie kalni tuvāki. To virsotnes šķēla mākoņus, kas joprojām kā smaga sega slīga pār zemi. Taču nekādu Observatoriju viņi ne­redzēja.

— Stāsti kaut ko. Tikai ne par komētām. Kaut ko jautrāku, — Snifs mudināja.

Susuriņš sēdēja laivā un stūrēja.

— Vai gribat dzirdēt par ugunsvēmēju kalnu? — viņš jautāja.

Trollītis un Snifs nopietni pamāja.

Susuriņš piestūķēja pīpi un aizdedzināja to. Tad viņš sacīja.

— Tas notika tā: reiz es nonācu kādā vietā, kur bija melna lava. Lava dienu un nakti kustējās, jo zem tās gulēja zeme, kas brīžiem miegā sašūpojās. Lavas bluķi bija sasviesti krustām šķērsām, un pāri tiem cēlās karsti garaiņi, vērzdami visu neda­bisku un brīnumainu. Es dažreiz tur gāju pieva­karē, kad jutos diezgan noguris un man iegribējās