Tūve Jānsone: KOMĒTA nĀk

— Tā jūs sakāt, lai tiktu no manis vaļā, — bi­zamžurka atcirta. Viņa uzpūta sausiņa drupačai, kas bija nokritusi uz galda, un drupača aizlidoja pār galda malu. Trollītis Mumins iespurcās.

— Iesim tūliņ uz upi, — trollīša māmiņa ierosi­nāja. — Es jums parādīšu, kā no niedrēm var darināt laivas.

Visa šī diena vilkās aplam gausi. Snifam un trollītim Muminam nebija ne mazākās vēlēšanās iet uz alu, ja pa to laiku, kamēr viņi projām, var notikt zemes bojā eja. Zvejot pērles piepeši šķita pavisam nejēdzīgi. Viņi apsēdās uz verandas kāp­nēm, kas savā ziņā likās drošas, un čukstēdami runājās par pasaules izplatījumu, kurš ir nevis zils, bet melns un kurā vesela saules sistēma nenozīmē vairāk kā aizmestu sviestmaizi.

— Mums jāraugās, lai viņi ar kaut ko nodarbo­tos, — māte noraizējusies sacīja trollīša Mumina tēvam. — Viņi pat nevēlas rotaļāties. Viņi nespēj domāt ne par ko citu kā par šo bojā eju, ar kuru bizamžurka viņus piemuļķojusi.

— Pēc manām domām, viņi uz kādu laiku aizsū­tāmi projām, — tēvs atteica. — Bizamžurka stās­tīja par kaut kādu observatoriju.

— Par ko? — māte jautāja.

— Observatoriju, — tēvs atteica. — Šķiet, ka tā atrodas maķenīt lejāk aiz upes. Tā ir vieta, no kurienes vēro zvaigznes. Ja nu puikas domā tikai par zvaigznēm, kādēļ lai viņi uz tām nepalū- kotos?

— Jā, tev taisnība, — māte atteica un joprojām slaucīja putekļus no ceriņkrūmiem.

Kad viņa ar savām domām bija galā, tad devās pie verandas kāpnēm.

— Mēs ar tētuku nolēmām, ka jums vajadzētu maķenīt izkustēties, — viņa teica.

— Mīļā māmulīt, nevar taču domāt par izbrau­kumu, ja zeme kuru katru brīdi var aiziet bojā, — trollītis Mumins atbildēja.

— Pasaules izplatījums ir ogļu melnumā un pārpilns ar bīstamām zvaigznēm, — mazais dzīv­nieciņš Snifs murmināja.

— To es zinu, — māmuļa atbildēja. — Un tieši tāpēc jums jādodas aplūkot šīs zvaigznes. Bizam­žurka stāstīja, ka te kaut kur netālu esot tāda vieta, no kurienes pētot zvaigznes. Mums, mājinie­kiem, derētu noskaidrot, cik lielas ir šīs zvaigznes un vai pasaules izplatījums tiešām ir melns.

— Un tu domā, ka tad justos mierīgāka? — trol­lītis Mumins vaicāja.

— Noteikti, — māmuļa atbildēja.

Trollītis Mumins tūdaļ piecēlās un sacīja:

— Mēs to noskaidrosim. Tev nevajag uztrauk­ties. Varbūt zeme ir daudz lielāka, nekā mēs domājam.

Snifam aiz uztraukuma saļodzījās kājas, un viņš nosprieda:

— Es varēšu iet līdzi. Neesmu tik maziņš, ka to nevarētu darīt.

Viņš pievērsās trollīša Mumina māmuļai un sacīja:

— Mēs to nokārtosim. Esi pavisam mierīga. Ti­kai neaizmirsti katru dienu, kamēr es būšu projām, izlikt uz kāpnēm trauciņu ar pienu. Es neteikšu, kāpēc tas jādara, tas ir noslēpums.

Lielajā ceļojumu dienā trollītis Mumins atmo­dās gauži agri un pieskrēja pie loga, lai paraudzī- tos ārā. Debesis joprojām bija apmākušās. Pār nogāzi zemu slīga mākoņi, un dārzā nekustējās ne lapiņa.

— Snif! Celies! Mums jādodas ceļā! — trollītis sauca. Viņš traucās lejup pa kāpnēm pārgalvīgs un briesmīgi stiprs.

Māmuļa patlaban kārtoja ceļa piederumus. Viņa bija sagatavojusi sviestmaizes, un uz salona galda gulēja sakrautas daudzas mugursomas, grozi un kārbas.

— Mīļo mammucīt, mēs nekādā ziņā nevaram to visu ņemt līdzi. Par mums smiesies, — viņš sacīja.

— Vientuļajos kalnos ir auksts, — māte atbil­dēja un iesaiņoja divus svīterus un cepamo pannu. — Vai tev ir kompass?

— Nu protams, — trollītis Mumins atbildēja.

— Bet vai tu nevari izņemt vismaz šķīvjus? Mēs domājam ēst uz zaļajām lapām.

— Kā vēlies, mīlulīt, — māmiņa atteica un iz­ņēma šķīvjus. — Tētuks patlaban kārto plostu. Bi­zamžurka guļ. Kur ir Snifs?

— Te! — Snifs samiegojies īgni sacīja. Viņš bija tik miegains, ka purniņš savilkās vienās grumbās. Viņš iztipināja uz kāpnēm, palūkojās piena traukā un tad uzreiz kļuva možāks. Trauciņš vairs nebija pilns, Snifs bija pārliecināts, ka piens ir saplacis. Tātad te bijis kaķēns. Tas nāks atkal un varbūt tupēs un gaidīs, kad pārnāks Snifs. Tad viss pasaules izplatījums var likties uz auss.

Upmalā atradās plosts ar uzvilktu buru.

— Turieties upes vidū, — tētuks pamācīja.

— Un, ja jūs ieraudzīsit ko savādu, ar apaļu jumtu, tā būs Observatorija. Bizamžurka stāstīja, ka tur esot daudz profesoru, kas interesējoties vienīgi par zvaigznēm. Gan par lielām, gan mazām un tik daudzām, cik jums vajag. Paņemiet tauvu. Un pagaidām sveiki!

— Sveiki, sveiki! — sauca trollītis Mumins un Snifs. Plosts jau slīdēja pa straumi.

— Lai jums būtu jauks brauciens! — trollīša Mumina māmiņa sauca. — Un atgriezieties svēt­dien, tad mums pusdienā būs debessmanna! Neaiz­mirstiet uzvilkt vilnas bikses, kad paliek auksts! Vēderzāles atrodas sānu kabatā . . .

Plosts jau bija aizpeldējis garām pirmajam līku­mam, un viņu priekšā pletās upe, vientulīga un vilinoša tā plūda pretī nezināmajam.

Pamazām krasti kļuva kraujāki, tālē kā ēna pret debesīm slējās Vientuļie kalni. Upe bija tikpat pelēka kā debesis, un visapkārt bija klusums. Nedziedāja neviens putns, un neviena zivs nešļak­stījās ūdenī. Nebija manāma arī Observatorija.

Mazais dzīvnieciņš Snifs no visas sirds bija gribējis stūrēt, bet viņš ātri nogura.

— Vai mēs drīz būsim pie mērķa? — viņš vai­cāja.

— Sis ir aplam varens un svarīgs brauciens, — Mumins atbildēja. — Tādā braucienā nevar pieda­līties daudzi dzīvnieciņi.

— Bet nekas taču nenotiek, — Snifs bilda. — Ti­kai vienmuļi, pelēki krasti un nekāda darba. Mēs būtu varējuši zvejot pērles un darināt alā plaukti­ņus . . .

— Pērles, — trollītis Mumins sacīja. — Tie jau bija tikai balti oļi. Bet tagad ir nopietnība, vai tu saproti? Zeme var aiziet bojā kuru katru brīdi, un

mēs dodamies noskaidrot, vai kaut ko šai ziņā ņevar darīt. Vakar tu varēji runāt tikai par bīstamām zvaigznēm.

— Tas bija vakar, — Snifs atteica.

Upe plūda tālāk pelēka un klusa. Mijkrēslī viņi saskatīja kādus piecdesmit baltos zalkšus, kas devās uz austrumiem.

— Šoreiz viņi ceļo tik vēlu, — trollītis. Mumins prātoja. — Vai tu kādreiz viņus esi redzējis tu­vumā? Viņi nebilst itin nekā un ne par ko neintere­sējas. Tikai iet un iet un vicina ķepas, un blenž uz apvārsni. Tētuks saka — viņi nekad nenonākot tur, kur gribot, un allaž kaut kur ilgojoties nokļūt . . .

Snifs raudzījās uz baltajiem zalkšiem. Tie bija ļoti mazi un balti, un tiem nebija sejas.

— Nē, — viņš sacīja, — es tos neesmu redzējis tuvumā un nemaz negribu redzēt. Vai mēs' drīz būsim pie mērķa?

Trollītis Mumins nopūtās un stūrēja plostu ap nākamo līkumu. Tad viņš ieraudzīja kaut ko dī­vainu lejā, upmalā, kaut ko, kas bija līdzīgs gaiši dzeltenai cukurgalvai. Tā bija pirmā līksmā krāsa, ko viņš šajā dienā ieraudzīja.

— Kas tas tāds? Vai Observatorija? — Snifs jautāja.

— Nē, — trollītis Mumins atbildēja. — Tā ir telts. Dzeltena telts. Un tajā deg gaisma . . .

Piebraukuši tuvāk, viņi dzirdēja, ka teltī kāds spēlē mutes harmonikas. Trollītis Mumins ievilka airi, plosts lēnām pagriezās pret krastu un tur apstājās.

— Hallo! — trollītis piesardzīgi sauca. Mūzika apklusa. No telts iznāca Susuriņš, galvā