Tuve Jansone - Neredzamais bērns

Viņa paņēma tālruni, lai piezvanītu Lēnprātei un pateiktu ... nūjā, pateiktu kaut ko tādu, kas uz visiem laikiem satriektu Lēnprāti. Pateiktu pavisam mierīgi un uzvaroši.

Bet telefona vads bija pārrauts.

Svilpaste nedzirdēja nekā cita kā tikai vētru un kārniņus birstam no jumta. Ja es uzkāptu bēniņos, tad jumts aizlidotu. Ja paslēptos pagrabā, visa māja pār mani sagrūtu. Un, lai nu kā tas būtu, tā tomēr notiks.

Viņa paķēra kādu porcelāna kaķīti un cieši piespieda to sev klāt. Tad vētra atrāva logu un pār grīdu bira stikli. Pār mahagona mēbelēm šļāca lietus, un jaukā ģipša bumbulīte nogāzās no postamenta un sašķīda druskās.

Ar briesmīgu brīkšķi uz grīdas nokrita tēvoča lielā stikla lustra. Svilpaste dzirdēja, ka viņas mantas brēca un vaimanāja, sadauzītajā spogulī viņa uz mirkli saskatīja savu pašas purniņu un, nekā nedomādama, pietraucās pie loga un izlēca ārā.

Tur nu viņa sēdēja smiltīs. Juta, ka sejā sitas silts lietus, un ap viņu kā buras plandīja drēbes. Viņa cieši aizvēra acis un zināja, ka tagad atrodas pašu briesmu degpunktā, pilnīgi un bez palīdzības.

Vētra joprojām auroja, rāmi un neatlaidīgi. Taču visas bīstamās skaņas bija rimušas, viss, kas kauca, brikšķēja, brakšķēja un plīsa. Bīstamais nebija ne mājā, ne ārā.

Svilpaste piesardzīgi ieelpoja valgo aļģu smārdu un atvēra acis.

Tumsa vairs nebija tik melna, kāda tā bija dzīvojamā istabā.

Viņa redzēja gāzmas un bākas gaismu, kas lēnām slīdēja cauri naktij viņai garām, aizsoļoja pār smilšu kāpām, izgaisa pie apvāršņa un tad atkal atgriezās, nerimtīgā aplī slīdēja šī rāmā gaisma un uzraudzīja vētru.

«Agrāk es nekad netiku bijusi naktī ārā,» Svilpaste prātoja, «ja to zinātu māmuļa ...»

Viņa sāka rāpties pretī vējam uz liedaga pusi, lai pēc iespējas tiktu tālāk no murmuļa mājas. Ķepiņā viņa joprojām turēja kaķēnu, kuru aizsargājot pati nomierinājās. Nu viņa redzēja, ka visa jūra bija sakulta zilgani baltās putās. Vētra paķēra viļņu krēpes, un tās lidoja kā dūmi pār liedagu. Gaisā bija jūtama sāls garša.

Aiz viņas kaut kas plīsa, kaut kur mājā. Bet Svilpaste nepagrieza galvu. Viņa bija aizlīduši aiz kāda liela akmens un platām acīm raudzījās naktī. Viņai vairs nesala. Taču visdīvainākais, ka piepeši viņa jutās pavisam mierīga. Svilpastei tā bija neparasta izjūta, un tas bija tik patīkami. Un kādēļ lai viņa uztrauktos? Katastrofa jau beidzot pienākusi.

Pret rīta pusi vētra norima. Svilpaste to tikko manīja. Viņa sēdēja un prātoja pati par sevi, savām katastrofām, mēbelēm, kā lai visu atkal dabū savā vietā. Patiesībā nekas nebija noticis, vienīgi norauts dūmenis.

Taču sevī viņa juta, ka noticis pats svarīgākais viņas dzīvē. Viss ap viņu bija zvalstījies un apgriezies otrādi, un viņa nezināja, kā lai atkal visu dabū ierastās sliedēs.

Viņai likās, ka viņa — vecā Svilpaste izgaisusi, un nebija droša, vai pati vēlētos to atpakaļ. Bet ko iesākt ar visu to, kas agrākai Svilpastei bija piederējis?

Tas viss bija sadragāts, sasprādzis vai arī apbiris ar sodrējiem un samircis. Vai tiešām viņai mēnešiem ilgi būs jāsēž, jālīmē, jālāpa un jāmeklē pazudušās daļas ...

Mazgāt un gludināt, un pārkrāsot, un bēdāties, ka tik viegli nevar visu salabot, un zināt, ka tomēr paliek robi un ka agrāk viss bijis smalkāks... Ak nē! Un pēc tam visu šo postu tāpat sakārtot tajā pašā drūmajā istabā un mēģināt sevi pārliecināt, ka istaba bijusi mājīga.

— Nē! — to es nedarīšu! — Svilpaste izsaucās un piecēlās, viņas kājas bija notirpušas. — Ja es visu mēģināšu izkārtot tādu, kāds tas bijis agrāk, tad arī pati atkal kļūšu tāda. Mani atkal pārņems bailes... Es to jūtu. Un tad cikloni zagsies man pakaļ un taifūni, taifūni...

Viņa pirmo reizi paraudzījās uz murmuļa māju. Tā stāvēja, kā stāvējusi. Viss saplīsušais atradās iekšā un gaidīja, lai viņa par to parūpētos.

Neviena īstena Svilpaste nebūtu pametusi vētras varā savas skaistās, mantotās mēbeles... «Māte teiktu, ka ir taču tā saucamais pienākums,» Svilpaste sevī murmināja. Bija jau atausis rīts.

Apvārsnis austrumos gaidīja saullēktu. Pār jūru pūta biklas vēja brāzmas un slīdēja izklaidu mākoņi, kurus vētra bija pametusi. Garām aizdimdēja viegli pērkona grandi.

Laiks bija nemierīgs, un viļņi nezināja, kur dēties. Svilpaste šaubījās.

Un tad viņa ieraudzīja ūdens virpuli.

Tas it nemaz nebija līdzīgs Svilpastes melnajam spožajam ūdens pīlāram. Tas te bija īsts. Gaišs. Kā balta mākoņu vērpata, tas lejup griezās varenā spirālē un tur, kur ūdens cēlās no jūras augšup to sagaidīt, kļuva krīta balts.

Tas nerūca, tas netraucās. Tas bija pavisam kluss un lēnām virzījās pret krastu, un saullēktā rožaini sārtojās.

Virpulis bija neiedomājami augsts, bez trokšņa spēcīgi kā vilciņš ap savu asi griezdamies, tas nāca tuvāk un tuvāk...

Svilpaste nespēja pakustēties. Viņa stāvēja klusi, pagalam klusi, žņaudzīja porcelāna kaķēnu un domāja: «Ak mana skaistā, lieliskā katastrofa!»

Virpulis slīdēja pār liedagu netālu no Svilpastes. Baltais virpulis majestātiski aizslīdēja viņai garām, tagad tas bija smilšu pīlārs, ļoti rāmi tas pacēla murmuļa mājas jumtu un pazuda. Viņa redzēja savas mēbeles, kas uzšāvās augšup un izgaisa. Redzēja visas savas greznumlietiņas, kuras lidoja tieši uz debesīm: sedziņas un tējas sildītāji, un ģimenes fotogrāfijas, un vecmāmiņas krējuma trauks, un zīdā un sudrabā izrakstītie piemiņas vārdi — viss, viss, viss! Sajūsmināta viņa domāja: «Ak, cik skaisti! Ko gan es, nabaga mazā Svilpaste, varu iesākt pret lielajiem dabas spēkiem. Ko es pēc visa tā varu salabot? Itin nenieka! Viss kā izslaucīts un iztīrīts!»

Virpulis svinīgi soļoja tālāk pār zemi, saplaka, salūza un izšķīda. Tas vairs nebija vajadzīgs.

Svilpaste dziļi ievilka elpu. «Nu es vairs nekad nebaiļošos,» viņa pati sev sacīja. «Tagad esmu pavisam brīva. Tagad esmu gatava uz visu.»

Viņa nolika kaķēnu uz kāda akmens. Nakts laikā viena tā auss bija nošķelta, un uz purniņa vīdēja eļļa. Tas piešķīra kaķēnam cita izteiksmi, mazliet viltīgu un uzpūtīgu.

Saule kāpa augstāk. Svilpaste gāja lejup pa slapjajām smiltīm. Tur gulēja viņas lupatu paldājs. Jūra to bija izrotājusi ar aļģēm un gliemežvākiem, un neviens paklājs nav tik pamatīgi izmazgāts. Svilpaste mazliet iesmējās. Viņa paņēma paklāju ar abām ķepām un vilka to līdzi gāzmās.

Viņa ienira lielā, zaļā bangā, apsēdās uz paklāja un burāja šņācošajās, baltajās putās, un tad atkal grima un grima, līdz nokļuva pašā dzelmes dziļumā.

Gāzma pēc gāzmas, caurspīdīgas un zaļas, šļāca viņai pāri, un tad Svilpaste atkal pacēlās augšup pret sauli un spļaudījās, un smējās, un klaigāja, un dejoja pa gāzmām ar savu paklāju.

Tik līksma viņa vēl nekad nebija jutusies savā mūžā.

Lēnprāte jau labu brīdi bija Svilpasti saukusi, iekams tā viņu pamanīja.

— Kādas šausmas! Nabaga mīļā Svilpastes kundze! — Lēnprāte brēca.

— Labrīt! — Svilpaste atteica un izvilka krastmalā savu paklāju. — Kā jums klājas?

— Esmu galīgi izmisusi! — Lēnprāte izsaucās. — Kāda nakts! Visu laiku es tikai par jums vien domāju. Un es to redzēju. Redzēju, kad tā atnāca. Tā nudien bija īstā katastrofa.

— Kā tad tā? — Svilpaste nevainīgi vaicāja.

— Jums bija taisnība, ak jā, taisnība, — Lēnprāte vaimanāja. — Jūs taču teicāt, ka notiks katastrofa. Iedomājieties, visas jūsu skaistās mantas! Visa skaistā māja! Augu nakti mēģināju telefonēt, es tā biju uztraukusies, bet vējš bija nogāzis vadus.