Tuve Jansone - Neredzamais bērns

— Padod šurp tīkliņu, tad dabūsi mazliet zivis. Ievīsti tās slapjā avīžu papīrā un vēlāk izcep uz karstām oglēm. Tad zivis garšos labi, — Susuriņš pamācīja.

— Un ko tu par to vēlies? — murmulis vaicāja, jo nebija radis par velti saņemt dāvanas.

Susuriņš pasmējās un noņēma cepuri, uz kuras gulēja pūķītis.

— Tagad — paklausies, — viņš teica. — Aizbrauc, cik tālu vien vari, un tad palaid to tur vaļā kādā jaukā vietā, kur ir daudz mušu. Cepuri saloki, lai tā izskatās kā ligzda, vislabāk zem kāda krūma, tad pūķim būs miers.

— Vai tas ir pūķis? Vai viņš kož? Cik bieži viņš jābaro? — murmulis aizdomu pilns vaicāja.

Susuriņš iegāja teltī un iznāca ārā, nesdams savu kafijas kannu. Viņš tajā ielika dažus zāļu kumšķus, tad piesardzīgi ielaida kannā pūķi un uzlika virsū vāku. Pēc tam teica:

— Iebāz pa kannas snīpi mušas un ielej mazliet ūdeni. Neuztraucies, ja kanna kļūst karsta. .Un tas tad būtu viss. Pēc pāris dienām, dari, kā tev sacīju.

— Tas nemaz nav tik niecīgs darbs par piecām raudām, — murmulis īgni atrūca un parāva tuvāk tīkliņu. Laiva sāka slīdēt pa straumi lejup.

— Neaizmirsti, ko teicu par cepuri. Pūķis gauži iemīļojis manu cepuri! — Susuriņš sauca.

— Jā jau, jā! — murmulis atbildēja un pazuda strauta līkumā.

«Viņam būs gana ko noņemties. Un to viņš pelnījis,» Susuriņš sevī nodomāja.

Trollītis Mumins ieradās tikai pēc saulrieta.

— Sveiks! — Susuriņš sauca.

— Sveiks, sveiks, — trollītis Mumins atbildēja. — Vai dabūji zivis?

— Maķenīt, — Susuriņš atbildēja. — Vai neatsēdīsies?

— Nēē, gāju tikai garām, — trollītis Mumins murmināja.

Iestājās klusums. Bet tas nebija parastais klusums, tas bija savāds, nomācošs. Beidzot trollītis Mumins vaicāja it kā pats sev:

— Vai viņš tumsā mirdz?

— Kas tad?

— Nu, skaidrs, ka pūķis. Manuprāt, būtu jauki izdibināt, vai šitāds knēvelis tumsā mirdz.

— To nudien nezinu, — Susuriņš atbildēja. —· Aizej mājās un paskaties.

— Es taču viņu izlaidu ārā! — trollītis Mumins izsaucās. — Vai tad viņš neatlaidās pie tevis?

— Nē, kur nu! — Susuriņš atteica un aizsmēķēja pīpi. — Šitādi mazi pūķēni dara, kas viņiem ienāk prātā. Gan šitā, gan tā, un, ja tie pamana kādu treknu mušu, tad aizmirst visu, par ko domājuši un jūsmojuši. Redzi, tā tas ir ar pūķiem. Uz viņiem nemaz nevar paļauties.

Trollītis Mumins ilgu laiku klusēja. Tad apsēdās zālē un sacīja:

— Laikam tev būs taisnība. Un labi vien, ka viņš aizlaidies. Jā. Varbūt tas ir vispareizākais. Nu paklausies. Tev taču jauns pludiņš! Ūdenī skaisti izskatās. Sarkans.

— Jā, sarkans, — Susuriņš atbildēja. — Es tev arī iztaisīšu tādu pašu. Rītdien tu taču nāksi makšķerēt?

— Skaidrs, — trollītis Mumins atbildēja. — Pats par sevi saprotams.

MURMULIS, KAS MĪLĒJA KLUSUMU

Reiz dzīvoja kāds murmulis, kas strādāja izpriecu laukumā, taču ne vienmēr tas nozīmē, ka tur briesmīgi jautri. Viņš izknieba caurumiņus biļetēm, lai apmeklētāji varētu papriecāties tikai vienu reizi, un šāda nodarbība var padarīt skumju, ja viņam ar to jānoņemas visu mūžu.

Murmulis knieba un knieba un sapņoja, ko viņš darīs, kad beidzot aizies pensijā.

Ja gadījumā kāds nezina, kas tas ir — aiziet pensijā — tas nozīmē, ka cilvēks, kas kļuvis pietiekami vecs, vienā mierā var darīt tieši to, uz ko viņam nesas prāts. Vismaz murmuļa radinieki to tā bija izskaidrojuši.

Murmulim bija briesmīgi daudz radu, vesela varza lielu, trokšņainu un pļāpīgu murmuļu, kas sita cits citam uz pleca un dārdoši skaļi smējās.

Tiem visiem kopīgi piederēja izpriecu laukums, un, starp citu, viņi pūta taures vai svaidīja veserus, stāstīja jocīgus notikumus un vispār biedēja ļaudis.

Tomēr nekā ļauna ar to viņi nedomāja.

Murmulim pašam nepiederēja itin nekas, jo viņš bija no sānu līnijas, proti, tikai attāls radinieks, un, tā kā viņš nekad neprata atteikt un spuroties pretī, tad viņam vajadzēja pieskatīt bērnus, griezt karuseli un, galvenais, kontrolēt biļetes.

— Tu esi vientuļš, un tev nav nekā, ko darīt, — laipni mēdza teikt citi murmuļi. — Tāpēc tev tikai nāks par labu mazliet palīdzēt un būt kopā ar citiem.

— Bet es nekad neesmu vientuļš, — murmulis mēģināja paskaidrot. — Es nepagūstu. Ir tik daudzi, kas mani grib sapurināt. Piedodiet, bet es tik labprāt gribētu...

— Būs jau labi, — radinieki teica un papliķēja viņa plecu. — Tā tam arīdzan jābūt. Nekāda vientulība, allaž rosība.

Murmulis turpināja kniebt biļetes un sapņoja par brīnumaino, kluso vientulību, cerēdams, ka ļoti drīz kļūs vecs.

Karuselis griezās riņķī, un taures skanēja, un delveri un cirslīši, un murmuļi ik vakaru klaigāja uz Kalnlejas sliežu ceļa. Milzis Edvards laimēja pirmo godalgu par porcelāna dauzīšanu, un ap sapņaino, skumjo murmuli ļautiņi dejoja un klaigāja, un smējās, un ķildojās, un ēda, un dzēra, un murmulis pamazām sāka baidīties no visiem, kas līksmoja un sacēla traci.

Viņš gulēja mazo murmulīšu istabā, kas bija gaiša un jauka dienas laikā, bet naktīs, kad mazuļi pamodās un brēca, viņš tos mierināja, spēlēdams leijerkasti.

Turklāt viņš it visur pielika roku un palīdzēja, kā jau pienākas mājā, kas pārpilna ar murmuļiem, un visu dienu līdz vēlam vakaram ap viņu drūzmējās murmuļi, visi labā omā, un stāstīja, ko viņi domā un kas viņiem patīk, un ko viņi dara vai iecerējuši darīt. Nekad tie viņam nedeva laika atbildei.

— Vai es drīz būšu vecs? — murmulis reiz pie pusdienas galda vaicāja.

— Vecs? Tu? — viņa tēvocis līksmi izsaucās. — Kur nu! Tikai sapurinies, cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš jūtas!

— Bet es jūtos šausmīgi vecs, — murmulis cerību pilns teica.

— Blēņas, — tēvocis atcirta. — Šovakar taisīsim uguņošanu, lai sevi uzmundrinātu, un ragu orķestris spēlēs līdz saullēktam.

Bet no uguņošanas nekas neiznāca, sāka līt lietus, lija visu nakti un nākamo dienu, un visu nedēļu.

Taisnību sakot, lietus lija veselas astoņas nedēļas bez pārtraukuma, kaut ko tādu neviens nekad nebija pieredzējis.

Izpriecu laukums novīta kā puķe un zaudēja krāsu. Tas saplaka, nobālēja, sarūsēja, saruka — un, tā kā tas bija celts uz smiltīm, tad pamazām viss sāka slīdēt un jukt.

Kalnlejas sliežu ceļš nopūzdamies apstājās, un karuselis griezās un griezās lielajās, pelēkajās pančkās un, klusi klinkstēdams, sāka slīdēt jaunajās lietus urgās. Visi mazuļi — knēveļi un ķipari, un cirslīši, un bumbulītes, un kā nu tos visus sauc, piespieda purniņus pie rūtīm un raudzījās, kā lietavas aizskaloja jūliju un krāsas, un mūziku.

Spoguļzāles saplīsa miljonos slapju lausku, un pāri tīrumiem aizslīdēja izmirkušās burvju mājas gaiši sārtās papīra rozes. Visā novadā skanēja mazuļu vaimanas.

Viņu tēvus un māmuļas pārņēma izmisums, jo mazuļiem vairs nebija ko darīt un viņi tikai sērot sēroja par zaudēto izpriecas laukumu.

Kokos saplaka karodziņi un tukšie baloni, jautrā māja bija dubļu pilna, un trejgalvainais krokodils devās uz jūru. Divas galvas viņš pameta, jo tās, izrādījās, bijušas pielīmētas.

Murmulēni par visu to gauži priecājās. Viņi stāvēja pie loga, smējās, rādīja ar pirkstiem, cits citu iedunkāja un sauca:

— Skaties! Tur aizslīd Arābijas Noslēpumu aizkars! Tur aizslīd dejas grīda! Tur plīvo Svilpastes šausmu mājas jumta piecas ādas lupatas! Vai tas nav lieliski!