Tuve Jansone - Neredzamais bērns

— Varbūt, — trollītis Mumins lēnītiņām ierunājās, — varbūt kāds vēl palicis un sēž noķerts burkā.

Susuriņš pacēla acis un skadri raudzījās, viņš pamanīja, ka trollītis aiz sajūsmas un uztraukuma vai plīst. Tad viņš noraidoši bilda:

— Es tam neticu.

— Iespējams, ka viņš nav lielāks par sērkociņu kastīti un spļauj uguni, — trollītis Mumins stāstīja un nožāvājās.

— Tas nav iespējams, — Susuriņš atteica, jo zināja, kā jāsagatavo pārsteigums.

Viņa draugs paraudzījās gaisā un sacīja:

— Tīra zelta pūķis ar mazītiņām, zaļām ķepiņām, kurš varbūt kļūs briesmīgi padevīgs un sekos man it visur... Un tad viņš pietrūkās kājās un sauca:

— Es tādu esmu atradis! Esmu atradis sev mazu pūķīti!

Kamēr viņi soļoja mājup, Susuriņu pārņēma gan šaubas, gan pārsteigums, gan apbrīna. Viņš bija galīgi samulsis.

Viņi uzkāpa augšā, piesardzīgi atvēra durvis un iegāja istabā.

Ūdens burka joprojām stāvēja uz galda, bet pūķis bija pazudis. Trollītis Mumins meklēja pagultē, aiz kumodes, viņš rāpās itin visur, meklēja un sauca:

— Mīļo draudziņ... mīļais huti-huti,huti, mans jaukais zelta gabaliņ...

— Skat, tur viņš sēž uz aizkariem! — Susuriņš parādīja.

Pūķis tiešām sēdēja uz aizkariem pie pašiem griestiem.

— Kā gan viņš tur nokļuvis, — trollītis Mumins bailīgi izsaucās. — Padomā, ja nu viņš nokrīt lejā... Paliec klusu. Pagaidi... Nesaki ne vārda...

Viņš norāva gultas drānas un izklāja tās pie loga uz grīdas, tad paņēma murmuļa veco tauriņu tīklu un turēja to pūķim pie deguna.

— Hoplā! — viņš čukstēja. — Puki-ruki- muki... kusties lēnītiņām, pavisam lēnītiņām...

— Tu viņu aizbiedēsi, — Susuriņš ierunājās.

Pūķis atplēta rīkli un šņāca. Tad ietrieca zobus tauriņu tīklā un sāka rūkt kā mazs motors.

Pēc tam pēkšņi sāka lidot pa istabu gar pašiem griestiem.

— Viņš lido! Viņš lido! — Trollītis Mumins kliedza. — Mans pūķis lido!

— Nu, protams, — Susuriņš bilda. — Nelēkā tā. Stāvi rāmi.

Pūķis apstājās griestiem tieši pret pašu vidu, viņa spārni vibrēja ātri — kā nakts tauriņa spārni. Tad viņš aši nolaidās zemāk, iekoda trollītim ausī, tas iekliedzās, bet pūķis uzmetās uz Susuriņa pleca.

Viņš piekļāvās cieši pie Susuriņa auss un, aizvēris acis, sāka murrāt.

— Šitāds resgalis, — Susuriņš pārsteigts noteica. — Viņš ir gluži karsts. Ko viņš dara?

— Viņš mīl tevi, — trollītis Mumins atbildēja.

Pēcpusdienā no sava apciemojuma pie Mijas vecmāmiņas atgriezās Snorkes jaunkundze un, protams, tūlīt dabūja zināt, ka trollītis Mumins atradis pūķi.

Tas sēdēja uz kafijas galda blakus Susuriņa tasei un laizīja ķepiņas. Viņš itin visus, izņemot Susuriņu, bija sakodis un ikreiz, ja saniknojās, kaut kur iededzināja caurumu.

— Briesmīgi jauks! — Snorkes jaunkundze teica. — Kā viņu sauc?

— Nekāda īpaša vārda viņam nav. Tas ir tikai pūķis, — trollītis Mumins nomurmināja.

Piesardzīgi viņš pavirzīja savu ķepiņu pa galdautu, kamēr tā pieskārās pie vienas no mazajām, zeltītajām kājiņām. Žviks, pūķis pacēlās gaisā un šņāca, un izspļāva nelielu dūmu mākonīti.

— Vai, cik mīļš! — Snorkes jaunkundze izsaucās.

Pūķis pievirzījās vēl tuvāk Susuriņam un paoda viņa pīpi. Tur, kur pūķis bija sēdējis, galdautā palika apaļš, brūns caurums.

— Nez vai viņš var izdedzināt arī vaska drānu, — Mumina māmiņa ieteicās.

— Skaidrs, ka var, — mazā Mija paskaidroja. —- Ja viņš mazliet paaugsies, tad nodedzinās visu māju. Gan jūs redzēsiet!

Viņa paķēra kūkas gabaliņu, un pūķis tūdaļ kā maza zelta fūrija metās viņai virsū un iekoda ķepiņā.

— Ak tu velns! — Mija izsaucās un pavicināja servjeti pret pūķi.

— Ja tu tā runāsi, tad netiksi debesīs, — bumbulīte uz vietas aizrādīja, bet trollītis Mumins viņu pārtrauca un nikni sauca:

— Pūķis nav vainīgs! Viņš domāja, ka tu gribēji apēst mušu, kas sēdēja uz kūkas.

— Liecies mierā ar savu pūķi! — Mija atcirta, jo kodums tiešām sāpēja. — Starp citu, viņš nemaz nav tavs, viņš ir Susuriņa, jo pieķeras tam.

Kādu brīdi valdīja klusums.

— Par ko bērni ķīvējas? — vaicāja Susuriņš un piecēlās. — Pēc pāris stundām būs zināms, kas ir pūķa saimnieks. Nu, taisies prom! Laidies pie sava saimnieka!

Bet pūķis, kas bija nometies uz Susuriņa pleca, cieši pieķērās ar visām sešām ķepiņām un sīca gluži kā šujmašīna, Susuriņš paņēma pūķi saujā un pabāza to zem kafijas sildītāja.

Tad viņš atvēra stikla durvis un izgāja ārā dārzā.

— Viņš taču nosmaks, — trollis Mumins sacīja un mazliet pacēla uz augšu sildītāju. Pūķis zibensātrumā izšāvās ārā, pielaidās pie loga un, atspiedis ķepiņas pret rūtīm, raudzījās pa logu pēc Susuriņa. Pēc laiciņa pūķītis sāka dīkt, un viņa zeltainā krāsa kļuva pelēka līdz pašam astes galiņam.

— Pūķi jau aptuveni pirms septiņdesmit gadiem izzuduši no cilvēku apziņas, — piepeši ierunājās tēvs. — Es izlasīju Konversācijas vārdnīcā, ka visilgāk uzglabājusies emocionālā suga ar stipru dedzināšanas spēju. Tā esot aplam ietiepīga un nekad nemainot savus uzskatus.

— Paldies par kafiju, — trollītis Mumins teica un piecēlās. — Es iešu uz savu istabu.

— Mīlulīt, vai tavs pūķis paliks verandā? — vaicāja māmuļa. — Jeb vai tu ņemsi viņu sev līdzi?

Trollītis Mumins neatbildēja.

Viņš piegāja un atvēra durvis. Telpā nozibsnīja, kad pūķis izlaidās ārā, un Snorkes jaunkundze izsaucās:

— Ai! Tu viņu vairs nemūžam nenoķersi! Kādēļ viņš izturējās šitā? Es pat lāgā viņu nepaguvu apskatīt.

— Vari aiziet pie Susuriņa un pūķi pavērot. Viņš sēž uz Susuriņa pleca, — trollītis Mumins sirdīgi atbildēja.

— Manu mīlulīt! Mans mazais trollīti, — māmuļa sērīgi noteica.

Susuriņš vēl lāgā nebija izvilcis savu makšķeri, kad pūķis pietraucās un apsēdās uz viņa ceļgaliem. Viņš locīties locījās aiz prieka, ka atradis Susuriņu.

— Drīz uzlēks mēness, — Susuriņš teica un pagrūda ķiparu. — Tiš! Taisies, ka tiec! Laidies uz mājām!

Bet viņš jau zināja, ka nekas neiznāks. Pūķis nekad vairs viņu nepametīs. Un, ciktāl Susuriņš varēja atminēties, tad pūķis dzīvoja simts gadu.

Susuriņš noraizējies lūkojās uz mazo, spīdīgo radībiņu, kas visādi nopūlējās, lai viņam izpatiktu.

— Protams, ka tu esi skaists, — viņš teica. — Protams, būtu jauki tevi paturēt. Bet saproti taču, trollītis Mumins...

Pūķis nožāvājās. Viņš uzlaidās uz Susuriņa cepures un ieritinājās cepures skrandainajā malā atdusēties. Susuriņš nopūtās un meta auklu upē. Jaunais pludiņš zaigoja straumē spīdīgs un dzidri sarkans. Viņš zināja, ka trollītim Muminam šodien nebūs nekādas patikas makšķerēt. Kaut piķis parāvis visu šo negalu...

Stundas aizritēja.

Mazais pūķis aizlaidās un noķēra dažas mušas, pēc tam atkal atgriezās uz cepures gulēt. Susuriņš izvilka piecas raudas un vienu zuti, kuru tūlīt aizsvieda atpakaļ, jo tas neganti locījās.

Pievakarē pa straumi slīdēja laiva. Tajā sēdēja kāds jauns murmulis un airēja.

— Vai ķeras? — viņš vaicāja.

— Tā puslīdz, — Susuriņš atbildēja. — Vai tālu braukdams?

— Nu tā, tak jau kādu gabaliņu, — murmulis bilda.