• Пожаловаться

Tuve Jansone: Neredzamais bērns

Здесь есть возможность читать онлайн «Tuve Jansone: Neredzamais bērns» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. категория: Детская проза / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

Tuve Jansone Neredzamais bērns

Neredzamais bērns: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Neredzamais bērns»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Annotation Zviedru rakstniece Tuve Jansone dzimusi 1914. gadā Helsinkos mākslinieku ģimenē. Viņas tēvs ir izcils somu skulptors, māte gleznotāja - karikatūriste. Rakstniece beigusi Helsinku mākslas akadēmiju un pati parasti ilustrē savas fantastiskās pasakas. Literatūrā viņa debitē 1945. gadā ar pasaku grāmatu «Trollītis un lielie plūdi». Ar savu trešo grāmatu «Troļļa cepure» (1948) viņa gūst ievērību un drīz vien viņas grāmatas tulko daudzās valodās. Ar savām fantastiskajām pasakām «Troļļa Mumina ģimene» pēdējos gados viņa kļuvusi tikpat populāra kā Zviedrijā Astrīda Lindgrena ar grāmatām «Karlsons, kas dzīvo uz jumta» un «Karlsons lido atkal», kuras pazīst arī latviešu lasītājs, un daudzām citām. Abas zviedru rakstnieces apbalvotas ar Andersena un Skandināvijas prēmijām. Tuves Jansones darbi iekarojuši ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo sirdis. Rakstniece ļoti patiesi izjūt cilvēka iekšējo pasauli. Viņas fantastiskie tēli — troļļi Mumini ir apveltīti ar gluži cilvēciskām īpašībām, un, runājot par troļļiem, rakstniece smalkjūtīgi, ar vieglu humoru atsedz cilvēku vājības. Visa viņas fantastisko tēlu pasaule ir ļoti pievilcīga, cilvēciska, un, lasot par to, ir Susuriņš, ir murmulis, ir trollītis Mumins un viņa māmuļa šķiet kā cilvēki ar savu slēpto jūtu dzīvi: bailēm, šaubām, nemieru, savtīgumu. Notikumu norisē viņi it nemanot atbrīvojas no savām negatīvajām īpašībām. Rakstniece savos darbos skar daudzas sadzīves problēmas. Tā, piemēram, pasaciņā «Svilpaste, kas ticēja katastrofai» viņa vēršas pret mietpilsonību. Svilpaste pēc vētras, kas aizmēzusi viņas daudzās mantiņas un nieciņus, jūtas atbrīvota gan no bailēm, gan no savas sīkmanības. Tas viss notēlots vienkārši un sirsnīgi. Pasaku tēlos slēptais egoisms, saskaroties ar citu trollīšu vēlmēm un bēdām (Pavasara dziesma, Pēdējais pūķis), nemanot zūd, dodot vietu labsirdīgai piekāpībai. Rakstniecei ir vesela stāstu sērija par trolli Muminu un tā ģimeni. Kādā referātā Stokholmā viņa pastāstījusi, ka drūmajā kara laikā viņa sākusi rakstīt pasakas, no kurām izveidojusi trolli Muminu. «Vārdu es izvēlējos bez nozīmes. Mumins skan tā mīksti, viņa tēls ir tik paļāvīgs. Vēlāk sapratu, ka tas atgādina manu tēvu,» teikusi rakstniece. Somu mūsdienu bērnu mīlulis ir trollītis Mumins un visa viņa ģimene. Somijā trollītis Mumins ir tik populārs, ka viņa tēlu savām reklāmām pat aizguvis Somijas tūrisma birojs. Troļļi skandināvu mitoloģijā ir ļoti izplatīti. Ir gan milži, gan pundurīši, gan labi, gan ļauni troļļi. Ir ūdens troļļi, meža un kalnu troļļi, ir tādi, kas dzīvo alās vai arī zem ēkām. Ļoti pazīstams ir mājas gariņš «tom-ten», kas pēc ticējumiem bieži vien naktis piedalās visos mājas darbos. Tas atbilst vācu pasaku rūķīšiem. Skandināvu rakstnieki troļļus nereti izmantojuši savos daiļdarbos. Tā, piemēram, H. Ibsens «Pērā Gintā», Z. Lagerlefa stāstos «Troļļi un cilvēki», M. Fenhuss savā jaukajā grāmatā «Troļļu alnis» un daudzi citi. Cerēsim, ka rakstnieces T. Jansones fantastiskie tēli iekaros arī mūsu jauno lasītāju sirdis. Elija Kliene

Tuve Jansone: другие книги автора


Кто написал Neredzamais bērns? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

Neredzamais bērns — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Neredzamais bērns», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

«Svilpaste ir vairāk satraukta nekā parasti,» Lēnprāte nodomāja, novilkdama cimdus (jo viņa bija īsta dāma), bet skaļi viņa teica:

— Jums taisnība, Svilpastes kundze.

Viņas apsēdās pie tējas galda, un Svilpaste tā priecājās par sabiedrību, ka kļuva izklaidīga un aplēja galddrānu.

Lēnprāte jūsmoja par kūkām un cukurtrauku, un visu, ko redzēja, bet par puķēm neteica ne vārda. Nu, protams, Lēnprāte taču bija labi audzināta, un jebkurš varēja redzēt, ka šīs mežonīgās, neglītās puķes nesaderējās ar tējas servīzi.

Pēc brītiņa Svilpaste beidza kult savus tukšos salmus, un, tā kā Lēnprāte arī nekā neteica, pamazām iestājās dziļš klusums.

Pēkšņi uz galdauta izdzisa saules atblāzma. Lielos, bargos logus aizklāja mākoņi, un abas dāmas dzirdēja, ka pār jūru slīd vējš. Tāltālu, pagaidām kā čuksts.

— Redzēju, ka Svilpastes kundze mazgājusi paklāju, — Lēnprāte ieteicās.

— Jā, jūras ūdens ļoti labs paklājiem, — Svilpaste atbildēja. — Krāsas neizplūst, un pēcāk smaržo tik svaigi…

«Jāpanāk, lai Lēnprāte mani saprastu,» viņa domāja. «Lai kāds saprot, ka es baidos, un man var pateikt: «Skaidrs, ka tev ir bail, es to tik labi saprotu.» Vai arī: «Bet, mīļā, no kā tad tu baidies? Tik lieliska, rāma vasaras diena. Nudien nav ko baiļoties.»»

— Šīs kūkas es cepu pēc vecmāmiņas receptes, — Svilpaste atkal ierunājās. Un tad viņa pārliecās pāri tējas galdam un čukstēja:

— Šāds miers nav dabisks. Tas nozīmē, ka notiks kaut kas šausmīgs. Dārgā Lēnprāte, ticiet man, mēs ar savām kūkām un tēju, un mūsu paklājiem esam tik niecīgas pret visu nozīmīgo. Zināt, un tomēr šo nozīmīgo allaž apdraud nepielūdzamais...

— Ak, — Lēnprāte atteica un samulsa.

— Jā, jā, nepielūdzamais, — Svilpaste aši nobēra. — Tas, ko nevar pielūgt, ar ko nevar apspriesties, nevar saprast un neko nevar vaicāt. Tas, kas nāk tur aiz tumšā loga, no tālienes, tāltālu no jūras, un aug un aug, un ko pamana tikai tad, kad ir jau par vēlu. Vai jūs, Lēnprāte, to esat izjutusi? Sakiet, ka jel reizi esat to pārdzīvojusi! Mīļā, labā, jel sakiet!

Lēnprāte bija tumši pietvīkusi, grozīja cukurtrauku un nožēloja, ka atnākusi.

— Nu jā, atvasarā vējš reizēm ir diezgan brāzmains, — viņa beidzot ierunājās.

Svilpaste jutās vīlusies un klusēja. Lēnprāte brītiņu pagaidīja, tad nervozi atsāka.

— Piektdien es žāvēju veļu un, ticat vai neticat, man vajadzēja skriet līdz pat žogam, jo vējš bija aiznesis manu labāko spilvendrānu. Kādu mazgāšanas līdzekli jūs lietojat, Svilpastes kundze?

— Neatceros, — Svilpaste atbildēja, un piepeši viņu pārņēma briesmīgs nogurums, tāpēc ka Lēnprāte negribēja viņu saprast. — Vai vēlaties vēl kādu tasi tējas?

— Nē, tencinu, — Lēnprāte attrauca.

— Apciemojums bija patīkams. Baidos, ka man laiks pamazām posties uz mājām.

— Nu jā, es saprotu, — Svilpaste atbildēja.

Arā bija iestājusies tumsa, un jūra šalkdama sitās pret krastu.

Bija par agru aizdegt lampu, lai neparādītu, ka baidās, bet savukārt pārāk krēslains, lai justos patīkami. Lēnprātes plānais deguns bija vēl vairāk saraukts nekā parasti, varētu domāt, ka viņa nejutās labi. Bet Svilpaste nemaz necentās palīdzēt viņai tikt uz mājām. Viņa neteica ne vārda, tikai klusēja un lauzīja sīkās drumslās savas glazētās kūkas.

— Ir gan nepatīkami, — Lēnprāte domāja un nemanot paņēma savu somu no sekretera un iesita to padusē. Arā pieņēmās spēkā dienvidrietumu vējš.

— Jūs runājāt par vēju, — Svilpaste pēkšņi sacīja, — par vēju, kas aizpūš veļu. Bet es runāju par cikloniem, par taifūniem, mīļā Lēnprāte. Par ūdens virpuļiem, viesuļiem, taifūniem un smilšu vētrām ... Par jūras bangām, kas aizskalo mājas ... Bet visvairāk es runāju pati par sevi, lai gan saprotu, ka smalki tas nav. Es zinu, ka notiks nelaime. Domāju par to visu laiku. Pat mazgājot savu lupatu paklāju. Vai jūs to varat saprast? Vai kaut ko tādu esat izjutusi?

— Ieteicams lietot etiķi, — Lēnprāte teica un blenza uz savu tējas tasi. — Lupatu paklāji saglabā krāsu, ja skalojamam ūdenim pielej mazliet etiķa.

Svilpaste sadusmojās, un tas bija tik neparasti. Viņa juta, ka kaut kādi jāsakaitina Lēnprāte, un darīja tā, kā viņai iekrita prātā: rādīja uz neglīto žuburu vāzītē un sauca:

— Paraugieties! Tas ir tik skaists! Tik labi harmonē ar servīzi!

Arī Lēnprāte sadusmojās, jo no visa tā bija nogurusi, viņa pietrūkās kājās un brēca:

— Itin nemaz! Tas ir par lielu un kuplu un pārāk košs, tas nemaz neder pie tējas galda!

Abas dāmas ardievojās. Svilpaste aizslēdza durvis un atgriezās dzīvojamā istabā.

Viņa jutās bēdīga un vīlusies un atzina, ka viņas tējas ielūgums nav izdevies. Mazais zars stāvēja vāzītē uz tējas galda pelēks un dzeloņains, un kā piebārstīts ar tumši sarkaniem ziediņiem. Pēkšņi Svilpastei likās, ka nevis ziedi nesaskanēja ar servīzi, bet pati servīze nesaskanēja ne ar vienu pašu priekšmetu. Viņa pārcēla vāzi uz palodzi.

Visa jūra bija pārvērtusies. Tā bija pelēka, ar baltiem zobiem, kas nikni kodās krastmalā. Debesis bija iesarkanas un smagas.

Svilpaste joprojām ilgi stāvēja pie loga un klausījās, ka pieņemas vējš.

Tad atskanēja tālrunis.

— Vai Svilpastes kundze? — piesardzīgi vaicāja Lēnprātes balss.

— Protams, ka es, — Svilpaste atbildēja.

— Te cits neviens nedzīvo. Vai jūs labi pārgājāt mājās?

— Protams, protams, — Lēnprāte atbildēja.

— Liekas, ka atkal mazliet pieņemas vējš. — Brītiņu viņa klusēja, tad laipni bilda: — Klausieties, Svilpastes kundze! Tās šausmas, par kurām jūs runājāt. Vai tādas bieži notikušas?

— Nē, — Svilpaste atbildēja.

— Tātad tikai reizēm?

— Patiesībā nekad. Tā ir tikai tāda sajūta, — Svilpaste atbildēja.

— Ai, — Lēnprāte atteica. — Es gribēju pateikties par tēju. Un tātad ar jums nekas nav noticis?

— Nē. Pateicos, ka piezvanījāt. Ceru, ka kādreiz tiksimies, — Svilpaste atbildēja.

— Es tāpat, — Lēnprāte atteica un nolika klausuli.

Svilpaste brītiņu pasēdēja saldama un raudzījās uz tālruni.

«Drīz vien mani logi kļūs tumši,» viņa domāja. «Tos varētu aizklāt ar segām. Spoguļus varētu apgriezt pret sienu.» Taču viņa nedarīja nekā, tikai sēdēja un klausījās vēja auros dūmenī. Vējš auroja gluži kā pamests zvēriņš.

Mājas dienvidpusē bumbulītes dukurītis sitās pret sienu, bet Svilpaste neuzdrīkstējās iziet ārā dukurīti noņemt. Māja viegli drebēja no vēja šalkām, varēja dzirdēt, ka vētra atspērās un brāzās pāri dārzam.

Arā nogāzās kāds ķieģelis un atsitās pret pakalniņu. Svilpaste sarāvās un piecēlās. Viņa žigli iegāja guļamistabā. Bet tā bija par lielu, tur nevarēja justies droši. Pieliekamais, tas gan bija diezgan mazs, lai justos drošībā. Svilpaste paķēra segu un drāzās pa gaiteni, ar kāju atspēra pieliekamā durvis un tad durvis cieši aizvēra. Te vētra nebija tik stipri sadzirdama. Arī loga te nebija, tikai neliels vēdlodziņš. Tumsā viņa taustījās garām kartupeļu maisam un, ietinusies segā, piespiedās pie sienas zem plaukta, uz kura atradās ievārījumu burkas.

Читать дальше

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Neredzamais bērns»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Neredzamais bērns» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


Отзывы о книге «Neredzamais bērns»

Обсуждение, отзывы о книге «Neredzamais bērns» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.