Tuve Jansone - Neredzamais bērns

— Jūs nu gan esat laipna, — Svilpaste atteica un izgrieza ūdeni no savas cepurītes. — Bet tas nudien bija lieki. Jūs jau zināt — pie skalojamā ūdens tikai mazliet jāpielej etiķis, tad lupatu paklāja krāsas neplūk! Nemaz nav vajadzīgs uztraukties!

Un Svilpaste apsēdās smiltīs un smējās tā, ka acīs sariesās asaras.

STĀSTS PAR PĒDĒJO PŪĶI PASAULĒ

Kādā ceturtdienā suņu dienu beigās lielajā lāmā, kas atradās pa labi no tēva šūpuļtīkla koka un bija pilna ar brūnu ūdeni, trollītis noķēra mazu pūķi.

Skaidrs, ka viņš nebija domājis ķert pūķi. Viņš tikai bija gribējis noķert dažus mazos kurkulēnus, kas šaudījās apkārt pa lāmas dūņām, lai pārbaudītu, vai viņi peldot kustina kājas un vai tiešām peld ačgārni. Bet, kad viņš pēkšņi pacēla gaisā stikla burku, tajā atradās kaut kas pavisam cits.

«Zvēru pie savas mūžīgās astes,» trollītis Mumins svinīgi čukstēja.

Viņš ar abām ķepiņām turēja burku un tikai blenza tajā.

Pūķis nebija lielāks par sērkociņu kastīti un, jauki kustinādams caurspīdīgos spārnus, kas bija tikpat skaisti veidoti kā zelta zivtiņas spuras, graciozi peldēja pa burku.

Taču neviena zelta zivtiņa nebija tā apzeltīta, kā šis miniatūrais pūķis. Tas dzirkstīja zeltā, tas bija zeltaini grubuļains saules mirdzā, tā galviņa bija gaiši zaļa un acis dzeltenas kā citrons. Ikvienai no sešām apzeltītajām kājiņām bija mazītiņa, zaļa ķepiņa, un astes galiņš zaļi vizēja. Pūķis bija brīnumains.

Trollītis Mumins uzlika burciņai vāciņu (ar gaisa caurumiņu) un piesardzīgi novietoja burciņu sūnās. Tad viņš apgūlās uz vēdera un aplūkoja pūķi tuvumā.

Pūķis piepeldēja pie stikla sienas un atvēra rīklīti, pilnu ar mazītiņiem, baltiem zobiņiem.

«Viņš ir pikts,» trollītis Mumins domāja. «Viņš ir pikts, lai gan briesmīgi maziņš. Ko man darīt, lai viņš mani iemīļotu … Un ko viņš ēd? Ko ēd pūķis!»

Noraizējies un satraukts viņš pacēla burku un sāka čāpot mājup, piesardzīgi, lai pūķis nepiesistos pie burkas stikla sienām. Viņš taču bija tik briesmīgi mazs un trausls.

«Es par tevi rūpēšos un tevi mīlēšu,» trollītis Mumins čukstēja. «Nakti tu varēsi gulēt uz mana spilvena. Kad paaugsies un mani iemīlēsi, varēsi kopā ar mani peldēt jūrā...»

Trollīša Mumina tēvs noņēmās pa savu tabakas lauku. Protams, ka viņam var parādīt pūķi. Bet varbūt labāk ne. Pagaidām. Dažas dienas, kamēr pūķis pieradīs, viņš jāpatur savā istabiņā. Kā noslēpums, gaidot pašu jaukāko: kad to varēs parādīt Susuriņam.

Trollītis Mumins cieši piekļāva burku sev klāt un pēc iespējas vienaldzīgāk devās uz virtuves kāpnēm. Citi sēdēja kaut kur verandā.

Tieši, kad trollītis ielavījās mājā, mazā Mija pabāza galvu, viņa bija paslēpusies aiz ūdens mucas un ziņkāri sauca:

— Kas tev tur ir?

— Nekas, — trollītis Mumins atteica.

— Tā ir burka, — Mija ieteicās un pastiepa kaklu. — Ko tu tajā nes? Kādēļ tu to slēp?

Trollītis Mumins šāvās augšup pa kāpnēm un iedrāzās savā istabā. Viņš nolika burku uz galda, ūdens aši saskalojās, un pūķis bija ar spārniem aizklājis galvu un saritinājies kamoliņā. Tagad viņš lēnām izstiepās un atieza zobus.

— Kaut kas tāds nekad vairs nenotiks, — trollītis Mumins apsolīja. — Piedod man, mīļais. — Viņš noskrūvēja burkas vāku, lai pūķis varētu palūkoties apkārt, un tad piegāja un aizbultēja durvis. No Mijas nekad nevarēja būt drošs.

Kad viņš atgriezās pie pūķa, tas bija izlīdis no burkas un sēdēja uz tās malas. Trollītis Mumins uzmanīgi pastiepa ķepiņu, lai pūķi noglāstītu.

Tad pūķis atvēra rīkli un izpūta nelielu dūmu mākonīti. Gluži kā liesma izšāvās un atkal pazuda sarkana mēle.

— Ai! — Trollītis Mumins izsaucās, jo bija apdedzinājies. Ne visai, bet tomēr.

Nu viņš vēl vairāk apbrīnoja pūķi.

— Vai tu dusmojies, ko? — viņš klusi vaicāja. — Vai tu esi briesmīgi baigs un ļauns, un negants, ko? Ak tu jaukais, mīļais, mazais kriksīt!

Pūķis šņāca.

Trollītis Mumins palīda pagultē un izvilka savu nakts kārbu. Tur atradās dažas mazliet sacietējušas pankūkas, pussviestmaizes un ābols. Trollītis visu to sagrieza mazos gabaliņos un nolika uz galda ap pūķi. Pūķis gabaliņus paoda, uzmeta trollītim nicinošu skatienu un piepeši neticami aši metās pret palodzi un uzbruka kādai treknai augusta mēneša mušai.

Muša beidza sīkt un sāka knirkšķēt. Pūķis bija iecirtis mušas pakausī savas mazās, zaļās ķepiņas un pūta mušai acīs dūmus.

Un tad baltie zobiņi noknakšķēja, rīklīte papletās, un augusta muša tajā pazuda. Pūķis rija un rija. Pēc tam nolaizījās, pakasīja sev aiz auss un ar vienu aci izsmejoši raudzījās uz trollīti.

— Tu nu gan vari! — trollītis Mumins izsaucās. — Ak tu mazais šņiku-šņaku!

Tajā brīdī lejā atskanēja Mumina māmuļas gongs, bija brokastlaiks.

— Tagad tu mani rātni pagaidi. Es būšu atpakaļ, cik vien ātri pagūšu, — trollītis Mumins sacīja.

Brīdi viņš pastāvēja un uzmeta pūķim, kas nemaz neizskatījās mīlīgs, ilgu pilnu skatienu. Tad čukstēja: «Mīļo draudziņ,» — aši notraucās lejup pa kāpnēm un iešāvās verandā.

Mija vēl nebija iebāzusi karoti biezputrā, kad jau uzņēma valodu:

— Dažs labs mēdz glabāt noslēpumus zināmās burkās.

— Turi muti, — trollītis Mumins atcirta.

— Varētu pat domāt, — Mija atsāka, — ka dažs labs uzglabā dēles, ķirmjus un varbūt pat lielus simtkājus, kas vienā minūtē pavairojas simtkārtīgi.

— Māmiņ, — trollītis Mumins ieteicās.

— Tu zini, ka es ilgojos pēc maza dzīvnieciņa, kas man pieķertos, un kāpēc tas...

— Tas — kas — bas — mas, — Mija izsaucās un burbuļoja glāzē pienu.

— Ko? — ievaicājās tēvs un pacēla acis no laikraksta.

— Trollītis Mumins atradis jaunu dzīvnieku. Vai viņš kož? — māmuļa vaicāja.

— Viņš ir pārāk mazs, lai iekostu tā, ka sajūt, — dēls nomurmināja.

— Un vai viņš drīz izaugs lielāks? — bumbulīte vaicāja. — Kad mēs viņu redzēsim? Vai viņš prot runāt?

Trollītis Mumins nekā neatbildēja. Tagad viss bija sabojāts. Patiesībā vajadzētu būt tā: vispirms tev ir noslēpums, un tad tu sagādā pārsteigumu.

Bet, ja nu tu dzīvo ģimenē, tad nenotiek ne viens, ne otrs. Tad viņi jau zina visu no paša sākuma, un tad nekas tev nevar sagādāt prieku.

— Kad būšu paēdis, esmu nodomājis aiziet lejā pie upes, — trollītis Mumins teica rāmi un nicinoši. Nicinoši kā pūķis. — Tu, māmiņ, piesaki, lai viņi neiet manā istabā. Par sekām es neatbildu.

— Labi, — māmuļa atteica un paraudzījās uz Miju. — Neviena dzīva radība nedrīkst ieiet tavā istabā.

Trollītis Mumins cienīgi apēda savu biezputru.

Tad viņš cauri dārzam devās uz tiltu.

Susuriņš sēdēja ārā pie telts un krāsoja korķa pludiņu. Trollītis Mumins paraudzījās uz Susuriņu un no jauna juta prieku par savu pūķi.

— Ai-ai-ai, nav viegli būt ģimenes cilvēkam, — viņš teica.

Susuriņš sēkdams piekrita, bet neizņēma no mutes pīpi. Brīdi viņi sēdēja draudzīgā un vīrišķīgā noskaņā.

— Ak tā, par itin neko, — trollītis Mumins piepeši ierunājās. — Vai tu kādreiz savos ceļojumos esi saticis pūķi?

— Tu taču negribi teikt salamandras, odzes vai krokodilus? — pēc ilga klusuma Susuriņš atvaicāja. — Tu, protams, domāji par pūķi. Nē. Tādu vairs nav.