Tuve Jānsone: TROLLĪŠA ZIEMA

- Bet ko teiks māmiņa? - trollītis Mumins vaicāja.

Tū-tikija paraustīja plecus. - Kāpēc tad tev vaja­dzēja laist senci ārā? - viņa jautāja. - Šis trollītis katrā ziņā neko neēd. Dikti praktiski gan tev, gan viņam. Tu papūlies uztvert to kā kaut ko uzjautrinošu.

Trollītis Mumins pamāja ar galvu.

Brītiņu viņš pārdomāja. Pēc tam ielīda saplēsto mēbeļu, tukšo kastu, zvejas tīklu, kartona ruļļu, vecu grozu un dārza piederumu biezoknī. Ļoti drīz trollītis Mumins nāca uz domām, ka tur ir ļoti mājī­gi-

Viņš nolēma gulēt ēveļskaidu grozā, kas stāvēja zem nederīga šūpuļkrēsla.

Pustumšajā salonā ar tukšajiem logiem viņš patiesībā nemaz nebija juties īsti droši. Un guļošā ģimene darīja viņu grūtsirdīgu.

Bet pašlaik šaurajā telpiņā starp kasti ar man­tām, šūpuļkrēslu un dīvāna aizmuguri viņš jutās pil­nīgi drošs un it nemaz nebija vientuļš.

Trollītis Mumins varēja saredzēt mazliet tumšu­ma aiz krāsns durtiņām, un viņš ļoti uzmanījās, lai neiztraucētu savu senci, un noblīvēja sava mājokļa sienas pēc iespējas klusāk.

Vakarā, paņēmis pie sevis lampu, viņš gulēja un klausījās, kā krāsnī čabinās sencis.

"Tā es varbūt dzīvoju pirms tūkstoš gadiem," trol­lītis Mumins sajūsmināts nodomāja.

Kādā brīdī viņš ieprātojās krāsnī pakliegt kaut ko. Kaut ko tādu, kas nozīmētu slepenu saprašanos. Bet tad pārdomāja, nodzēsa lampu un dziļāk saritinājās kamolā ēveļskaidās.

Katru dienu saule pie debesīm pacēlās maķenīt augstāk. Visbeidzot tā bija pakāpusies tik augstu, ka daži piesardzīgi stari iespīdēja ielejā. Šī bija ļoti svarīga diena. Arī tādēļ, ka pēc vakariņām šeit iera­dās kāds svešinieks.

Tas bija kārns sunītis, kas uzmaucis uz acīm sa­plēstu vilnas mici. Suns apgalvoja, ka viņu saucot par Inku un ka citās - tālākās - ielejās esot izbeidzies ēdiens. Kopš Ledus kundzes atnākšanas esot bijis aizvien grūtāk atrast kaut ko ēdamu. Klīda valodas, ka aiz izmisuma kāds murmulis esot apēdis kukaiņu kolekciju, bet tās laikam bija tikai baumas. Drīzāk viņš būs apēdis sava kolēģa kukaiņu kolekciju.

Visādā ziņā uz Muminieleju bija devies milzums ļautiņu.

Kāds bija stāstījis, ka te esot pīlādži un ievārījuma pagrabs. Kas zina, varbūt par ievārījuma pagrabu arī būšot izlaistas baumas…

Inks apsēdās sniegā uz savas kārnās astes, un aiz bēdām viņam sakrunkojās viss purns.

- Mēs pārtiekam no zivju zupas, - Tū-tikija sacīja. - Bet par ievārījuma pagrabu es gan neesmu dzirdējusi.

Trollītis Mumins uzmeta žiglu acumirkli apaļajai kupenai aiz malkas šķūnīša.

- Tur tas ir! - mazā Mija stāstīja. - Tur ir tik daudz ievārījuma, ka var pārēsties, - visām burciņām ir gadskaitļi, un tās ir apsietas ar sarkanām lentēm!

- Savā ziņā es sargāju ģimenes mantas, kamēr visi guļ, - trollītis Mumins nosarcis teica.

- Protams, - Inks pazemīgā balsī piekrita.

Trollītis Mumins palūkojās uz verandu un pēc tam

uz Inka saverkšķēto purnu.

- Vai tev garšo ievārījums? - viņš dusmīgi jautāja.

- Es nezinu, - Inks atbildēja.

Trollītis Mumins nopūtās un teica: - Nūja. Bet atcerieties, ka vispirms jāņem pašas vecākās burkas.

Pēc dažām stundām pār tiltu jau nāca vesels bars sīku ķiparu un šurpu turpu pa dārzu skraidīja kāda apmulsusi svilpaste un sūdzēja bēdas. Esot nosa­lušas viņas istabas puķes. Kāds esot apēdis viņas ēdienu. Un pa ceļam uz Muminieleju viņa esot sa­tikusi kādu nekaunīgu lēnprāti, kas esot sacījusi, ka ziema ir ziema un par sevi esot jāparūpējas laikus.

Krēslai iestājoties, ieleja bija pilna ļautiņu, kas iemina taciņas uz ievārījuma pagrabu. Tie, kam kā­jās bija palicis mazlietiņ vairāk spēka, devās lejā uz jūru un apmetās uz dzīvi peldmājā.

Bet alā neviens netika ielaists.

Mazā Mija atrunājās, ka nedrīkstot traucēt Bum- bulīti.

Muminu mājas priekšā tupēja un vaimanāja tie, kam bija klājies visļaunāk.

Trollītis Mumins izlīda pajumta lūciņu ar petrole­jas lampu ķepā un parādīja gaismu. - Pa nakti jūs varat nākt iekšā, - viņš sacīja. - Ar Morru un tā­diem, kas lavās apkārt, nekad neko nevar zināt.

- Es nevarēšu uzrāpties pa virvju kāpnēm, - skaid­roja kāds vecs bailulis.

Tad trollītis Mumins ņēmās atrakt ārdurvis no snie­ga. Viņš raka, skrāpēja un visādi nopūlējās. Sniegā viņš izraka garu, šauru tuneli, bet, kad beidzot bija ticis līdz mājas sienai, durvju tur nemaz nebija. Vienīgi cieši aizsalis logs.

- Es būšu aizracies nepareizi, - trollītis Mumins klusi pie sevis noteica. - Un, rokot jaunu tuneli, var­būt aizrakšu garām mājai. Tāpēc viņš pēc iespējas uzmanīgāk izsita loga rūti, un ciemiņi salīda pa to iekšā.

- Neuzmodiniet ģimeni, - trollītis Mumins pieko­dināja. - Te guļ māmiņa, tur tētuks un tur tālāk Snorkes jaunkundze. Mans sencis guļ podiņu krāsnī. Jūs varat ietīties paklājos, jo visas pārējās mantas ir aizdotas projām.

Ciemiņi paklanījās guļošajai ģimenei. Pēc tam viņi paklausīgi ietinās paklājos, galdautos un paši mazākie sagūlās cepurēs, čībās un tamlīdzīgās mantās.

Daudziem bija iesnas, un dažs labs ilgojās pēc mā­jām. "Kaut kas šausmīgs," trollītis Mumins nodomāja. "Ievārījuma pagrabs drīz būs tukšs. Un ko es teikšu pavasarī, kad ģimene pamodīsies un gleznas karāsies ačgārni, un visa māja būs pilna ļaužu?"

Pa tuneli viņš izlīda palūkoties, vai kāds nav aiz­mirsts ārā.

Bija zila mēnesnīca, un Inks vientuļš sēdēja sniegā un kauca. Paslējis purnu pret debesīm, viņš gaudoja garu, grūtsirdīgu dziesmu.

- Kāpēc tu neej iekšā gulēt? - trollītis Mumins jautāja.

Inks pavērās viņā ar acīm, kas mēnessgaismā bija kļuvušas zaļas. Viena auss bija izslējusies stāvus, otra nolaista - tā klausījās. Ieklausījās viss Inka purniņš.

Ļoti klusu viņi sadzirdēja kaucam vilkus. Inks drū­mi pamāja un atkal uzvilka galvā mici.

- Tie ir mani lielie, stiprie brāļi, - viņš čukstēja. - Ja tu zinātu, kā es ilgojos pēc viņiem!

- Vai tev nav bail no tiem? - trollītis Mumins ievai­cājās.

- Ir bail, - Inks atbildēja. - Tas, lūk, ir visskumjāk.

Tad pa nomīdīto taciņu Inks aizlīda uz peldmāju.

Trollītis Mumins ierāpās atpakaļ salonā.

Kāds ķipariņš bija izbijies no spoguļa un sēdēja un šņukstēja, ielīdis jūras putu tramvajā.

Citādi viss bija klusu.

"Cik grūta gan ir ļaudīm dzīve," trollītis Mumins domāja. "Varbūt ar to ievārījumu nemaz tik traki ne­būs. Svētdienai domāto burku jau vienmēr var pa­slēpt. To, kas vārīta no dārza zemenēm. Pagaidām."

Saullēktā ieleja pamodās no dzidras, griezīgas ragu mūzikas. Alā piecēlās Mija un sāka sist ar kājām takti. Tū-tikija saausījās, un Inks, ierāvis asti kāj­starpē, palīda zem sola.

Trollīša Mumina sencis dusmīgi grabināja aizšau­jamo, un vairums ciemiņu pamodās.

Trollītis Mumins piedrāzās pie loga un pa sniega tuneli izrāpās ārā.

Blāvajā ziemas saulē pa nogāzi lejup brauca liels Murmulis. Viņš pūta spīdīgu misiņa tauri, un likās, ka viņš jūtas lieliski.

"Šitāds apēdīs daudz ievārījuma," trollītis Mumins iedomājās. (Un kas viņam ir kājās?)

Nolicis ragu uz malkas šķūnīša jumta, Murmulis noņēma slēpes.

- Jums ir labi pakalni, - viņš teica. - Vai jums te ir slaloms?

- Es apvaicāšos, - trollītis Mumins atbildēja.