Tuve Jānsone: TROLLĪŠA ZIEMA

- Jā! - trollītis Mumins iesaucās. - Būs pavasaris! Būs silts! Viss modīsies!

Trollītis paķēra četras noķertās zivteles un uzsvieda tās augstu gaisā. Viņš nostājās uz ledus kājām gaisā. Nekad agrāk viņš nebija juties tik laimīgs.

To pašu mirkli ledus atkal satumsa.

Vārnas pacēlās gaisā un, spārnus vēcinādamas, lē­nām laidās uz iekšzemes pusi. Tū-tikija savāca zivis,

un sīkā, sarkanā svītra bija nolaidusies aiz ap­vāršņa.

- Vai saule nožēloja? - trollītis Mumins pārbijies iesaucās.

- Kāds tur brīnums, ja tu šitā uzvedies, - mazā Mija noteica un uz burku vāciņiem slidinājās prom.

- Rīt saule atnāks atkal, - Tū-tikija sacīja. - Tad tā būs maķenīt lielāka, apmēram tik liela kā siera miziņa. Esi nu mierīgs.

Un Tū-tikija parāpās zem ledus, lai piepildītu zu­pas katlu ar jūras ūdeni.

Protams, Tū-tikijai bija taisnība. Saule jau nevar uzreiz tā parādīties pie debesīm. Bet no tā, ka citiem ir taisnība, vilšanās jau nav mazāka.

Trollītis Mumins sēdēja un stīvu skatienu lūkojās uz ledu, un piepeši juta, ka kļūst dusmīgs. Dusmas radās vēderā, kā jau visas spēcīgās jūtas. Viņš jutās piekrāpts.

Un trollītim Muminam bija kauns par savu aušo- šanos un par zelta lentēm ap ausīm. Tas sadusmoja

viņu vēl vairāk. Beidzot viņš juta: lai spētu atkal nomierināties, viņam jāizdara kaut kas pavisam briesmīgs un aizliegts. Un tūlīt pat!

Trollītis Mumins uzšāvās kājās, pārskrēja pāri til­tam un ieskrēja peldmājā. Tur viņš taisnā ceļā devās pie garderobes un līdz galam atrāva vaļā durvis. Gar­derobē karājās peldmēteļi. Tur gulēja gumijas mur­mulis, ko nekad neizdevās piepūst. Uz mata kā pērn­vasar. Bet uz grīdas tupēja kaut kas mazs, pelēks, garu spalvu un lielu purniņu un blenza trollītī.

Te, piepeši atdzīvojies, tas kā caurvējš padrāzās trollītim garām un nozuda. Viņš redzēja asti kā melnu auklu izslīdam pa peldmājas durvīm. Uz mirkli durvju šķirbā ieķērās astes pušķītis, tad izrāvās un radījums nozuda pavisam.

Bet Tū-tikija ienāca ar zupas katlu ķepās un sacīja: -Ak tā, tu tomēr nevarēji noturēties, neattaisījis durvis.

- Tur bija tikai kaut kāda veca žurka, - trollītis Mumins saīdzis teica.

- Tā nebija nekāda žurka, - Tū-tikija sacīja. - Tas bija trollītis. Trollītis, kāds biji tu, iekams kļuvi par trollīti Muminu. Tāds tu izskatījies pirms tūkstoš ga­diem.

Trollītis Mumins neattapa, ko sacīt. Viņš devās mājās un apsēdās salonā pārdomāt.

Mazliet vēlāk mazā Mija atnāca aizņemties stearī­na sveci un cukuru. - Es dzirdu par tevi šausmu lietas, - viņa sajūsmināta sacīja.

- Tu esot izlaidis no garderobes savu senci. Stāsta, ka jūs esot līdzīgi viens otram.

- Ek, ciet labāk klusu, - trollītis Mumins atteica.

Viņš uzkāpa bēniņos un sameklēja ģimenes albumu.

Katrā lapā varēja redzēt cienīgus troļļus Muminus,

lielākoties uzņemtus vai nu pie krāsnīm, vai verandās. Neviens no tiem neizskatījās pēc garderobes trollīša.

"Te būs kāds pārpratums," trollītis Mumins domā­ja. "Tas nevar būt mans radinieks."

Trollītis Mumins palūkojās uz savu guļošo tēti. Vienīgi purniņš bija līdzīgs trollītim. Bet varbūt pirms tūkstoš gadiem…?

Piepeši iedžinkstējās kristāla lustra. Tā šūpojās šurpu turpu, un tilla audumā kaut kas kustējās. Mazs un spalvains, un starp stikla kruzulīšiem nokarājās gara aste.

- Tas ir viņš, - trollītis Mumins murmināja. - Mans sencis ir apmeties uz dzīvi salona lampā!

Tomēr tas nelikās nemaz tik bīstami. Trollītis Mumins jau bija sācis pierast pie apburtās ziemas.

- Kā klājas? - viņš klusiņām pajautāja. Trollītis augšā paskatījās uz viņu caur tillu un pamāja ar ausīm.

- Saudzē kristāla lustru, - trollītis Mumins tur­pināja. - Tā ir dzimtas dārglieta.

Trollītis piešķieba galvu un lūkojās viņā, sasprin­gti klausīdamies.

"Tūlīt viņš ierunāsies," trollītis Mumins nodomāja. Un to pašu mirkli šausmīgi izbijās, ka sencis patiešām

kaut ko sacīs. Un ja nu tas runās svešā valodā, tāpat kā to bija darījis zvēriņš ar kuplajām uzacīm? Un ja tas sadusmosies un teiks "radamsa" vai kaut ko tam­līdzīgu? Pēc tam viņi vairs nevarēs būt paziņas.

- Tss! - trollītis Mumins čukstēja. - Nesaki neko.

Varbūt viņi tomēr ir radi? Un radi, kas ierodas

ciemos, var palikt ilgi. Ja viņš ir sencis, tad te paliks uz visiem laikiem. Kas zina. Ja pret viņu neizturē­sies uzmanīgi, viņš vēl pārpratis un sadusmosies. Un tad viņiem visu mūžu būs jādzīvo ar dusmīgu senci.

- Tss! - trollītis Mumins atkārtoja. - Tss!

Sencis kratīja kristāla lustru, bet neko nesacīja.

"Es izrādīšu viņam māju," trollītim Muminam ienāca

prātā. "Māmiņa visādā ziņā tā rīkotos, ja ciemos būtu atnācis kāds radinieks."

Paņēmis lampu, viņš apgaismoja skaistu gleznu, kas saucās "Svilpaste pie loga". Trollītis blenza gleznā un drebinājās.

Trollītis Mumins devās tālāk pie plīša dīvāna un to apgaismoja. Pēc kārtas viņš izrādīja sencim visus krēs­lus, salona spoguli, jūras putu tramvaju - itin visu, kas Muminu ģimenei piederēja un kam bija kāda vērtība vai skaistums.

Trollītis visu uzmanīgi aplūkoja, bet acīmredzot nesaprata, ko īsti viņam rāda. Beidzot trollītis Mu­mins nopūtās un nolika lampu uz krāsns dzegas. Bet tad trollīti kaut kas ieinteresēja.

Nolēcis no kristāla lustras, viņš kā pelēks lupatu maišelis drāzās apkārt krāsnij. Trollītis iebāza galvu pa durtiņām un apostīja pelnus. Viņš izrādīja lielu

interesi par izšūto krāsns aizšaujamo auklu un ilgi ošņāja aizkrāsni.

"Taisnība vien būs," trollītis Mumins satraukts do­māja. "Es esmu viņam rada. Jo māmiņa pastāvīgi ir teikusi, ka mūsu senči esot dzīvojuši aiz krāsnīm…"

To pašu brīdi iezvanījās modinātājs, ko trollītis Mu­mins mēdza uzgriezt krēslas laikā, jo tieši tad viņš visvairāk ilgojās pēc sabiedrības.

Trollītis sastinga, tad iemetās krāsnī, ka pelni vien nokūpēja. Un pēc mirkļa tas nikni grabinājās gar aiz­šaujamo.

Trollītis Mumins nospieda modinātāja zvana pogu un, sirdij dauzoties, ieklausījās. Bet vairāk nekas ne­bija dzirdams.

No skursteņa lēnām nolaidās mazliet kvēpu, un sašūpojās aizšaujamā aukla.

Lai nomierinātos, trollītis Mumins izkāpa uz jumta.

- Nu, kā tu jūties kopā ar vectēvu? - mazā Mija kliedza, braukdama no kalna ar ragaviņām.

- Lieliski, - trollītis Mumins cienīgi sacīja. - Tik senā dzimtā, kāda ir mūsējā, ikviens zina, kā jāuzvedas.

Piepeši viņš jutās bezgala lepns, ka viņam ir sen­cis. Turklāt viņu iepriecināja doma, ka mazajai Mijai nav nekādu radurakstu: viņa gan laikam būs nākusi pasaulē tīrās nejaušības pēc.

Gluži mierīgi, bet ar apbrīnojamu sparu trollīša Mumina sencis tonakt pārkārtoja visu māju.

Viņš bija aizstūmis dīvānu pie krāsns un pārvieto­jis visas gleznas. Tās, kas viņam patika vismazāk,

viņš bija uzkāris ar kājām gaisā. (Vai arī varbūt tās, kuras viņam patika vislabāk, - kas zina!)

Pārvietotas bija visas mēbeles, un modinātājs gu­lēja atkritumu spainī. Toties viņš bija novilcis no bēniņiem milzum daudz vecu grabažu un novietojis tās ap krāsni.

Tū-tikija atnāca paskatīties. - Man šķiet, viņš darīja to tāpēc, lai te būtu mājīgāk, - viņa sacīja un paberzēja sev purniņu. - Ap savu māju viņš ir pūlē­jies radīt patīkamu biezokni. Lai neviens viņu ne­traucētu.