Tuve Jānsone: TROLLĪŠA ZIEMA

Tū-tikija sēdēja uz tilta margām un dziedāja.

Viņa dziedāja "Es esmu Tū-tikija un esmu izveido­jusi zirgu".

Kāds mežonīgs, balts zirgs, kas auļo,

kas aizklaudzina prom pa ledu, pirms atnāk nakts,

kāds balts un svinīgs zirgs, kas auļo,

nesdams lielo aukstumu uz muguras.

Dziesma turpinājās ar nesaprotamu piedziedājumu.

- Ko tu ar to gribi sacīt? - trollītis Mumins sadrū- mis vaicāja.

- Es gribu sacīt, ka šovakar mēs apliesim zirgu ar upes ūdeni, - Tū-tikija sacīja. - Tad pa nakti viņš ap­sals un pārvērtīsies ledū. Un, kad atnāks lielais auk­stums, zirgs aizauļos prom un vairs neatgriezīsies.

Kādu brīdi trollītis Mumins klusēja.

Tad teica: - Kāds nes prom mantas no tētuka mājas.

- Tas taču ir jauki, - Tū-tikija mundrā balsī sacīja. - Ap tevi ir pārāk daudz mantu. Mantas, kuras tu at­ceries, un tādas, par kurām tu sapņo.

Un viņa turpināja dziedāt otro pantu.

Trollītis Mumins spēji pagriezās un devās prom. "Viņa mani nesaprot," viņš nodomāja. Aiz muguras turpinājās triumfa dziesma.

- Dziedi vien, - nikns un asaras rīdams, trollītis Mumins murmināja. - Dziedi par savu nejauko zie­mu ar melnajiem lediem un nelaipnajiem sniega zir­giem, un radījumiem, kas nerādās, bet slēpjas un izturas tik dīvaini!

Smagiem soļiem trollītis gāja augšup pa nogāzi, spārdīdams sniegu; asaras sasala viņam uz purniņa, un pēkšņi viņš sāka dziedāt pats savu dziesmiņu.

Trollītis Mumins bļaustījās un kliedza no visa spēka, lai Tū-tikija viņu dzirdētu un sadusmotos.

Lūk, kāda bija trollīša Mumina dusmīgā dziesmiņa par vasaru:

Jūs, tumsības zvēri, kuri slēpjaties un par

**

- Kad mana saulīte parādīsies un uzlūkos jūs, tad tik jūs redzēsiet, cik muļķīgi jūs esat! - trollītis Mumins kliedza, vairs nepūlēdamies sarīmēt dzies­mas rindas.

- Tad es dzīvošu saulespuķe un gulēšu uz vēdera siltās smiltīs

izlikšiem kurus sauc, jūs sauli man atņēmāt, lai viss kļūtu pelēks un auksts; es esmu ļoti vientuļš, no sniega gurdas ir manas kājas, pēc ielejas zaļajiem kokiem mana sirds ilgoties

neapstajas;

es atceros savu verandu zilo un viļņus juras plašuma, vairs negribu es dzīvot tik šausmīgi baltā sniega

valstība.

un logs būs atvērts augu dienu dārzam un kamenēm, un dzidri zilajām debesīm ar manis paša apelsīndzelteno sauli!

Kad trollītis Mumins bija nodziedājis savu protesta dziesmu, iestājās šausmīgs klusums.

Trollītis rāmi stāvēja un klausījās, bet neviens viņam neko neiebilda.

"Tūlīt kaut kam ir jānotiek," viņš trīcēdams domāja. Un notika arī.

No pakalna augšas kāds brauca lejā. Sagriezdams sniegu vērpetē, tas brauca un kliedza: - Nost no ceļa! Sargies!

Trollītis Mumins nekustīgs stāvēja un tikai blenza.

Viņam taisni virsū drāzās sudraba paplāte, un uz tās sēdēja pazudušais kafijas siltumturis. "Tū-tikija ir aplējusi tos ar upes ūdeni," trollītis pārbijies nodo­māja. "Un nu tie ir atdzīvojušies un auļo prom, un vairs nenāks atpakaļ…"

Tai mirklī notika sadursme. Trollītis Mumins ielidoja dziļi sniegā, un lejā viņš izdzirda smejamies Tū-tikiju.

Tad atskanēja citi smiekli - smiekli, kādus smējās viena vienīga radība visā pasaulē.

- Mazā Mija! - trollītis Mumins, pilnu muti ar sniegu, iekliedzās. Viņš uztrausās kājās, pagalam apjucis no prieka un gaidām. Tur sniegā patiešām sēdēja Mija! Kafijas siltumturī viņa bija izgriezusi caurumus galvai un rokām, un uz vēdera viņai greznojās izšūta roze.

- Mazā Mija! - trollītis Mumins iesaucās. - Ai, tu nezini… Te viss ir tik citādi, tik vientulīgi… Vai tu atceries pagājušo vasaru…

- Bet tagad ir ziema, - izslidinājusi sudraba paplāti no sniega, mazā Mija sacīja. - Jauks kūlenis, vai ne?

- Es pamodos un nevarēju aizmigt, - trollītis Mu­mins stāstīja. - Durvis nevarēja attaisīt, un saulīte bija pazudusi, un pat tas, kas dzīvo zem virtuves ska­pīša, ne…

- Jā, jā, - mazā Mija mundri piebalsoja. - Un tad tu aplīmēji sienas ar spīdīgām bildēm. Tu nemaz neesi mainījies. Diez, vai šī paplāte spētu uzņemt lielāku ātrumu, ja to iesmērētu ar stearīnu?

- Tā varētu būt laba ideja, - Tū-tikija sacīja.

- Iespējams, pa ledu paplāte slīdēs vēl ātrāk, - mazā Mija teica. - Ja Muminu mājā atradīsies kāda laba bura.

- Un ja vējš dzīs to uz priekšu, - Tū-tikija piebilda. Trollītis Mumins lūkojās viņās un domāja. Tad rāmi sacīja:

- Jūs varat aizņemties manu sauljumu [3] .

Pēcpusdienā Tū-tikijas purniņš sajuta, ka ceļā uz šejieni nāk lielais aukstums. Viņa uzlēja zirgam upes ūdeni un ienesa no šķūnīša malku.

- Šodien uzturieties iekšā, jo nu nāks spelgoņa, - Tū-tikija sacīja.

Neredzamās peles pamāja, un garderobē kaut kas piekrītoši iečabējās. Tad Tū-tikija devās brīdināt pārējos.

- Esi mierīga, - atteica mazā Mija. - Gan es ienākšu, kad sals sāks kniebt kāju pirkstos. Un Bumbulītei allaž var uzlikt virsū salmus. - Un tā Mija uz sudraba paplātes aizbrauca prom pa ledu.

Tū-tikija turpināja iet uz ieleju. Pa ceļam viņa sa­stapa vāverēnu ar skaisto asti. - Šovakar tev jādzīvo sa­vā dobumā, jo nu nāks lielā spelgoņa, - Tū-tikija sacīja.

- Visādā ziņā, - vāverēns piekrita. - Vai tu gadī­jumā neredzēji čiekuru, ko es tepat kaut kur noliku?

- Nē, - Tū-tikija atbildēja. - Bet apsoli, ka tu ne­aizmirsīsi, ko es sacīju. Kad iestāsies krēsla, ej mā­jās. Tas ir svarīgi.

Vāverēns izklaidīgi pamāja ar galvu.

Tū-tikija devās tālāk uz Muminu māju un uzkāpa pa virvju kāpnēm. Atvērusi jumta lūciņu, viņa sauca trollīti Muminu.

Viņš ar sarkanu kokvilnas diegu lāpīja ģimenes locekļu peldbikses.

- Es tikai gribēju pateikt, ka tagad tuvojas lielā spelgoņa, - Tū-tikija teica.

- Vai vēl kāds lielāks aukstums par šo? - trollītis Mumins brīnījās. - Cik lieli tie aukstumi īstenībā ir?

- Šī spelgoņa ir visbīstamākā, - Tū-tikija atbildēja. - Viņa nāks krēslā - taisni no jūras, kad debesis būs kļuvušas zaļas.

- Vai tā būs sieviete? - trollītis vaicāja.

- Jā, un ļoti skaista, - Tū-tikija atbildēja. - Bet, ja tu ielūkosies viņai tieši sejā, tu pārvērtīsies par ledu. Kļūsi par kraukšķošu maizi, ko jebkurš varēs sa­lauzt mazos gabaliņos. Tāpēc tev šovakar jāpaliek mājās.

To pateikusi, Tū-tikija atkal izrāpās uz jumta.

Trollītis Mumins nogāja pagrabā un pielika krāsnī malku. Visu savu guļošo ģimeni viņš apsedza ar grīdsegām.

Tad trollītis uzvilka pulksteņus un izgāja no mājas. Jo viņš juta, ka, atnākot Ledus kundzei, viņam gri­bēsies būt kāda sabiedrībā.

Kad trollītis Mumins nonāca lejā uz peldmāju, debesis bija kļuvušas blāvākas un vērtās zaļas. Vējš bija aizmidzis, un mirušās niedres nekustēdamās stāvēja ledus malā.

Trollītis Mumins ieklausījās, un viņam likās, ka klusumam ir ļoti zema, dziedoša skaņa. Varbūt tā dziedāja ledus, sasaldams jūrā vēl biezāks.

Peldmāja bija silta, un uz galda stāvēja Mumina māmiņas zilā tējkanna.

Viņš apsēdās dārza krēslā un jautāja: - Kad viņa atnāks?

- Drīz, - atteica Tū-tikija. - Bet tu par to neraizē­jies.

- Es neesmu noraizējies par Ledus kundzi, - trol­lītis Mumins sacīja. - Es raizējos par pārējiem. Par kuriem es neko nezinu. Par to, kas dzīvo zem virtuves skapīša. Un tur, manā garderobē. Vai arī par Morru, kas tikai skatās uz tevi, neteikdama ne vārda.

Tā-tikija berzēja savu purniņu un pārdomāja. - Re­dzi, ir daudz tādu, kam nav vietas ne vasarā, ne rudenī, ne pavasarī, - viņa sacīja. - Visi, kas ir ma­ķenīt bikli un savādi. Daži nakts dzīvnieki un radīju­mi, kuri neiederas nevienā vietā un kuru esamībai neviens netic. Visu gadu viņi slēpjas. Un, kad viss ir mierīgs un balts un naktis ir garas, un visi ir aizgā­juši ziemas guļā, - tad viņi nāk ārā.