Tuve Jānsone: TROLLĪŠA ZIEMA

Pār ieleju klājās bieza, pelēka puskrēsla. Taču ieleja bija ne vairs zaļa, bet balta. Viss kustīgais bija kļuvis nekustīgs. Visas dzīvās skaņas bija izzudušas. Viss četrstūrainais bija kļuvis apaļš.

- Tas ir sniegs, - trollītis Mumins čukstēja. - Māmiņa ir dzirdējusi stāstām par to, un to sauc par sniegu.

Pa to laiku, trollītim Muminam pašam nezinot, viņa samtainā spalva bija nolēmusi augt.

Tā bija palēnām apņēmusies pārvērsties par ka­žoku, kāds nepieciešams ziemā. Tam gan būs vaja­dzīgs ilgs laiks, taču lēmums bija pieņemts. Un tas taču vienmēr ir labi.

Trollītis pats tikmēr ar pūlēm gāja pa sniegu uz priekšu un nonāca pie upes. Pie tās pašas upes, kas priecīga un dzidra vasarā traucās cauri Muminu dārzam. Bet pašlaik upe izskatījās gluži citāda. Tā bija melna un vienaldzīga, arī upe piederēja jaunai pasaulei, kurā viņš neiederējās.

Drošības labad trollītis palūkojās uz tiltu. Un uz pastkastīti. Viss bija kā parasti. Viņš pacēla kastītes vāku, bet tajā nebija neviena sūtījuma, tikai kāda novītusi koka lapa bez teksta.

Nu jau trollītis Mumins bija apradis ar ziemas smaržu un tā vairs neradīja viņā ziņkāri.

Trollītis paraudzījās uz jasmīnu krūmu, kas tagad bija tikai viens kailu zaru mudžeklis, un pārbijies no­domāja: "Krūms ir miris. Kamēr es gulēju, visa pa­saule ir nomirusi. Šī pasaule pieder kādam citam, ko es nepazīstu. Varbūt Morrai. Šī pasaule nav iekār­tota tā, lai tajā varētu dzīvot trollītis Mumins."

Mirkli viņš svārstījās. Bet tad viņš apjauta, ka vie­nam pašam būt nomodā starp guļošajiem ir vēl ļaunāk.

Un tāpēc trollītis Mumins iemina pirmās pēdas pāri tiltam un tālāk - augšup pa nogāzi. Pēdas bija ārkārtīgi maziņas, taču stingras un, apejot kokus, veda taisni uz dienvidiem.

Jūras pusē, vairāk uz rietumiem, pa sniegu bez­mērķīgi skraidīja vāverēns. Tas bija gaužām nesa­prātīgs vāverēns, kas par sevi labprāt mēdza domāt kā par "vāverēnu ar skaisto asti".

Starp citu, viņš nekad nedomāja nedz bieži, nedz ilgi. Vāverēns drīzāk mēdza nojaust vai sajust. Pat­laban viņš bija sajutis, ka matracis dobumā ir kļuvis par cietu, un tagad viņš meklēja jaunu.

Ik pa brīdim vāverēns pie sevis murmināja: - Mat­racis … - lai neaizmirstu, ko viņš meklē. Viņam viss aplam ātri aizmirsās.

Vāverēns krustu šķērsu lēkāja starp kokiem un pa ledu, iebāza purniņu sniegā un prātoja, palūkojās debesīs, papurināja galvu un atkal lēca tālāk.

Beidzot viņš nonāca līdz alai un iešmauca arī tajā. Taču, nokļuvis tik tālu, viņš vairs nespēja koncen­trēties un pilnīgi aizmirsa matraci. Apsēdies uz sa­vas astes, vāverēns iedomājās, ka viņu varētu nosaukt arī par "vāverēnu ar skaistajām ūsām".

Kupenā pie alas ieejas kāds bija noklājis salmus. Un salmos stāvēja liela kartona kaste ar caurumiem vākā - elpošanai.

- Savādi! - vāverēns izbrīnā sacīja. - Agrāk šīs kar­tona kastes te nebija. Te kaut kas būs aplam. Vai arī šī ir pavisam aplama ala. Varbūt es esmu pavisam aplams vāverēns, bet tam es diez ko negribu ticēt.

Pacēlis vāka stūri, viņš iebāza purniņu kastē.

Iekšā, siltumā, gulēja kaut kas mīksts un patī­kams, un piepeši vāverēns atcerējās savu matraci. Izkodis mīkstumā caurumu, viņš ar asajiem zobi­ņiem izvilka vilnas šķipsnu.

Viņš vilka ārā šķipsnu pēc šķipsnas; drīz viņš bija izplūcis jau pilnu klēpi vilnas un kā apsēsts strādāja ar visām četrām ķepām. Vāverēns bija gaužām prie­cīgs un apmierināts.

Un te pēkšņi kāds centās iekost vāverēnam kājā. Zibens ātrumā viņš izlēca no kastes, brīdi svārstījās un izlēma būt drīzāk ziņkārīgs, nevis pārbijies.

Palēnām no cauruma vākā paslējās nikna galva ar izspūrušiem matiem.

- Vai tu esi īsti gudrs?! - prasīja mazā Mija.

- Nē, domāju, ka neesmu, - vāverēns atbildēja.

- Nu tu esi mani uzmodinājis, - mazā Mija stingri turpināja. - Un apēdis manu guļammaisu. Kas noticis?

Taču vāverēns bija tik pārlieku uztraukts, ka atkal bija aizmirsis matraci.

Mazā Mija iespurdzās un izlīda no kartona kastes. Aiztaisījusi vāku savai māsai virs galvas, viņa pagā­jās uz priekšu un pataustīja sniegu.

- Ak, tāds tas izskatās! - viņa sacīja. - Ko tik visu viņi neizdomā. - Mazā Mija tūdaļ sakampa sniega piku un drošu roku svieda vāverēnam. Pēc tam mazā Mija izgāja no alas, lai iekarotu ziemu. Taču vispirms viņa paslīdēja uz ledainā kalna un ļoti stipri sasitās.

- Ak, kā! - mazā Mija draudīgi sacīja. - Tad tā tas notiek!

Pēc tam viņa iztēlojās, kāda izskatās Mija ar kājām gaisā, un ilgi pie sevis smējās. Viņa skatījās uz kalnu un prātoja. Tad noteica: "Ahā," - un nobrauca uz di­bena lejā pa kalnu - pāri visiem izciļņiem un visām grambām - un aizslīdēja tālu pa spīdīgo ledu.

Braucienu mazā Mija atkārtoja sešas reizes un sa­juta, ka viņai sāk salt vēders.

Tad mazā Mija iegāja atpakaļ alā un izgāza no kas­tes savu guļošo māsu. Saprotams, Mija nekad nebija

redzējusi kamanas, tomēr bija pārliecināta, ka kar­tona kastes ir iespējams iz­mantot saprātīgi.

Kas attiecas uz vāverēnu, tad tas sēdēja meža bie­zoknī un izklaidīgi raudzī­jās no koka uz koku.

Zvērot pat pie savas astes, viņš nespēja atcerēties, kurā kokā bija viņa dobums un ko viņš īstenībā bija meklējis.

Trollītis Mumins nebija ticis diez cik tālu uz dien­vidiem, kad starp kokiem sabiezēja tumsa.

Ar katru soli ķepas dziļi iegrima sniegā, un sniegs vairs nelikās tik pievilcīgs kā iesākumā.

Mežā valdīja pilnīgs klusums un sastingums. Lāgiem liels sniega blāķis nogāzās no kāda zara. Tas brīdi šūpojās, tad atkal viss stāvēja kā nedzīvs.

"Visa pasaule ir devusies ziemas guļā," trollītis Mu­mins nodomāja. "Vienīgi es esmu nomodā un nevaru aizmigt. Vienīgi es iešu un iešu - augām dienām un augām nedēļām -, līdz pārvērtīšos par sniega ku­penu, par ko neviens nezinās."

Un tad mežs pavērās un viņam pie kājām gulēja jauna ieleja. Otrā pusē viņš ieraudzīja Vientuļos Kalnus. Gluži kā viļņi cits aiz cita tie tiecās uz dien­vidiem, un vēl nekad kalni nebija izskatījušies tik vientulīgi.

Tikai tagad trollītim Muminam sāka salt pa īstam. Vakarīgā tumsa rāpās ārā no kraujām un lēnītēm līda augšup uz sasalušajām kalnu korēm. Tur augšā sniegs izveidoja it kā robainus, baltus zobus uz mel­nās klints; cik tālu vien sniedzās skats - melnums, baltums un tuksnesīgums.

-Aiz kalniem atrodas Susuriņš, - trollītis Mumins pie sevis noteica. - Kaut kur viņš sēž un ēd apel­sīnus. Ja vien es zinātu, ka viņš zina, ka viņa dēļ es rāpjos pāri šiem kalniem, - tad es to spētu izdarīt. Taču pilnīgi vienam tas nav pa spēkam.

Un trollītis Mumins pagriezās un pa savām iemī­tajām pēdām lēnām sāka iet atpakaļ.

"Es uzvilkšu visus pulksteņus," viņš nodomāja. "Tad varbūt pavasaris atnāks maķenīt ātrāk. Un vēl var gadīties, ka no viņiem kāds pamodīsies, ja, pie­mēram, es saplēsīšu kaut ko lielu."

Tomēr viņš zināja, ka neviens no viņa ģimenes ne- pamodīsies.

Te piepeši patiesi kaut kas atgadījās. Kādas mazas pēdiņas šķērsoja trollīša Mumina pēdas. Viņš stāvēja un labu brīdi blenza uz pēdām. Varbūt pirms kādas pusstundas pa mežu bija aiztipinājusi kāda dzīva ra­dība. Tā nevarēja būt tālu aizgājusi. Gājējs bija devies uz ielejas pusi, un tam vajadzēja būt mazākam par trollīti. No pēdām sniegā bija palikuši ļoti sekli nospiedumi.