Tuve Jānsone: TROLLĪŠA ZIEMA

No astes galiņa līdz pat ausīm trollītim Muminam pārskrēja karstas tirpas.

- Pagaidi! - viņš iebļāvās. - Nemūc prom no manis! -

smilkstēdams viņš Muka uz priekšu pa sniegu, un

piepeši viņu sagrāba šausmīgas bailes no tumsas un vientulības.

Laikam jau bailes bija slēpušās kaut kur visu laiku - kopš viņš pamodās guļošajā mājā taču tikai tagad viņš ļāva tām pilnu vaļu.

Trollītis Mumins vairs nekliedza, jo baidījās ne­saņemt atbildi. Viņš neiedrošinājās pacelt purniņu no pēdām, kas tik tikko bija samanāmas tumsā. Visu laiku klusi činkstēdams, viņš rāpoja un līda pa sniegu.

Un piepeši viņš ieraudzīja gaismu.

Lai gan tā bija sīciņa, visu mežu apspīdēja maigi sarkana blāzma.

Trollītis Mumins nomierinājās. Aizmirsis pēdas, viņš lēnām soļoja uz priekšu. Līdz, pienācis klāt, ieraudzīja, ka, stingri iesprausta sniegā, deg parasta stearīna svece. Tai visapkārt no apaļām sniega pikām bija sakrauta mazītiņa torņveida mājiņa. Pikas bija caurspīdīgas un blāvi sarkandzeltenas - kā nakts­lampas abažūrs mājās.

Viņpus lampas kāds bija ieracies sniegā - ērtā bed­rītē; kāds tur gulēja, lūkojās nopietnajās ziemas de­besīs un svilpoja - ļoti klusu, tomēr svilpoja.

- Kas tā ir par dziesmu? - trollītis Mumins vaicāja.

- Tā ir dziesma par mani pašu, - balss no bedrītes atbildēja. - Dziesma par Tū-tikiju, kas ir uzcēlusi sniega laternu, bet piedziedājums ir gluži par ko citu.

- Es saprotu, - trollītis Mumins teica un apsēdās sniegā.

- Nesaproti vis, - Tū-tikija draudzīgi atbildēja un piecēlās bedrītē tik stāvus, ka bija redzams sarkan­

balti svītrains svīteris. - Jo piedziedājums ir par kaut ko nesaprotamu. Patlaban es domāju par zie­meļblāzmu. Nav zināms, vai tā ir īstenībā vai arī tikai šķietama. Viss ir ārkārtīgi nedrošs, un tieši tas mani nomierina.

Tad Tū-tikija apgūlās sniegā un turpināja lūkoties debesīs, kas bija kļuvušas jau pilnīgi melnas.

Trollītis Mumins paslēja augšup purniņu un ierau­dzīja ziemeļblāzmu, ko pirms viņa nebija skatījis vēl ne­viens trollītis. Ziemeļblāzma bija baltā, zilā un mazlietiņ zaļā krāsā un ieskāva debesis kā gari, plīvojoši aizkari.

- Man liekas, ka tā ir īstenībā, - viņš sacīja.

Tū-tikija neatbildēja. Pierāpojusi pie sniega later­nas, viņa izņēma savu sveci.

- Šo mēs ņemsim līdzi uz mājām, - viņa teica. - Iekams nav atnākusi Morra un uzsēdusies tai virsū.

Trollītis Mumins nopietni pamāja ar galvu. Morru viņš bija redzējis vienu vienīgu reizi. Ļoti sen kādā

augusta naktī. Pelēka un ledusauksta viņa bija tupējusi ceriņkrūmu ēnā un tikai skatījusies uz viņiem. Taču - kā skatījusies! Un, kad viņa bija aiz- lavījusies prom, tai vietā, kur viņa sēdēja, zeme bija sasalusi.

Vienu mirkli trollītim Muminam ienāca prātā, vai tikai ziema īstenībā nav iestājusies tāpēc, ka uz ze­mes ir sēdējušas desmitiem tūkstošu morru. Bet par to viņš nolēma runāt tad, kad labāk iepazīs Tū-tikiju.

Kamēr viņi kāpa lejā pa nogāzi, ieleja iegaismojās, un trollītis Mumins ieraudzīja, ka ir uzlēcis mēness.

Aiz tilta, savā nodabā aizmigusi, gulēja Muminu māja. Taču Tū-tikija nogriezās uz rietumiem un slīpi gāja cauri kailajam augļu dārzam.

- Šeit auga ābeles, - trollītis Mumins piezīmēja, lai uzturētu sarunu.

- Bet tagad aug sniegs, - Tū-tikija pa gabalu teica un turpināja iet.

Viņi nonāca līdz jūrai, kas tagad bija viens vienīgs liels tumšums, un pa šaurajiem steķiem uzmanīgi aizgāja līdz peldmājai.

- Te es mēdzu nirt, - trollītis Mumins klusītēm nočuk­stēja, skatīdamies uz dzeltenajiem, aplauztajiem niedru stublājiem, kas bija izlīduši no ledus. - Ūdens bija gluži silts, un es zem ūdens izdarīju deviņus atvēzienus.

Tū-tikija atvēra peldmājas durvis. Iegājusi iekšā, viņa nolika sveci uz apaļā galda, ko trollīša Mumina tētis reiz sen bija izvilcis no jūras.

Ģimenes vecajā astoņstūru peldmājā viss izska­tījās pa vecam. Nodzeltējušie zaru caurumi dēļu

sienās, logi ar sīkām zaļām un sarkanām rūtīm, šau­rie soli un skapis peldmēteļiem, un kāds gumijas murmulis, ko nekad neizdevās kārtīgi piepūst.

Viss bija tāpat kā pērnvasar. Tomēr istaba kaut kādā noslēpumainā veidā bija pārmainījusies.

Tū-tikija noņēma cepuri, un tā tūdaļ uzrāpās pa sienu un uzkarinājās uz naglas.

- Es arī vēlētos sev tādu cepuri, - trollītis Mumins sacīja.

- Tev nemaz nevajag cepuri, - Tū-tikija teica. - Lai sasildītos, tu vari kustināt ausis. Tomēr ķepas tev ir aukstas.

Un pāri istabai atnāca vilnas zeķu pāris un nogū­lās zemē pie trollīša Mumina ķepām.

Vienlaikus stūrī trīskāju dzelzs krāsniņā iekūrās uguns un zem galda kāds piesardzīgi sāka spēlēt flautu.

- Viņa kautrējas, - Tū-tikija skaidroja. - Tāpēc spēlē zem galda.

- Bet kāpēc viņa ir neredzama? - trollītis Mumins vaicāja.

- No pārliekas kautrības viņas ir kļuvušas nere­dzamas, - Tū-tikija atbildēja. - Ar mani kopā te dzīvo astoņas mazas pelītes.

- Šī ir tētuka peldmāja, - trollītis teica.

Tū-tikija nopietni palūkojās trollītī.

- Varbūt tev ir taisnība un varbūt nav, - viņa teica.

- Pērnvasar peldmāja piederēja tētim, bet pa ziemu tā pieder Tū-tikijai.

Uz krāsniņas sāka vārīties katls. Pacēlās vāks, un karote apmaisīja zupu. Kāda cita karote piebēra mazliet sāls un kārtīgi atgriezās uz palodzes.

Pret nakti ārā pieņēmās aukstums, un caur zaļa­jām un sarkanajām rūtīm iespīdēja mēness.

- Pastāsti man par sniegu, - trollītis Mumins lūdza un apsēdās saules izbalinātajā tētuka dārza krēslā.

- Es to nesaprotu.

- Es arī ne, - Tū-tikija atteica. - Var domāt, ka sniegs ir auksts, bet, ja no tā uztaisa sniega mājiņu, tad tas kļūst silts. Var domāt, ka tas ir balts, taču dažreiz tas ir sārts un dažreiz zils. Tas var būt vis­mīkstākais uz pasaules, un tas var būt cietāks par akmeni. Nekas nav īsti drošs.

Zivju zupas šķīvis, uzmanīgi slīdēdams pa gaisu, novietojās uz galda trollīša Mumina priekšā.

- Kur tavas pelītes iemācījās lidot? - viņš jautāja.

- Nūja, - Tū-tikija novilka. - Ļaudis neklājas iztau­jāt par visu ko. Varbūt pelītes negrib atklāt savus no­slēpumus. Neraizējies par viņām un arī par sniegu ne.

Trollītis Mumins ēda zupu.

Palūkojies uz stūra skapi, viņš nodomāja: "Cik jauki ir zināt, ka tur karājas tavs vecais peldmētelis.

Ka pa vidu jaunajai un nemierīgajai pasaulei ir palicis kaut kas drošs un pierasts." Trollītis zināja, ka viņa peldmētelis ir zils un ka tam ir notrūcis pakaramais, un, iespējams, ka vienā kabatā glabājas saulesbrilles.

Beidzot viņš ieteicās: - Parasti mums tur stāv peld- mēteļi. Māmiņas peldmētelis ir iekārts visdziļāk.

Tū-tikija pastiepa ķepu un satvēra gaisā sviest­maizi. - Paldies, - viņa teica. - To skapi tu nedrīksti atvērt. Tev man jāapsola, ka tu nekad nevērsi vaļā to skapi.

- Es neko nesolu, - trollītis Mumins pūcīgi teica un vērās savā zupas šķīvī.

Piepeši viņam likās, ka pasaulē par visu svarīgāk ir atvērt tās durvis un paraudzīties, vai tur karājas peld­mētelis. Patlaban uguns kūrās tik skaļi, ka krāsniņas caurule dunēja. Peldmāja bija gluži silta, un savu vien­tulīgo melodiju zem galda turpināja spēlēt flauta.

Neredzamas ķepas aiznesa prom tukšos šķīvjus. Izdega svece, izveidodama stearīna ezeriņu, kurā no­slīka dakts, un nu uz grīdas spīdēja vairs vienīgi krās­niņas sarkanā acs un zaļo un sarkano rūšu raksts mē­ness gaismā.