TUVE JANSONE - MAZIE TROĻĻI UN LIELIE PLŪDI

- Paklanies un pateicies baltgjiem zalkšiem par brau­cienu, - sac\ja trollīša Mumina māmiņa. Un trollitis Mu­mins dziļi paklanījās, un mazais dzīvnieciņš pateicīgi pavēcināja asti.

- Sirsnīgi pateicamies, - sacya trollīša Mumina mā­miņa un Tulpīte, un abas kniksēja vai līdz zemei. Bet, kad viņi visi pacēla acis, baltie zalkši jau bya prom.

- Tie laikam iztaisījās neredzami, - sacya mazais dzīv­nieciņš. - Savādi ļaudis.

; >

Tā viņi visi četri devās cauri puķēm. Jau lēca saule, un rasa spīdēja un mirguļoja.

- Te es vēlētos dzīvot, - sacīja Tulpīte. - Šīs puķes ir vēl skaistākas par manu veco tulpi. Turklāt mani mati ne­kad īsti nesaskanēja ar tās krāsu.

- Skatieties, mājiņa no īsta zelta! - mazais dzīvnieciņš piepeši iesaucās un parādīja.

Pļavas vidū stāvēja tornis, kura garajā logu rindā spo­guļojās saule. Augšējais stāvs bija no tīra stikla, un tur kā liesmojošs sarkans zelts mirdzēja saule.

- Diez, kas tur dzīvo, - prātoja trollīša Mumina mā­miņa. - Varbūt vēl ir par agru tos modināt.

- Bet es esmu tik briesmīgi izsalcis, - sacļja trollitis Mumins.

- Mēs ari, - teica mazais dzivnieciņš un Tulpīte, un viņi visi raudzījās uz trollīša Mumina māmiņu.

- Nu, ko lai dara, - viņa noteica un, piegājusi pie tor­ņa, pieklauvēja. Pēc maza brītiņa vārtos atvērās lūciņa un ārā palūkojās zēns pilnīgi sarkaniem matiem.

- Vai jūs esat cietuši kuģa avārijā? - viņš vaicāja.

- Gandrīz, - atteica trolliša māmiņa. - Bet izsalkuši mēs esam pavisam noteikti.

Tad zēns atvēra durvis līdz galam vaļā un sacīja: "Lūdzu!" Un, ieraudzgis Tulpīti, viņš dziļi palocījās, jo tik skaisti zilus matus viņš nekad nebija redzējis. Un Tulpīte kniksēja tikpat dziļi, jo viņai likās, ka zēna sarkanie mati ir pavisam apburoši. Tad viņi visi pa vītņu kāpnēm gāja aiz viņa līdz pašam augšējam stikla torņa stāvam, no kurienes varēja pārredzēt jūru uz visām pusēm. Torņistabas vidū stāvēja galds ar milzīgu trauku, pilnu ar kūpošu jūras pu­diņu.

- Vai tiešam tas ir priekš mums? - jautāja trolliša mā­miņā.

- Protams, - zēns atbildēja. - Kad jūrā ir vētra, es vērigi skatos, un visi, kas izglābjas manā ostā, tiek pacie­nāti ar jūras pudiņu. Tā tas vienmēr ir noticis.

Tad viņi sasēdās ap apaļo galdu, un pēc ļoti īsa brīža šķīvis bija tukšs. (Mazais dzīvnieciņš, kas dažreiz nemā-

cēja tā īsti uzvesties, paņēma trauku zem galda un izlai­zīja to pavisam tiru.)

- Ārkārtīgi daudz paldiesu, - sac\ja trollīša māmiņa. - Es domāju, ka būs jau laikam liela tiesa tādu, kurus tu te augšā esi cienājis ar jūras pudiņu.

- Kā tad, - zēns atteica, - ļaudis no visām pasaules malām. Susuriņus, jūras spokus, sīkos ķiparus un lielus ļaudis, snorkes un murmuļus. Ari dažu labu jūras grunduli.

- Tu taču gadījuma pēc nebūsi redzējis kādus troļļus Muminus? - jautāja trollīša Mumina māmiņa, un viņa bija tik uztraukta, ka balss ietrīcējās.

- Vienu es redzēju, - atteica zēns. - Tas bija pagājušo pirmdien pēc ciklona.

- Tas diez vai būs tētis, - iesaucās trollitis Mumins. - Vai viņam nebija paraduma bāzt asti kabatā?

- Jā, to viņš patiesi dar\ja, - zēns piekrita. - To es pa­visam noteikti atminos, jo tas izskatījās tik jocīgi.

Tad trollitis Mumins un viņa māmiņa kļuva tik prie­cīgi, ka krita viens otra skavās, un mazais dzīvnieciņš lēkāja un sauca urravas.

- Uz kurieni viņš devās? - jautāja trollīša māmiņa. - Vai viņš teica ko īpašu? Kur viņš ir? Kā viņš jutās?

- Lieliski, - zēns atteica. - Viņš devās uz dienvidiem.

- Tad mums tūlīt jādodas viņam pakaļ, - sacīja trollīša Mumina mā­miņa. - Varbūt mēs viņu panāksim. Pasteidzieties, bērni. Kur mana so­ma? - Un viņa tā traucās lejup pa vītņu kāpnēm, ka pārē­jie tik tikko paguva tikt līdzi.

- Pagaidiet! - zēns sauca. - Pagaidiet mirkli! - Viņš notvēra tos vārtos.

- Tev mums jāpiedod, ka mēs kārtīgi nepateicām ardievas, - sacīja trollīša Mumina māmiņa, kas stāvēja un aiz nepacietības lēkāja. - Bet tu taču saproti…

- Ne jau tas, - zēns teica, un viņa seja bļja tikpat sar­kana kā mati. - Es tikai domāju - es gribēju teikt, vai var­būt iespējams…

- Nu, klāj vaļā, - trollīša Mumina māmiņa mudināja.

- Tulpīt, - zēns saņēmās. - Skaistā Tulpīt, varbūt tev būs patika palikt pie manis?

- Ļoti labprāt, - Tulpīte uzreiz atbildēja un izskatījās priecīga. - Visu laiku sēdēdama augšā, es domāju, cik labi būtu, ja tavā stikla tornī mani mati spīdētu priekš jūras braucējiem. Un man ļoti labi padodas gatavot jūras pu­diņu.

>

Bet tad viņa kļuva tāda kā bažīga un palūkojās uz trol­līša Mumina māmiņu. - Protams, es šausmigi labprāt vēlē­tos jums palīdzēt meklēt arī… - viņa teica.

- Ak, gan jau mēs tiksim galā, - atteica trollīša Mumi-

na māmiņa. - Mēs jums abiem atsutī- sim vēstules un pastāstīsim, kā mums gāja.

Tad uz ardievam viņi cits citu ap­skāva un trollitis Mumins kopā ar savu māmiņu un mazo dzivnieciņu turpināja ceļu uz djenvidiem. Visu dienu viņi gāja cauri ziedošai ainavai, kuru trol­litis Mumins labprāt būtu vēlējies izpē­tīt pats uz savu roku. Bet viņa māmiņa steidzās un nelāva viņam kavēties.

- Vai jūs jebkad esat redzējuši tik savādu koku? - jautāja mazais dzīvnie­ciņš. - Ar tik drausmīgi garu stumbru un tad augšā, galotnē, tikai pavisam mazu slotu? Pēc manām domām, tas izskatās muļķīgi.

- Tu pats esi muļķis, - sacya trol- līša Mumina māmiņa, jo viņa bija ner­voza. - Starp citu, tās ir palmas, un tās vienmēr tādas izskatās.

- Man vienalga, - sacīja mazais dzīvnieciņš un bya aizvainots.

Jau priekšpusdienā bija ļoti karsts. Augi visapkārt bija noļekuši, un saule spīdēja ar baisi sarkanu gaismu. Lai gan troļļi Mumini stipri sajūsminās par siltumu, viņi jutās diezgan gurdeni un labprāt būtu atpūtušies zem kāda no

lielajiem kaktusiem, kas auga visapkārt. Bet trollīša Mumina māmiņa nebija pierunājama apstāties, iekams viņi nebūs atraduši kādas pēdas no tēta. Lai gan sāka jau krēslot, viņi turpināja iet uz dienvidiem. Piepeši mazais dzīvnieciņš apstājās un ieklausījās.

- Kas ap mums zaglīgi staigā? - viņš jautāja.

Un nu viņi izdzirda čukstus un čaboņu lapās.

- Tas tikai lietus, - sacija trollīša Mumina māmiņa. - Tagad mums tomēr būs jālien zem kaktusiem.

Lija visu nakti, un no rīta lietus tiri vai gāza. Kad viņi palūkojās no kaktusa apakšas, viss bija pelēks un melan­holisks.

- Neko nevar darit, mums tomēr jādodas tālāk, - sa- cija trollīša Mumina māmiņa. - Bet jūs dabūsiet kaut ko tādu, ko es jums pataupīju līdz brīdim, kad tas patiešām būs vajadzīgs. - Un viņa izvilka no savas somas lielu šoko­lādes tāfeli. To viņa bya paņēmusi līdzi no vecā kunga brī­nišķīgā dārza. Pārlauzusi to uz pusēm, viņa iedeva katram pa gabalam.

- Vai tu pati neēdīsi? - trollitis Mumins vaicāja.

- Nē, - māmiņa atteica. - Man negaršo šokolāde.

Tā viņi lietusgāzē klida tālāk visu dienu un vēl arī nākamo. Vienīgais ēdamais, ko viņi atrada, bija dažas izmirkušas jamsa saknes un nedaudz vīģu. Trešajā dienā lija stiprāk nekā jebkad - un ikviena sika urdziņa bija pārvērtusies par putojošu upi. Tikt uz priekšu nācās aiz­vien grūtāk, ūdens nemitīgi cēlās, un beidzot viņiem vaja­dzēja uzrāpties nelielā kalnā, lai straume viņus neaizrautu sev līdzi. Tur viņi sēdēja un raudzījās, kā krācošie virpuļi aizvien tuvojās, un viņi juta, ka saaukstēsies. Visapkārt peldēja mēbeles, mājas un lieli koki, ko plūdi bya aizrā­vuši sev līdzi.