TUVE JANSONE - MAZIE TROĻĻI UN LIELIE PLŪDI

- Vai cilvēki zināja, ka mēs tur dzīvojam? - jautāja trollītis Mumins.

- Dažs labs zināja, - māmiņa atbildēja. - Dažreiz pakausī viņi sajuta mūs vai­rāk kā auksta vēja pūsmu - kad bya vientuļi.

- Pastāsti kaut ko par tēti, - lūdza trollītis Mumins.

- Tas bija neparasts trollītis Mumins, - viņa māmiņa domīga un skumja atteica. - Viņš allaž gribēja pārcelties - no vienas podiņu krāsns uz otru. Nekur viņš nejutās labi. Un tad viņš pazuda - devās prom kopā ar baltajiem zal­kšiem, tiem klejotājiem.

- Kas tie ir par ļautiņiem? - jautāja mazais dzīvnieciņš.

- Tādi kā mazi trollu dzīvniecini, - trollīša Mumina māmiņa skaidroja. - Pa lielākai daļai viņi ir neredzami. Dažreiz viņi dzīvo zem cilvēku mājokļu grīdas un, kad vakaros ir kluss, var dzirdēt tos tipinām. Bet lielākoties viņi klejo apkārt pa pasauli, nekur nepiestāj un ne par ko neliekas zinis. Nekad nevar pateikt, vai baltais zalktis ir priecīgs vai dusmīgs, noskumis vai pārsteigts. Es esmu pārliecināta, ka tam it nemaz nav jūtu.

- Un vai tētis tagad ir pārvērties par balto zalkti? - jautāja trollītis Mumins.

- Nē, protams, ka nav! - viņa māmiņa atteica. - Tu taču vari saprast, ka tie tikai aizmānīja viņu sev līdzi.

- Padomāja nu vienā jaukā dienā mēs viņu satiekam! - Tulpīte ieteicās. - Tad taču viņš būs priecīgs?

- Noteikti, - atbildēja trollīša Mumina māmiņa. - Bet mēs jau viņu nesatiksim. - Un viņa ieraudā­jās. Izklausījās tik skumīgi, ka visi sāka šņukstēt, un, kamēr viņi rau­dāja, viņiem iešāvās prātā arī citas skumīgas lietas, un viņi raudāja vēl gaužāk. Tulpītes mati izbāla no bē­dām un kļuva pavisam nespodri. Kad viņi tā bya ņēmušies labu brīdi, viņi izdzirda svešu balsi sakām:

- Kojās tur lejā kaucat?

Viņi spēji pārtrauca raudāšanu un lūkojās uz visām pusēm, bet nevarēja ieraudzīt to, kas runā ar viņiem.

To pašu mirkli gar kalna sienu nolaidās virvju kāpnes. Pašā klints augšā kāds vecs kungs bija izbāzis galvu pa durvīm.

- Nu? - viņš sauca.

- Piedodiet, - sac\ja Tulpīte un pakniksēja. - Bet saprotiet, mans kungs, ka viss patiešām ir ļoti bē­dīgi. Ir pazudis trollīša Mumina tētis, un mums salst, un mēs neva­ram tikt pāri šim kalnam, lai atrastu sauli, un mums nav kur dzivot.

- Ak tā, - novilka vecais kungs,

- tad jau jūs varat uznākt augšā pie manis. Mana saule ir visjaukākā saule - tādu jūs pat sapņos nebūsit redzējuši.

Bija diezgan grūti kāpt augšā pa virvju kāpnēm, īpaši trollītim un viņa māmiņai, jo viņiem bya tik īsas kājiņas.

- Tagad jums jānoslauka kājas, - sacya vecais kungs un pēc rāpšanās uzvilka kāpnes. Tad viņš ļoti kārtīgi aiz­taisīja durvis, lai iekšā neiešmauktu nekas draudīgs. Itin visi uzkāpa uz slīdošām kāpnēm, kas kopā ar viņiem ieslī­dēja tieši kalnā.

- Vai jūs esat pārliecināti, ka uz šo kungu var paļau­ties? - čukstēja mazais dzīvnieciņš. - Ievērojiet, ka tas ir uz jūsu atbildību! - Un viņš sarāvās cik vien iespējams maziņš un aizslēpās aiz trollīša Mumina māmiņas. Tad viņiem pretim atspidēja dzidra gaisma - un kāpnes ieslī­dēja taisni brīnišķīgā ainavā. Koki dzirkstēja no krāsu spo­žuma un bija pilni augļu un ziedu, kādus viņi vēl nekad nebija redzējuši, un zem tiem zālē gulēja mirdzoši balti sniega plankumi.

- Hei! - iesaucās trollitis Mumins un pieskrēja klāt, lai savīkstītu sniega piku.

-Uzmanies, tas ir auksts! - sauca vina māmiņa. Bet, iebraucis rokas sniega, viņš manīja, ka tas gan nebija nekāds sniegs, bet saldējums. Un zaļā zāle, kas šņirkstēja viņam zem kājām, bija no smalkas cukura vates. Krustu šķērsu pār pļavām, putodami un čalodami pa zelta smil­tīm, tecēja visādu krāsu strautiņi.

- Zaļa limonāde! - iesaucās mazais dzīvnieciņš, kas bya noliecies padzerties. - Tas nemaz nav ūdens, tā ir limonāde!

Trollīša Mumina māmiņa piegāja klāt gluži baltam strautiņam, jo viņai allaž bija garšojis piens. (Tas garšo vairumam troļļu Muminu, kad tie kļūst mazliet vecāki.) Tulpite skraidīja no viena koka pie otra, plūkdama pilnu klēpi ar šokolādes gabaliņiem un karamelēm, un, tiklīdz viņa bya noplūkusi vienu no spīdošajiem augļiem, tā vietā tūdaļ izauga jauns. Viņi aizmirsa savas raizes un tik skrēja dziļāk un dziļāk apburtajā dārzā. Vecais kungs lēnām nāca nopakaļ un izskatījās ļoti apmierināts, redzēdams ciemiņu pārsteigumu un apbrinu.

- Visu to es pats esmu pagatavojis, - viņš sacīja. - Ari sauli!

Un, palūkojušies uz sauli, viņi pamanya, ka tā patie-

šām nav īsta saule, bet gan liela lampa ar zelta papīra bārkstīm.

- Ak tā, - mazais dzīvnieciņš vīlies noteica, - es do­māju, ka tā ir īsta saule. Nu es manu, ka viņa spīd nedaudz savādi.

- Jā, labāku es viņu nevarēju iztaisīt, - vecais kungs aizvainots sacīja. - Bet ar dārzu jūs taču esat apmierināti?

- Jā, kā tad, - attrauca trollītis Mumins, kas tieši to­brīd ēda sīkos akmentiņus. (Tie gan bija no marcipāna.)

- Ja jums ir vēlēšanās šeit palikt, es uzcelšu jums dzī­vošanai mājiņu no sasmalcinātām mandelēm, - ierosināja vecais kungs. - Man dažreiz, te vienam pašam dzīvojot, top mazliet garlaicīgi.

- Tas būtu ļoti laipni, - atteica trollīša Mumina mā­miņa. - Bet, neņemiet ļaunā, mums jādodas tālāk. Proti, mēs bļjām nodomājuši uzcelt sev māju īstā saules gaismā.

- Nē, paliksim! - sauca trollītis Mumins, mazais dzīv­nieciņš un Tulpīte.

- Jā, jā, bērni, - teica trollīša māmiņa. - Tad jau re­dzēsim. - Un viņa nolikās gulēt zem šokolādes krūma.

Kad māmiņa pamodās, viņa izdzirda stipras vaimanas un tūdaļ saprata, ka viņas trollitim Muminam sāp vēders. (Troļļiem Muminiera tā gadās ļoti ātri.) Tas bija kļuvis glu­ži apaļš no tā, ko apēdis, un tas briesmīgi sāpēja. Viņam līdzās sēdēja mazais dzīvnieciņš, kam sāpēja zobi no kara­meļu ēšanas, un tas žēlojās vēl gaužāk. Trollīša Mumina māmiņa nebārās, bet gan izņēma no savas somas divus pulverīšus un iedeva katram pa vienam, un pēc tam apvai­cājās vecajam kungam, vai tam nebūtu kāds baseins ar gardu, siltu putru.

- Nē, par nožēlošanu nav vis, - viņš atbildēja. - Bet ir viens baseins ar putukrējumu un viens ar marmelādi.

- Hm, - novilka trollīša māmiņa. - Jūs taču pats re­dzat, ka viņiem nepieciešams kārtīgs, silts ēdiens. Kur ir Tulpite?

- Viņa saka, ka nevarot gulēt, ja saule nekad nenoriet, - sacīja vecais kungs un izskatījās bēdīgs. - Patiešām skun\ji, ka jums te nepatīk.

- Mēs atnāksim citu reizi, - trollīša Mumina māmiņa viņu mierināja. - Bet nu gan man jāraugās, lai mēs atkal tiekam svaigā gaisā.

Un viņa paņēma trollīti Muminu pie vienas rokas un mazo dzīvnieciņu pie otras un uzsauca Tulpītei.

- Varbūt būs ērtāk, ja jūs brauksiet ar šļūcošo aug- šup-lejup lenti, - vecais kungs pieklājīgi sac\ja. - Tā iet

šķērsām cauri kalnam un iznāk ārā saulē.

- Ja, pateicamies, - sacīja trollīša Mumina māmiņa, - nu tad ardievu.

- Nu tad ardievu, - sacija Tulpīte. (Trollītis Mumins un mazais dzīvnieciņš nevarēja pasacīt nekā, jo viņi jutās tik nelādzīgi.)

- Nav par ko, - atteica vecais kungs.

Un vini reibinošā ātrumā brauca cauri visam kalnam.

Tikuši ārā otrā pusē, viņi bija gluži apjukuši un labu bridi sēdēja zemē, kamēr atguvās. Pēc tam viņi palūkojās vis­apkārt.

Viņu priekšā pletās okeāns un mirguļoja saulē.

- Es gribu peldēties! - iesaucās trollītis Mumins, jo nu viņš atkal jutās labi.