TUVE JANSONE - MAZIE TROĻĻI UN LIELIE PLŪDI

- Es ari! - sacīja mazais dzīvnieciņš, un viņi ieskrēja tieši saules starā, kas rotājās uz ūdens.

Tulpite uzsēja matus, lai tie neno- dzistu, un, ļoti piesardzīgi brizdama ūdeni, sekoja viņiem.

- Brr, cik auksts, - viņa teica.

- Nedzivojiet ūdenī pārāk ilgi, - uzsauca trollīša Mumina māmiņa un nogūlās sauļoties, jo viņa joprojām bija diezgan nogurusi.

Te, kur bijis, kur ne, pa smiltīm klaiņodams, nāca skudru lauva. Viņš izskatījās ļoti dusmīgs un teica:

- Šī ir mana krastmala! Jums jāiet prom!

- To mēs nedarīsim vis, - atteica trollīša Mumina māmiņa.

- Kad tā, tad tā! - Un skudru lauva sāka šķiest viņai acīs smiltis, viņš spārdīja un skrāpēja smiltis, līdz māmiņa vairs nenieka nespēja saredzēt. Lauva nāca arvien tuvāk un tuvāk un piepeši sāka rakties iekšā smiltīs, padarīdams bedri ap sevi dziļāku un dziļāku. Visbeidzot saredzamas bya tikai acis bedres dibenā, un visu laiku viņš turpināja sviest smiltis trollīša Mumina māmiņai. Viņa bya sākusi slīdēt iekšā bedrē un izmisīgi pūlējās tikt no tās ārā.

- Paligā, paligā! - viņa, spļaudama smiltis, sauca. - Glābiet mani!

Trollītis Mumins, vinu iz- dzirdis, drāzās ārā no ūdens. Viņam laimējās satvert mā­

miņās ausis, un viņš vilka un pūlējās no visa spēka, lamā­dams skudru lauvu. Mazais dzīvnieciņš un Tulpīte ari pienāca palīgā, līdz beidzot viņiem laimējās izvilkt trollīša Mumina māmiņu pāri bedres malai, un viņa bija glābta. (Aiz tīra pārbiļa skudru lauva tik turpināja rakties, un neviens nezina, vai viņš jelkad atrada ceļu atpakaļ.) Pa­gāja labs bridis, iekams viņi dabūja smiltis ārā no acīm un paguva mazliet nomierināties. Bet nu viņiem bija zudusi jebkura vēlēšanās peldēties, toties viņi turpināja iet gar jūras krastu, lai sameklētu laivu. Saule jau taisījās uz rietu, un aiz apvāršņa savācās melni, draudīgi mākoņi. Izskatījās, ka būs vētra. Pēkšņi viņi tālāk krastmalā ierau­dzīja kaut ko kustamies. Tās bija bālas būtnes, pulku pul­kiem, kas pašlaik stūma ūdenī buru laivu. Trollīša Mumina māmiņa tos ilgi pētīja, tad skaļi iesaucās:

- Tie ir klejotāji! Tie ir baltie zalkši! - un metās skriet, ko kājas nes, pie viņiem. Kad tur nokļuva trollītis Mumins, mazais dzivnieciņš un Tulpite, trolliša māmiņa stāvēja balto zalkšu ielenkta (kas sniedzās viņai tikai līdz viduk­lim) un runāja un jautāja, un vēcinājās rokām, un bija gaužām satraukta. Reizi pa reizei viņa apvaicājās, vai tie patiešām nav redzējuši trolliša Mumina tēti, bet baltie zal­kši, tikai bridi palūkojušies uz viņu ar savām apaļajām, bezkrāsainam acim, turpināja stumt laivu ūdeni.

- Ak! - trolliša māmiņa iesaucās. - Es taču steigā aizmirsu, ka tie nespēj ne runāt, ne dzirdēt!

Un viņa smiltīs uzzīmēja skaistu trollīti Muminu un uzvilka blakus lielu jautājuma zīmi. Bet baltie zalkši neli­kās par viņu ne zinis, viņi bija iestūmuši laivu ūdenī un vilka zēģeles. (Ir iespējams, ka tie it nemaz nesaprata, ko māmiņa domāja, jo baltie zalkši ir ļoti dumji.)

Melnais mākoņu valnis nu bija pakāpies augstāk virs apvāršņa, un jūrā sāka celties viļņi.

- Nebūs cita padoma, kā vien mums doties līdzi, - bei­dzot sacīja trolliša māmiņa. - Krastmala izskatās drūma

un izmirusi, un man nav vēlēšanās sastapt vēl vienu skud­ru lauvu. Bērni, Ieciet laivā!

- Jā, bet es par to neatbildu, - nomurmināja mazais dzīvnieciņš, tomēr viņš iekāpa laivā pēc tam, kad pārējie bya sakāpuši. Laiva devās jūrā ar vienu balto zalkti pie stūres. Debesis satumsa aizvien vairāk, viļņu galotnes bal- tojās, un tālumā rūca pērkons. Tulpītes plīvojošie mati spīdēja ļoti vāji.

- Nu man atkal ir bail, - sacīja mazais dzīvnieciņš. - Es gandrīz vai sāku nožēlot, ka devos jums līdzi.

- Ek, - novilka trollītis Mumins, bet tad viņam zuda

vēlēšanās vēl kaut ko teikt - un viņš nolīda blakus savai mamiņai. Laiku pa laikam parādījās kāds vilnis, kas bija lielāks par citiem un Šlācās pāri laivas priekšgalam. Laiva trakā ātrumā burvja uz priekšu ar piepūstām burām. Daž­brīd uz viļņu muguras viņi redzēja garām aizdejojam nāru, dažbrīd pavīdēja bars jūras trollīšu. Pērkons ducināja stip­rāk, un krustu šķērsu debesīs plaiksnījās zibeņi.

- Tagad man ir ari jūras slimība, - sacīja mazais dzīv­niecinš, un viņš izvēmās, trollīša Mumina māmiņai turot

) ' i ' >

viņa galvu. Saule jau sen bija norietējusi, bet zibeņu atblāzmā viņi pamanīja jūras trollīti, kas visu laiku centās turēties blakus laivai.

- Sveiks! - caur vētru sauca trollītis Mumins, lai parā­dītu, ka viņš nav nobijies.

- Sveiks, sveiks! - attrauca jūras trollītis. - Tu izska­ties pēc tāda, kas varētu būt mums radinieks.

- Tas gan būtu patīkami, - trollītis Mumins pieklājīgi sauca. (Bet viņš gan laikam domāja, ka viņi ir ļoti attāli radi, jo troļļi Mumini ir daudz smalkākas šķiras nekā jūras trolli.)

- Lec iekšā laivā, - Tulpite uzsauca jūras trollītim, - citādi tu netiksi līdzi!

Pārlēcis pāri laivas malai, jūras trollītis nopurināja ūde­ni kā suns.

- Jauks laiciņš, - viņš sa- c~ya. - Kurp jūs dodaties?

- Vienalga, kurp, ka tik mēs tiekam krastā, - vaima­nāja mazais dzīvnieciņš, un viņa seja bija kļuvusi pilnīgi zaļa no jūras slimības.

- Tādā gadījumā būs labāk, ja es kādu laiku stūrēšu, - noteica jūras trollītis. - Pēc šāda kursa jūs iebrauksiet tieši okeānā.

Un viņš pabīdīja nost balto zalkti, kas sēdēja un stū­rēja, un ļāva, lai laiva pagriežas ar vanšu palīdzību. Bija savādi, cik labu tiesu naigāk tagadiņ slīdēja laiva, kad t*yā bija jūras trollītis. Laiva dancoja uz priekšu, un dažubrīd tā augstu palēcās virs viļņu galotnēm.

Mazais dzīvnieciņš palika arvien priecīgāks, un trol­lītis Mumins kliedza no sajūsmas. Vienīgi baltie zalkši sēdēja un vienaldzīgi, stingi raudzījās uz apvārsni. Viņi ne par ko nelikās zinis, kā vien par to, lai brauktu uz priekšu no vienas svešas vietas uz otru.

- Es zinu kādu jauku ostu, - sacīja jūras trollītis. - Bet ieeja ostā ir tik šaura, ka vienīgi tik pašapzinīgi jūrnieki kā es var tikt ar to galā. - Viņš skaļi iesmējās un ļāva lai­vai spēcīgi palēkties virs viļņiem. Tad zibeņošanas brīžos viņi ieraudzīja no jūras paceļamies zemi. Trollīša Mumina māmiņa domāja, ka tā ir mežonīga un drūma zeme.

- Vai tur ir kaut kas ko ēst? - viņa jautāja.

- Tur ir itin viss, - atbildēja jūras trollītis. - Saturie­ties nu, jo tagad es burāšu tieši ostā!

To pašu acumirkli laiva iedrāzās melnā plaisā, kur starp milzu augstām kalnu sienām kauca vētra. Jūra pu­toja balta pret klintīm, un izskatījās, it kā laiva mestos tām tieši virsū. Bet tā viegli kā putns ielidoja lielā ostā, kur caurspīdīgais ūdens bya tik mierīgs un zaļš kā lagūnā.

- Paldies Dievam, - noteica trollīša Mumina māmiņa, jo viņa tā isti nebija ticējusi jūras trollitim. - Šeit taču izskatās jauki.

- Viss atkarīgs no tā, kā to uzņem, - sacīja jūras trollī- tis. - Man gan vairāk patīk, kad plosās vētra. Es labāk do­šos atkal turp, iekams viļņi nav samazinājušies. - Un viņš, apmetis kūleni ūdenī, prom bija.

Ieraudzījuši savā priekšā nepazīstamo zemi, baltie zalkši kļuva rosīgi, daži sāka satīt sašļukušās buras, citi izvilka airus un dedzīgi airēja uz zaļo, ziedošo krastu. Lai­va piestāja pie pļavas, kurā ziedēja savvaļas puķes, un trollitis Mumins izlēca krastā ar tauvu rokās.