TUVE JANSONE - MAZIE TROĻĻI UN LIELIE PLŪDI

- Es domāju, ka vēlos atkal atgriezties mājās! - sacīja mazais dzīvnieciņš, bet neviens viņu nedzirdēja. Pārējie bya ieraudzijuši kaut ko, kas dancodams un virpuļodams tuvojās pa ūdeni.

- Viņi ir cietuši kuģa avārijā! - iesaucās trollitis Mu­mins. - Vesela ģimene! Māmiņ, mums viņi jāizglābj!

Viņiem pretim līgojās polsterēts atzveltnes krēsls, daž­brīd tas ieķērās koka zaros, bet straume to atrāva un dzi- na uz priekšu. Uz krēsla sēdēja slapjš kaķis ar pieciem tikpat slapjiem kaķēniem.

- Nabaga māte! - iesaucās trollīša Mumina māmiņa un ieskrēja līdz viduklim ūdeni. - Turiet mani, lai es varu tos satvert ar asti!

Trollitis Mumins stingri satvēra savu māmiņu, un ma­zais dzīvnieciņš bļja tik uzbudināts, ka neieprātojās kaut ko vispār iesākt. Atzveltnes krēsls aizvirpuļoja garām, bet trollīša Mumina māmiņa zibens ātrumā savēzēja asti, ap­meta to ap vienu krēsla roku un vilka.

- Opā! - viņa sauca. - Opā! - tagad sauca trollitis Mumins.

- Sveiki, sveiki, - pikstēja mazais dzīvnieciņš. - Nelaid

vaļā!

>

Krēsls lēnām pagriezās pret kalnu, un tad nāca palī­dzīgs vilnis un izdzina krēslu krastā. Kaķene, saņēmusi bērnus aiz čupra, citu pēc cita sasēdināja žāvēties.

- Paldies par lielo palīdzību, - kaķene sacīja. - Kaut ko tik traku es vēl nebiju piedzīvojusi. Fui, ka tevi suns!

Un vina sāka laizīt savus bērnus. >

- Es domāju, ka skaidrojas, - sacīja mazais dzīvnie­ciņš, kas gribēja uzvedināt viņus uz citām domām. (Viņš bija nokaunējies, ka nebija attapies palīdzēt glābšanā.) IJn ta bija tiesa - mākoņi sadalījās un saules stars izlidoja tieši uz zemi, tad vēl viens, un te - saule apspīdēja visu milzīgo, kūpošo ūdens virsmu.

- Urrā! - iesaucās trollitis Mumins. - Nu tik raudzī­sim, lai viss nokārtojas!

Sacēlās viegls vējiņš, aizdzina mākoņus un sašūpoja smagās, lietus pielijušās, koku galotnes. Satrauktais ūdens norimās, kaut kur sāka vīterot kāds putns, un saulē mur­rāja kaķis.

- Tagad mēs varam turpināt ceļu, - apņēmīgi noteica

trolliša Mumina māmiņa. - Mes nevaram gaidīt, lidz ūdens nokritīsies. Bērni, kāpiet uz krēsla, es iestumšu to ūdeni.

- Es gan palikšu šeit, - žāvādamies atteica kaķis. - Nekad nevajag bez vajadzibas celt brēku. Kad zeme būs sausa, es iešu atkal mājās. - Un viņas pieci kaķēni, kas saulē bija atžirguši, piecēlās un ari nožāvājās.

Tad trolliša Mumina māmiņa atgrūda atzveltnes krēslu no zemes.

- Esi uzmanīga! - sacīja mazais dzīvnieciņš. Viņš tupēja uz atzveltnes un raudzījās apkārt, jo bija ieprāto- jies, ka viņi noteikti atradis kaut ko dārgu, kas pēc plū­diem peldēs pa ūdeni. Piemēram, vāceli pilnu ar rotām. Kāpēc gan ne? Viņš saspringti izlūkoja un, ieraudzījis ūdenī kaut ko spožu, no sasprindzinājuma skaļi sauca.

- Brauc turp! - viņš brēca. - Tur kaut kas spīd!

- Mēs nepagūsim izzvejot visu, kas peld apkārt, - sa­cīja trolliša māmiņa, bet viņa īrās turp tik un tā, jo bija

mila māmiņa.

> ;

- Tā ir tikai kāda veca pudele, - vīlies noteica mazais dzivniecinš, izvilcis ar asti to ārā.

- Un tajā nav arī nekā laba, - sacīja trollitis Mumins.

- Bet vai jūs neredzat? - viņa māmiņa nopietni sacīja.

- Tas ir kaut kas sevišķs, tā ir pasta pudele. Tajā ir vēstule.

- Un viņa izņēma no somas korķu viļķi un atkorķēja pudeli. Tricošām rokām viņa izpleta vēstuli klēpī un skaļi lasīja: "Mīļie atradēji, dariet visu, ko varat, lai mani izglābtu! Manu jauko māju aizrāva prom plūdi, un tagad es - vien­tuļš, izsalcis un nosalis - sēžu kokā, kamēr ūdens ceļas arvien augstāk un augstāk.

Kāds nelaimīgs trollitis Mumins."

- Vientuļš, izsalcis un nosa- lis, - sacīja trolliša Mumina māmiņa un ieraudājās. - Ai,

manu nabaga mīļo trollīti Mumin, tavs tētis gan sen bus noslīcis!

- Neraudi, - sacīja trollitis Mumins. - Varbūt viņš sēž tai savā kokā kaut kur pavisam tuvu. Ūdens taču krītas, cik spēka. - Un tas nudien to darya.

Šur un tur no ūdens virsas jau pacēlās pakalni, sētas un māju jumti, un putni pa to starpu dziedāja pilnā galvā.

Atzveltnes krēsls lēnām šūpojās uz kāda paugura pusi, kur apkārt skraidīja milzums ļaužu un vilka ārā no ūdens savu mantību.

- Tur taču ir mans atzveltnes krēsls! - kliedza kads liels murmulis, kas krastā bija savācis savas ēdamzāles mēbeles. - Ko gan jūs iedomājaties, burādami apkārt ma­nā atzveltnes krēslā!

- Tā bija viena satrunējusi laiva! - saskaitusies teica trollīša Mumina māmiņa un izkāpa krastā. - Es neņemtu to ne par ko uz pasaules!

- Nekaitini viņu, - čukstēja mazais dzīvnieciņš, - viņš var iekost!

- Nieki, - attrauca trollīša Mumina māmiņa, - nāciet

nu, bērni. - Un viņi devās gar krastu uz priekšu, kamēr murmulis aplūkoja sava krēsla slapjo polsterējumu.

- Skatieties! - sacīja trollitis Mumins, noradīdams uz marabu kungu, kas staigāja apkārt un strīdējās pats ar sevi.

- Diez ko viņš ir pazaudējis - viņš izskatās vēl dusmī­gāks par murmuli!

- Mazais, pārgudrais bērns, - sacya marabu kungs, jo viņam bija laba dzirde. - Ja tev pašam būtu turpat vai simt gadu un tu būtu pazaudējis savas brilles, tad tu neiz­skatītos diez ko priecīgs. - Un, uzgriezis tiem muguru, viņš turpināja meklēšanu.

- Nāciet nu, - mudinaja trolliša Mumina māmiņa. - Mums jāmeklē tavs tētis.

Viņa paņēma trollīti Muminu un mazo dzīvnie­ciņu pie rokas un steidzās tālāk. Pēc briža tur, kur ūdens bija atkāpies, viņi ieraudzīja kaut ko laistā­mies zālē.

- Tas noteikti ir dimants! - iebrēcās mazais dzīv­nieciņš. Bet, kad viņi palū­kojās tuvāk, tas bija tikai briļļu pāris.

- Māmin, vai tev neliekas, ka tās varētu piederēt marabu kungam? - jautāja trollītis Mumins.

- Noteikti, - vina atteica. - Būtu bezgala labi, ja tu aizskrietu atpakaļ un atdotu tās viņam. Viņš būs priecīgs. Bet pasteidzies, jo tavs nabaga tētis kaut kur sēž un ir izsalcis, slapjš un gau­žām vientuļš.Trollītis Mumins skrēja, cik jaudas, ar savām īsajām kājelēm un pa labu gabalu ieraudzīja marabu kungu stai­gājam un vandamies pa ūdeni.

- Hallo, hallo! - trollītis sauca. - Te būs tēvocim brilles!

- Nē, nudien, - marabu kungs noteica un no tiesas kļuva priecīgs. - Ja tā labi apskatās, tad varbūt tu nemaz neesi tik nelabojams bērns. - lln viņš uzlika brilles uz acīm un pagrozya galvu uz visām pusēm.

- Man gan tūlīt jāiet prom, - sacya trollītis Mumins. - Jo mēs ari staigājam un meklējam.

- Ak tā, nu ja, - marabu kungs laipni noteica. - Ko tad meklējat?

- Manu tēti, - trollītis Mumins atbildēja. - Viņš kaut kur sēž kādā kokā.

Marabu kungs labu bridi pārdomāja. Tad apņēmīgi sacīja:

- Ar to jūs nekad vieni netiksit galā. Bet es jums palī­dzēšu, jo tu atradi manas brilles.

Tad viņš paņēma trollīti Muminu knābī - ļoti uzmanīgi - un uzsēdināja viņu sev mugurā, savēcināja spārnus un aizlaidās pār krastu.

Trollitis Mumins vēl ne reizes nebija lidojis, un viņam likās, ka lidošana ir kolosāli jauka un maķenīt šausmīga. Trollitis bija arī diezgan lepns, kad marabu kungs nolaida viņu zemē blakus māmiņai un mazajam dzīvnieciņam.

- Esmu kundzes rīcībā, lai tuvāk izpētītu apstakļus, - sacya marabu kungs un palocījās trollīša Mumina māmi­ņai. - Ja godātie vēlētos sēsties man mugura, tad mēs tūlīt

dotos ceļā. - Un viņš vispirms uzcēla sev mugurā māmiņu un pēc tam mazo dzivnieciņu, kas pīkstēja aiz uzbudi­nājuma.