TŪVE JANSONE: Bīstamā vasara

Un ko jūs esat pastrādājuši?— viņa jautāja.

— Māmiņa pavilka auklu!— trollītis Mumins iesaucās.

Un tad no griestiem nogāzās kaut kas šausmīgi, šausmīgi liels!— Misa kliedza.

— Un salona vidu pēkšņi parādījās ainava,— Snorkcs jaunkundze skaidroja.— Sākumā mēs domājām, ka tā ir īsta. Iekams pa zālienu nebiji ienākusi tu.

Pagriezusies atpakaļ, Bumbulītes meita skatījās.

Viņa ieraudzīja spilgti zaļus bērzus spoguļojamies spilgti zilā ezerā.

No zāles arā spraucās Bailuļa atvieglotā seja.

— Vai, vai, vai,— trollīša Mumina inamiņa vaimanāja.— Es do­māju, ka tā ir aizkara aukla. Un tad viss sagāzās uz galvas. Iedomājie­ties — ja nu kāds būtu saspiests? Vai tu atradi marmelādi?

— Neatradu,— Bailulis atbildēja.

— Tēju mēs tomēr dzersim,— trollīša Mumina māmiņa sacīja.— Un pa to laiku aplūkosim šo veco gleznu. Tā ir brīnišķīgi skaista. Ja vien tā tik stipri nekustētos.

Viņa saka liet tasēs tēju.

Un tieši tobrīd kāds iesmējās.

Tie bija izsmējīgi un vecīgi smiekli, kas skanēja no tumšā stūra, kur stāvēja papīra palma.

— Kāpēc jūs smejaties?— trollīša Mumina tētis pēc ilgāka klu suma brīža pavaicāja.

Klusums ieilga.

— Vai jūs nevēlētos iedzert tasi tējas?— Mumina māmiņa nedroši piedāvāja.

Attālākajā stūrī joprojām valdīja klusums.

— Tas būs kāds no tiem, kas te dzīvojis pirms mums,— viņa sacīja.— Kāpēc viņš nenāk ārā un nestādās priekšā?

Viņi gaidīja ilgi, un, kad nekas nenotika, mamiņa sacīja:

— Bērni, tēja atdziest,— un sāka smērēt sviestmaizes. Kamēr viņa grieza sieru vienādos gabalos, no griestiem nolija spēcīga lietus šalts.

Saka pūst vējš un skumji gaudoja pa kaktiem.

Palūkojušies ārā, viņi redzēja sauli mierīgi iegrimstam spidīgaja, vasarīgaja jūrā.

— Te kaut kas ir sagājis grīstē,— Bailulis uztraukts teica.

Tagad sacēlās vētra. It ka pret attālu krastu bija dzirdama bangu

duna, lejup gāzās lietus — taču ārā laiks bija tikpat jauks kā pirmīt. Un tagad ierūcās pērkons. Klusām ducinādams, tas nāca arvien tuvāk, salonā plaiksnījās balti zibeņi, un pār Muminu ģimeni nodardēja viens grāviens pēc otra.

Klusumā un mierā norieteja saule.

Un tad istaba sāka griezties. Sākumā tā griezās lēnām. Pēc tam ātrums pieauga tik spēcīgi, ka tēja šļakstījās pāri krūzītes malām. Galds, krēsli un visa ģimene griezās riņķī un riņķī ka karuselī, un ap viņiem tāpat riņķoja skapis ar spoguli un drēbju skapis.

Te griešanās mitējās tikpat pēkšņi, kā bija sākusies.

Mitējās arī pērkons, zibeņi, lietus un vējš.

— Cik gan savāda ir pasaule!— trollīša Mumina māmiņa sacīja.

— Tas nebija īsts negaiss!— Bailulis iesaucās.— Nebija neviena mākoņa. Un zibens trīs reizes iespēra drēbju skapī un to nesaspēra! Un lietus un vējš, un viss griezās, un .. .

— Tas, kas smējās par mani!— Misa brēca.

— Bet nu jau negaiss ir pāri,— trollī- tis Mumins mierināja. — Mums jābūt ļoti piesardzīgiem,— tētis sacīja.— Sī ir bīs­tama spoku māja, kur var atgadīties viss kas.

— Paldies par tēju,— Bailulis patei­cās.

Piegājis pie salona malas, viņš lūko­jās ārā krēslā. «Viņi ir tik atšķirīgi no manis,» Bailulis domāja. «Viņiem ir jūtas, un viņi redz krāsas, dzird skaņas un

griežas riņķī, bet viņi nenieka neiztaisa par to, ko jūt un redz, un dzird un kāpēc griežas riņķi.»

Pašlaik ūdenī nogrima pēdējais stars no saules ripas.

Un tai brīdī viss salons pielija ar gaismu. Izbrīnījusies Muminu ģimene pacēla galvas no tējas tasēm.

Brīžiem sarkans un brīžiem zils virs viņiem mirdzēja lampu loks. Tas ieskāva vakarīgo jūru kā zvaigžņu vainags un bija ļoti skaists un piemī­līgs. Arī uz grīdas iedegās gaismas rinda.

«Tas ir tāpēc, lai neviens neiekristu jūrā,» domaja trolljiša Mumina māmiņa. «Cik labi ir iekārtota dzīve! Bet nu gan ir piedzīvots tik daudz satraucošu un brīnišķīgu notikumu, ka es jūtos maķenīt nogurusi. Tāpēc domāju doties pie miera.»

Bet, iekams mamiņa pārvilka segu pār savu purniņu, viņa steidzīgi piebilda:

— Ja atgadās kas jauns, tad gan pamodiniet mani!

Vēlā vakarā mazā Misa pastaigājās gar ūdens malu. Viņa redzēja, kā paceļas mēness un sāk savu vientulīgo pastaigu cauri naktij.

«Viņš ir tāds pats kā es,» Misa skumji domāja. «Pilnīgi viens un tikpat apaļš.»

Tad viņa jutās tik pamesta un sīciņa, ka viņai uznāca neliels raudiens.

— Par ko tu raudi?— Bailulis jautāja.

— Es nezinu, ir tik skaisti,— Misa atbildēja.

— Bet raud jau tad, ja ir kaut kas bēdīgs!— Bailulis iebilda.

— Jā, mēness jau ir tāds,— Misa vārgi atteica un nošņaukājās. — Mēness, nakts un par visu vairāk grūtsirdība . . .

— Jā, jā,— Bailulis novilka.

Pagāja dažas dienas.

Ģimene sāka pierast pie savādās mājas. Ik vakaru, tieši saulei rietot, iedegās skaistās lampas. Trollīša Mumina tētis atklāja, ka sarkanos samta aizkarus lietus laikā var aizvilkt un ka zem grīdas ir

mazs pieliekamais. Tam bija apaļi griesti, un tas atradās pašā ūdens malā, tā ka ēdiens uzglabājās auksts. Taču vislabākais atklājums bija tas, ka pie griestiem glabājās papilnam gleznu — vēl skaistākas nekā tā ar bērziem. Gleznas varēja pacelt un nolaist, kad vien iegribējās. Visvairāk viņiem patika glezna, kas attēloja kokgriezumiem rotātu verandu, jo tā atgādināja Muminieleju. Patiesību sakot, ģimene būtu jutusies pilnīgi laimīga, ja vien tā tik briesmīgi neizbītos ik reizi, kad viņu sarunu pārtrauca savādie smiekli. Dažreiz atskanēja tikai spurg- šana. Kāds spurdza par viņiem, bet ne reizes pats neparādījās. Trollīša Mumina māmiņa mēdza nolikt trauku ar pusdienām tumšajā stūri pie papīra palmas, un ēdiens vienmēr tika kārtīgi notiesāts.

— Tas visādā ziņā ir kāds, kas ļoti kautrējas,— viņa teica.

— Tas ir kads, kas gaida,— Bumbulītes meita sacīja.

Kādu ritu Misa, Bumbulītes meita un Snorkes jaunkundze sēdēja un ķemmēja matus.

— Misai vajadzētu citu frizuru,— Bumbulītes meita ieteicās. — Vi­ņai nepiestāv taisns celiņš.

— Arī īsi apgriezti mati uz pieres viņai neder,— Snorkes jaunkun­dze piebilda un sabužināja mīkstās cirtas starp ausīm. Nedaudz noglaudusi astes galiņu, viņa pagriezās, lai palūkotos, vai uz muguras nav savēlusies spalva.

— Vai ir patīkami, ja viss augums ir spalvains?— Bumbulītes meita vaicaja.

— Ārkārtīgi,— Snorkes jaunkundze apmierināta atbildēja. — Misa, vai tu esi spalvaina?

Misa neatbildēja.

— Misai vajadzētu but spalvainai,— Bumbulītes meita teica un sāka vīt mezglā matus.

— Vai arī no vienas vietas ar sprodziņām,— Snorkes jaunkundze

sacīja.

Te uzreiz Misa piespēra kāju pie zemes.

Jūs tik runājat par savām spalvām!— viņa asarainā balsī iesaucās.— Jūs, kas visu zināt! Snorkes jaunkundzei nav pat kleitas mugurā! Es nemūžam nestaigātu bez kleitas; es labāk nomirtu nekā staigātu bez kleitas!

Misa izplūda asarās un cauri salonam izdrazās gaiteni. Šņukstot viņa taustījās pa tumsu, līdz piepeši apstājās un briesmīgi sabijās. Viņa atminējās savādos smieklus.

Mitejusies raudāt, mazā Misa bailīgi taustījās atpakaļ. Viņa meklēja un meklēja salona durvis un, jo ilgāk viņa tās mekleja, jo vairāk nobijās. Beidzot viņa atrada vienas durvis un atrāva tās vaļā.