TŪVE JANSONE: Bīstamā vasara

«Cik labi tomēr ir būt laipnam,» Murmulīte mierīgi nodomāja.

Trollīša Mumina māmiņa saspieda trollīša ķepu.

— Par ko tu prāto?— viņa jautaja.

— Es prātoju par Susuriņa berniem, - trollītis Mumins atbil­dēja.— Vai viņi tiešām visi kļūs par aktieriem?

— Vismaz daži,— māmiņa atbildēja.— Neapdāvinātos adoptēs Svilpaste. Redzi, viņa nespēj dzīvot bez radiniekiem.

— Bērniem pietrūks Susuriņa,— trollītis Mumins melanholiski sacīja.

— Iesākumā varbūt,— māmiņa teica.— Bet viņš ir nodomājis tos katru gadu apciemot un dzimšanas dienās rakstīt tiem vēstules. Ar zīmējumiem.

Trollītis Mumins pamāja ar galvu.

— Labi gan,— viņš sacīja.— Un Bailulis un Misa . .. Vai tu redzēji, cik Misa bija priecīga, ka varēja palikt teātrī?

Trollīša māmiņa iesmējās.— Jā, Misa bija laimīga. Visu mūžu viņa spēles bēdu lugas, un allaž tai būs cits izskats. Un Bailulis būs skatuves meistars un tikpat laimīgs kā Misa. Vai nav patīkami, ka draugi dabū to, ko viņi vēlas?

— Kā tad,— trollītis Mumins piekrita.— Ārkārtīgi patīkami.

Tai mirkli laiva apstājās.

— Mēs esam iestrēguši zālē,— trollīša Mumina tētis sacīja, paslē­jis purniņu pār laivas malu.— Nu būs jābrien.

Visi izrāpās no laivas un brida uz priekšu.

Murmulīte noslēpa zem kleitas to, par ko ļoti baiļojas, taču neviens neprasīja, kas tur ir.

Iet bija grūti, jo ūdens sniedzās viņiem līdz viduklim. Taču kājām patika — tur bija mīksta zāle, bez akmeņiem. Dažviet zeme pacēlās, un virs ūdens kā paradīzes salas peldēja ziedoši ciņi.

Susuriņš gāja beidzamais. Viņš bija vēl klusāks nekā citkārt. Visu laiku viņš skatījās apkārt un ieklausījās.

— Es apēdīšu tavu veco cepuri, ja viņi nav atpalikuši!— Bumbulī­tes meita iesaucās.

Bet Susuriņš tikai purināja galvu.

Tagad līcis sašaurinājās. Šaurajā aizā starp kalnu sienam vīdēja Muminielejas draudzīgais zaļums. JumLs ar priecīgi plīvojošu ka­rogu . . .

Nu bija redzams upes līkums un zili krasotais tilts. Jasmīni jau bija pilnos ziedos! Viņi brida tā, ka ūdens šļakstījās visapkārt, un mundri runāja par visu, kas viņiem jadara mājās.

Pēkšņi spalgs svilpiens kā nazis paršķēla gaisu.

Viena acumirklī līcis murdēja no murmuļiem — tie bija viņiem priekšā, aizmugurē, itin visur.

Snorkes jaunkundze paslēpa galvu pie trollīša Mumina pleca. Neviens neteica ne vārda. Tas bija šausmīgi: tu esi ticis gandrīz līdz mājām, un tevi saņem ciet policija.

Murmulis brida viņiem pretim un nostājās Susuriņa priekša.

— Nu-u?— viņš teica.

Neviens neatbildēja.

— Nū-ū?— Murmulis atkārtoja.

Tad Murmulīte piebrida klāt savam brālēnam tik aši, cik vien spēja, pakniksēja un pasniedza viņam burtnīcu melnajos vaskadranas vākos.

— Susuriņš nožēlo un lūdz piedošanu,— viņa bikli sacīja.

— To es . . .— Susuriņš iesāka.

Lielais Murmulis viņu ar skatienu apstādināja un atvēra burtnīcu. Viņš sāka skaitīt. Viņš skaitīja ilgi. Kamēr Murmulis skaitīja, ūdens nokritās viņiem līdz potītēm. Beidzot Murmulis sacīja:

— Pareizi. Te uzrakstīts «aizliegts» pieci tūkstoši reižu.

— Tomēr,— Susuriņš ieteicas.

— Esi tik labs, nesaki nekā,— Murmulīte lūdza.— Man patiešām bija jautri, patiešām īsti jautri!

— Bet uzraksti?— viņas brālēns iesaucās.

— Vai viņš tos nevarētu salikt apkārt manam sakņu dārziņam?— Mumina māmiņa ievaicājas.— Piemēram, «Mazie ķipari tiek lūgti atstāt maķenīt salātu».

— Protams, jā . . . tas būtu pieļaujams,— Murmulis bezpalīdzīgi sacīja.—Tad man jūs jāatlaiž. Bet vairs gan tā nedariet!

— Nē,— visi paklausīgi noteica.

— Un tu nāksi uz mājām!— Murmulis turpināja, stingri skatīda­mies uz savu mazo māsīcu.

— Jā, ja vien tu nedusmosies uz mani,— viņa atbildēja. Tad Murmulīte pagriezās pret Muminu ģimeni un sacīja:

— Liels paldies par ieteikumu tamborēt. Zeķītes jūs saņemsiet, kolīdz tās būs gatavas. Uz kādu adresi man tās sūtīt?

— Pietiek, ja uzraksta —«Muminielejā»,— trollīša Mumina tētis teica.

Pēdējo gabalu viņi noskrēja skriešus. Taisni pāri uzkalniņam, cauri ceriņu krūmiem, tieši līdz kāpnēm. Tur Muminu ģimene apstājās, un, dziļi nopūtušies un drošības sajūtas pārņemti, viņi klusu stāvēja, izbaudīdami sajūtu, ka atkal ir mājās. Viss bija kā agrāk.

Skaistās, no koka izzāģētās verandas margas nebija cietušas. Saulespuķe bija savā vietā. Odens muca arī bija palikusi. Un upes viļņi bija izbalinājuši šūpuļtīklu, un tas beidzot bija ieguvis patīkamu krāsu. Debesis atspoguļoja vairs viena vienīga ūdens lāma — kur peldēties mazajai Mijai.

Bija tāda sajūta, it kā nekas nebūtu noticis un nekas bīstams nekad vairs nevarētu viņus piemeklēt.

Bet dārza celiņi bija pilni gliemežvāku, un ap kāpnēm gulēja sarkanu aļģu kronis.

Mumina mainiņa paskatījās augšup — uz salona logu.

— Mīlulīt, vēl neej iekšā,— trollīša Mumina tētis sacīja.— Un, ja tu to darīsi, tad aiztaisi acis. Es izgatavošu jaunas salona mēbeles, kas būs cik vien iespējams līdzīgas vecajām. Ar pušķiem, sarkanu plīšu un visu ko citu.

— Man nevajag taisīt ciet acis,— māmiņa mundri attrauca. — Man vienīgi pietrūks kārtīgas grozāmās skatuves. Un es domāju, ka šoreiz mums plīšs būs r,aibā krāsa! .

Vakarā trollītis Mumins nogāja lejā pie Susuriņa telts, lai pateiktu arlabunakti.

Susuriņš sēdēja upes krastā un smēķēja.

— Vai nu tev ir viss, kas vajadzīgs?— trollītis Mumins vaicāja.

Susuriņš pamāja.

— Uz mata viss,—viņš atteica.

Trollītis Mumins ievilka nāsīs gaisu.— Vai tu esi sācis smēķēt jaunu tabakas šķirni?— viņš jautāja.— Mazliet atgādina avenes. Vai tā ir laba šķirne?

— Nē. Bet šo es smēķēju vienīgi svētdienās,— Susuriņš atteica.

— Saprotams,— trollītis Mumins izbrīnījies sacīja.— Šodien taču ir svētdiena. Jā, nu tad pagaidām sveiks, es iešu un likšos uz auss!

— Sveiks, sveiks!— Susuriņš atbildēja.

Troljītis Mumins pagājās tālāk, līdz brūnajam dīķītim aiz šūpuļ- tikla.. Viņš ielūkojās ūdenī. Jā, rotaslietas tur vēl bija-.

Tad viņš sāka pārmeklēt zāli.

Pagāja brītiņš, iekams viņš atrada tāss kuģīti. Virve bija ieķēru­sies kadā lapā, bet citādi tas bija pilnīgi vesels. Pat kravas kastes lūciņa bija savā vieta.

Cauri dārzam trollītis Mumins devās atpakaļ uz māju. Vakars bija vēss un rēns, un slapjās puķes smaržoja stiprāk kā jebkad.

Trollīša māmiņa sēdēja uz kāpnēm un gaidīja.

Viņa kaut ko turēja ķepā un bija priecīga.

— Vai vari uzminēt, kas tas ir?— viņa jautāja.

— Tā ir jolla!— trollītis Mumins teica un iesmejās. Ne jau tāpēc, ka bija sevišķs iemesls jautrībai, bet vienīgi tāpēc, ka viņš jutās tik bezgala laimīgs.