TŪVE JANSONE - Bīstamā vasara

— Ķeriet manus cietumniekus!— lielais Murmulis kliedza.— Tie ir sadedzinājuši visus uzrakstus, un parka sargs tagad viss spīd!

Publika, kas uz bridi bija mazliet pārsteigta, saprata, ka izrāde turpinās. Viņi nolika nost kafijas tases un apsēdas uz rampas skatīties.

— Ķeriet viņus ciet!— Murmulis nikni sauca.

Skatītāji aplaudēja.

— Pagaidiet mazliet,— Susuriņš mierīgi teica.— Te būs noticis kāds pārpratums. Jo tas biju es, kas norāva visus uzrakstus. Vai parka sargs tiešām vēl spīd pats no sevis?

Murmulis pagriezās un ar acīm ieurbās Susuriņā.

— Padomā, cik šim parka sargam būs lēta dzīve!— Susuriņš neraizēdamies runāja, virzoties tuvāk rampai.

— Bez elektrības rēķiniem! Varbūt viņš pie sevis var aizdedzināt pīpi un izvārīt uz savas galvas olas . . .

Murmulis neteica ne vārda. Izpletis savas lielās ķepas, viņš" lēnām tuvojās, lai sagrābtu Susuriņu aiz krāgas. Arvien tuvāk un tuvāk viņš nāca, jau ieskrejas un nakamajā mirklī . . .

Šausmīgā ātruma sāka griezties skatuves grīda. Viņi dzirdēja Emmas smieklus, taču šoreiz nevis nicīgus, bet priecīgus un triumfē­jošus.

Piepeši viss norisinājās tik ātri, ka skatītājiem bija grūti sekot notiekošajam. Zaudējuši līdzsvaru, visi sakrita cits citam virsū, ka­mēr skatuve viņus grieza riņķī, un divdesmit četri meža bērni uzbruka Murmulim un iekodās tā formas tērpā.

Susuriņš kā tīģeris pārlēca pāri rampai un nokļuva kādā no tukšajām laivām. Viļņu sašūpota, apgāzās trolhša Mumina laiva, un Snorkes jaunkundze, Svilpaste un Murmulite metās peldus uz teātra pusi.

— Bravo! Bravol Dacapol y — klausītāji kliedza.

Tiklīdz trollītis Mumins bija paslējis purniņu virs ūdens, viņš tūdaļ apgriežas un peldēja uz Susuriņa laivu.

1 Atkārto!— Rakstn. piez.

— Hei!— viņš sacīja un pieķērās laivas malai.— Es dikti priecājos, tevi redzot.

— Hei, hei!—Susuriņš atbildēja.— Lec iekšā, tad redzēsi, ka var izbēgt no policijas!

Trollītis Mumins ierāpās laivā, un Susuriņš saka airēties āra no līča tā, ka ūdens šļācās gar laivu.

— Palieciet sveiki, mani mazie bērni, un paldies par palīdzību!— viņš sauca.— Esiet tīri un kārtīgi un nerapieties uz jumta, kamēr nav nožuvusi darva!

Beidzot Murmulim izdevās atbrīvoties no virpuļojošas skatuves, meža bērniem un urrājošiem skatītājiem, kas svieda viņam puķes. Šķendēdamies viņš ietrausas kādā no laivām un dzinās pakaļ Susuri­ņam.

Bet par veļu — Susuriņš bija nozudis naktī.

Viss kļuva dīvaini kluss.

— Ak tā, nu tu esi ieradusies,— Emma mierīgi sacīja, lūkodamās uz slapjo Svilpasti.— Tikai nedomā, ka teātris ir kāds rožu dārzs!

Labu bridi Susuriņš airēja, nebilzdams ne vārda. Trollītis Mumins skatījās uz tik pazīstamo vecās cepures apveidu pret naksnīgajām debesīm un pīpes dūmu gredzeniem, kas vijās micrīgaja gaisā. «Tagad viss bus labi,» viņš doma ja.

Saucieni un aplausi aiz viņiem kļuva vājāki un vājāki, un beidzot skanēja tikai airu vēzieni.

No krastiem bija palikusi tumša svītra.

īstenībā nevienam no viņiem nebija vēlēšanās runāt. Vēl ne. Viņiem bija daudz laika — viņus gaidīja gara un cerību pilna vasara. Tieši šobrīd pilnīgi pietika ar viņu dramatisko sastapšanos un bēgša nas satraukumu — ko tur vēl runāt. Tā viņi ar līkumu īrās atkal uz krastu.

Trollītis Mumins saprata, ka Susuriņš grib maldināt sekotājus. Attālāk tumsā skanēja Murmuļa spalgie svilpieni, tiem atbildēja citi.

Kad laiva ieslīdēja niedrēs zem kokiem, parādījās pilns mēness.

— Tagad klausies uzmanīgi, ko es teikšu,—Susuriņš sacīja.

— Labi,— trollītis Mumins atsaucās, un piedzīvojumu gars kā putns, vezedams spārnus, apšalca viņu.

— Tu dosies atpakaļ pie pārējiem,— Susuriņš teica.— Paņem līdzi visus, kas grib iet mājās uz Muminieleju, un nāciet uz šejieni. Lai viņi neņem līdzi nekādas mēbeles. Un pasteidzieties, iekams murmuli nav izlikuši teātrī sardzi. Es viņus pazīstu. Nebaidies un ceļā nevilcinies! Jūnija naktis nekad nav bīstamas.

— Labi,— trollītis Mumins paklausīgi sacīja.

Viņš mazliet pagaidīja, bet, kad Susuriņš nekā vairs neteica, trollītis izrausās no laivas un sāka iet gar krastu atpakaļ.

Susuriņš apsēdās uz laivas pakaļējā sola un uzmanīgi izdauzīja no pīpes pelnus. Pieliecies viņš skatījās pa zaru apakšu. Murmulis ieturēja laivas kursu arā no līča. Pa mēness taku viņu varēja skaidri saredzēt.

Susuriņš klusām smējās uri lēnām piebāza savu pīpi.

Beidzot ūdens bija sācis kristies. Nomazgātie krasti un ielejas atkal lēnām pacēlās saules gaismā. Koki bija pirmie, kas parādījās uz ūdens. Virs ūdens tie locīja savas tikko pamodušas galotnes un staipīja zarus, lai pārliecinātos, vai pēc katastrofas viss ir vesels. Aplauztie steidzās dzīt jaunas atvases. Putni sameklēja ierastās ligzdas, un augstāk nogāzēs, kur ūdens bija notecējis, tie izklāja zālē žāvēties savas gultas drēbes.

Tiklīdz ūdens bija sācis kristies, visi steidzās mājup. Viņi vai nu airēja, vai burāja — dienu un nakti—, un, kad ūdens bija nokrities pavisam, viņi gāja tālāk, līdz nonāca tajās vietās, kur bija dzīvojuši agrāk.

Var jau būt, ka pa to laiku, kamēr ieleja bija pārvērtusies ezerā, viņi bija atraduši jaunas, daudz labākas mītnes, taču vecās vietas viņiem patika vislabāk.

Kad trollīša Mumina mamiņa sēdēja līdzās savam dēlam laivas pakaļgalā ar savu somu klēpī, viņa it nemaz nedomāja par salona mēbelēm, kuras vajadzēja atstāt teātri pie Emmas. Viņa doma ja par savu dārzu un prātoja, vai jūra būs nogrābstījusi grantētos celiņus tikpat glīti, kā viņa pati to mēdza darīt.

Mamiņa jau pazina vecās vietas. Viņi īrās gar līci uz Vientuļajiem Kalniem, un viņa zinaja, ka aiz nākamā līkuma ieraudzīs klinti, kas sargāja ieeju Muminielejā.

— Mēs atgriežamies mājās, mājās, mājās!— mazā Mija dziedaja savai māsai uz ceļgaliem.

Snorkes jaunkundze sēdēja laivas priekšgalā un lūkojās zemūdens valstības ainavā. Tieši tobrīd laiva slīdēja pār pļavu, un dažbrīd gar ķīli šņirkstēdamas vijās puķes. Dzeltenas, sarkanas un zilas tās raudzījās cauri ūdenim un staipīja savus kaklus pretī saulei.

Trollīša Mumina tētis airēja gariem, vienādiem vēzieniem.

— Vai jūs domājat, ka veranda būs virs ūdens?— viņš jautāja.

— Kaut tikai mes tiktu līdz turienei . . Susuriņš ieteicās, pamezdams pār plecu pētošu skatienu.

— Mīļais,— Mumina tētis sacīja.— Mēs jau labi sen atstājām aiz sevis murmuļus!

— Neesi vis tik pārliecināts,— Susuriņš teica.

Laivas vidū zem peldmēteļa rēgojās savāds kūkums. Tas kustējās. Trollītis Mumins uzmanīgi pabakstīja kūkuma galvgali.

— Vai tu neiznāksi maķenīt saulītē?— viņš jautāja.

— Nē, pateicos, te ir tik labi,—no peldmēteļa apakšas atbildēja maiga balstiņa.

— Viņai tur nav gaisa, nabadzītei,— trollīša Mumina māmiņa noraizējusies teica.— Sitā viņa sēž jau trīs dienas!

— Mazi murmuļi ir tik šausmīgi bailīgi,— trollītis Mumins čuk stus skaidroja.— Man liekas; viņa tamborē. Tad viņa allaž jūtas drošāka.

Taču Murmulīte netamborēja vis. Viņa pūlējās rakstīt melnos vaskadrānas vākos iesietā burtnīcā. «Aizliegts», viņa rakstīja. «Aiz­liegts, aizliegts, aizliegts». Pieci tūkstoši reižu. Sāda lappušu aprakstī­šana viesa viņā apmierinājumu.