TŪVE JANSONE - Bīstamā vasara

— Miršu es šonakt, lai gan pret debesim nevainība mana brēc, asinīs vērties, jūra, un pavasara pelnos,— zeme

skaista kā roze pumpura, ar jaunības rasu uz pieres, rupji un cietsirdīgi nežēlīgs liktenis kajam mani mīda.

Piepeši no kulisēm atskanēja spalgi stieptā balsī:

— Likteņnakts!

Likteņnakts!

Likteņnakts!

Trollīša Mumina tētis uznāca no kreisās puses, nevērīgi uzmetis mantiju pār plecu, pagriezās pret publiku un trīcošā balsī sāka deklamēt:

— Radu un draudzības saitēm ir jāirst, kad pienākums sauc mani, ak, vai nu kroni man laupīs mana mazdēla māsa?

Trollīša Mumina tētis manīja, ka ir kļūdījies un atkārtoja: —. . . ak, vai nu kroni man laupīs mana māsasdēla krustmāte?

Trollīša Mumina māmiņa izbāza purniņu un pačukstēja:

— Vai kroni man laupīs manas vedeklas māsa?

— Jā, jā, ja,— Mumina tētis teica.— To es izlaidīšu.

Paspēris soli uz Bumbulītes meitas pusi, kura slēpās aiz spoguļ- skapja, viņš sacīja:

Trīci tu, neuzticīgā Bumbulīte, un dzirdi, kā drebina bur i briesmī­gais lauva un izsalcis uz mēnesi rūc!

Iestājās gara pauze.

—.. . izsalcis uz mēnesi rūc! —

tētis atkartoja vēl skaļāk.

Nekas nenotika.

Pagriezies uz kreiso pusi, viņš vaicaja:

— Kāpēc lauva nerūc?

— Es nerukšu, iekams Bailulis nenolaidīs zemē mēnesi,— Emma atteica.

No aizkulisēm iznaca Bailulis.

— Mēnesi apsolīja iztaisīt Misa, bet viņa nav to izdarījusi,— viņš teica.

— Labi, labi,— Mumina tētis steigšus piebilda.— Lai Misa tūlīt nāk uz skatuves, jo es tik un tā esmu izsists no sliedēm.

Sarkanā samta kleitā uz skatuves lēnām izslīdēja Misa. Labu brīdi viņa mierīgi stavēja, uzlikusi ķepu virs acīm, un izbaudīja sajutu, kāda ir primadonnai. Sajūta bija brīnišķīga.

— Ai, kāds prieks .. Mumina māmiņa čukstēja, domādama, ka Misa ir aizmirsusi tekstu.

— Es ieturu pauzi!— Misa klusām šņāca. Viņa aizlīgojās līdz rampai un pastiepa rokas pret publiku.

Atskanēja klikšķis, un Bailulis apgaismošanas istabā ieslēdza ventilatoru.

„ — Vai viņiem tur ir putekļu sūcējs?— ezēns jautāja.

— Ciet klusul— eža māmiņa viņu apsauca.

Misa drūmi sāka deklamēt:

— Ai. kāds prieks, kad tavu galvu sašķīstam gabalos redzu . . .

Paspērusi dažus straujus soļus, viņa sapinās samta kleita un pāri rampai iekrita eža laivā.

Skatītāji sauca un uzcēla Misu atkal uz skatuves.

— Tikai neuztraucieties, jaunkundz,— kāds vecāks bebrs sacīja,— un cērtiet viņai tūlīt galvu nost!

— Kam?— Misa neizpratnē vaicāja.

— Mazmeitas krustmātei, protams,— bebrs uzmundrinoši sacīja.

— Viņi visu ir pārpratuši,— trollīša Mumina tētis čukstēja māmi­ņai.— Nāc šurp, cik vien ātri vari, esi tik laba!

Mumina māmiņa steigšus saņēma svārkus un, mazliet kautrīgi un laipni smaidot, paradi jās uz skatuves.

— Ak, likteni, slēp savu seju, lai arī ar naktsmelnu vēsti es nāku!— viņa priecīgā balsī norunāja.

— Ar viltu tavs dēls ir nācis un ar meliem saindējis tev prātu!

Likteņnakts!

Likteņnakts!

Likteņnakts!—

monotoni vilka Emma.

Trollīša Mumina tētis uztraucies blenza uz māmiņu.

— Ievediet lauvu,— viņa izpalīdzīgi čukstēja.

— Ievediet lauvu,— tētis atkārtoja.— Ievediet lauvu,— viņš vēl­reiz nedroši sacīja. Beidzot viņš iekliedzās:

— Atvediet lauvu!

Aiz skatuves bija dzirdama skaļa mīņāšanās. Beidzot uznāca lauva.

Tain bija bebra priekškājas un bebra pakaļkajas. Publika no prieka auroja.

Lauva svārstījās, tad, piegājis pie rampas, paklanījās, tā pārdalo­ties uz pusēm.

Publika sita ķepas un sāka irties mājup.

— Vēl taču nav beigasl— Mumina tētis kliedza.

— Mīļais, rīt taču viņi atnāks atkal,— trollīša Mumina māmiņa mierināja.— Emma saka, ka pirmizrāde nekad neizdodoties laba, ja ģenerālmēģinājums neesot bijis mazliet neveiksmīgs.

— Lūk, kā, tā viņa saka?— tētis nomierinājās.— Dažās vietās skatītāji tomēr smējās!— viņš priecīgs piebilda.

Bet Misa atgāja nost no pārējiem, lai nomierinātu savu pukstošo sirdi.

— Viņi man aplaudēja,— Misa klusi nočukstēja.— Ak, cik es esmu laimīga! Es vienmēr, vienmēr būšu tik laimīga kā šodien.

Nākamajā rītā tika izsūtītas afišas. Visdažādākie putni lidoja virs līča un meta lejā teātra plakātus. Spilgtās afišas (ko bija zīmējuši Bailulis un Bumbulītes meita) griezās virs meža, liedaga, pļavām, ūdens, māju jumtiem un dārziem.

Noplandījusies virs cietuma, kāda programmas lapa nokrita priekšā Murmulim, kas sēdēja un, uzvilcis uz purna policista cepuri, snauduļoja saulītē.

Murmulim tūdaļ radās aizdomas, ka tas ir kāds slepens ziņojums cietumniekiem, un viņš, stipri satraukts, satvēra lapu.

Tieši patlaban viņam nebija mazāk par trim cietumniekiem — lie- lakais skaits, kadu viņš bija pieredzējis, kopš bija mācījies par cietuma sargu. Pēdējo reizi viņš kādu sargāja pirms pāris gadiem, tāpēc varēja saprast viņa baiļošanos.

Lai būtu kas būdams, Murmulis uzlika brilles un izlasīja program­mas saturu skaļi.— Pirmizrāde!!!— viņš lasīja.

Trollīša Mumina tēva rakstīta drāma vienā cēlienā.

Darbojas:

Trollīša Mumina māmiņa, Mumina tētis, Bumbulītes meita, Misa un Bailulis. Koris: Emma.

Ieejas maksa:

Itin viss, kas derīgs ēšanai. Sākas šovakar, saulei rietot, ja nelīs lietus

un nepūtīs vējš, un beigsies ap to laiku.

kad

bērni parasti iet gulēt.

Izrāde notiks Egļu līča pašā vidū.

Laivas izīrē murmuļi.

Teātra vadība.

— Teātris?— Murmulis domīgi sacīja un noņēma brilles.

Dziļi viņa nemurmuliskaja sirdī iedegas vārās bērnības atmiņu dzirksteles. Jā, krustmāte reiz bija paņēmusi viņu līdzi uz teātri. Luga bija par kādu princesi, kas aizmiga zem rožu krūma. Izrāde bija ļoti skaista, un Murmulim tā bija patikusi.

Piepeši viņš zināja, ka vēlas atkal iet uz teātri. Bet kas pa to laiku sargās ieslodzītos? Viņš nepazina nevienu brīvu murmuli. Nabaga cietumsargs izprātojās gan šā, gan tā. Tad piebāza purnu cieši dzelzs būrim, kas stāvēja ēnā aiz viņa, un sacīja:

— Es tik labprāt vēlētos šovakar aiziet uz teātri.

— Uz teātri!?— trollītis Mumins iesaucās un saausījās.

— Jā, uz «Lauvas līgavām»,— Murmulis skaidroja un iebāza būrī programmu.— Un tagad es nezinu, ko lai atstāju jums par sargu.

Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze lūkojās teātra afišā. Viņi lūkojās viens otrā.

— Droši vien kaut kas par princesēm,— Murmulis žēlabaini sacīja.— Tas bija tik sen, kopš es redzēju princesīti!

— Tad tev visādā ziņā jāiet viņu apskatīties,— Snorkes jaunkun­dze teica.— Vai tev nav kāds laipns radinieks, kas pa to laiku varētu mūs sargāt?

— Ir, mana māsīca,— Murmulis teica.— Taču viņa ir pārlieku laipna. Viņa jūs izlaidīs ārā.

— Kad mūs sodīs?— Svilpaste pēkšņi ieprasījās.

— Eh, neviens jus nesodīs,— Murmulis inulsi sacīja.— Jums būs jāsēž būrī, līdz jūs atzīsieties, ko esat pastrādājuši. Pēc tam jums vajadzēs izgatavot jaunus uzrakstus un katram piectūkstoš reižu uzrakstīt vardu «aizliegts».

— Bet mēs taču esam nevainīgi,— Svilpaste iesāka.