TŪVE JANSONE: Bīstamā vasara

— Teātris nav jūsu salons un nav tvaikoņu piestātne. Teātris ir vissvarīgākais pasaulē, jo tur parāda cilvēkus, kādi viņi varētu būt un kādi viņi ilgojas būt, lai gan neuzdrīkstas, un to, kadi viņi ir patiesībā.

— Audzināšanas iestāde!— trollīša Mumina māmiņa izbijusies iesaucās.

Emma iecietīgi purināja galvu. Paņēmusi papīra gabalu, viņa ar trīcošu ķepu uzzīmēja trollīša Mumina māmiņai teātri. Viņa paskaid­roja, kur viss atrodas, un pierakstīja, lai māmiņai tas neaizmirstos.

(Zīmējums ir šeit grāmatā.)

Kamēr Emma zīmēja, sanāca visi pārējie un sastājās viņai apkārt.

— Sitā teātris izskatījās, kad mēs spēlējām «Kleopatru»,— Emma stāstīja.— Viss salons (es nedomāju jūsu salonu) bija pilns ar cilvē­kiem. un viņi izturējās pavisam klusi, jo bija pirmizrāde (tas nozīmē, ka lugu spēlē pašu pirmo reizi). Saules rieta es, kā parasti, biju iededzinājusi rampas ugunis, un, tikko pacēlās priekškars, es trīs reizes pieklaudzināju pie skatuves grīdas. Sitā!

— Kāpēc tā?— Bumbulītes meita vaicāja.

— Efekta dēļ,— Emma sacīja, un viņas šaurās ačeles iespīdējās. — Lai būtu liktenīga pieskaņa, saprotiet. Priekškars paceļas. Sarkans starmetis apgaismo Kleopatru — publika aiztur elpu . . .

— Vai Rekvizīts arī tur bija?— Bailulis jautāja.

— Rekvizīts ir vieta,— Emma smīnēdama skaidroja.— Istaba, kur atrodas viss, kas nepieciešams, spēlējot teātri. Primadonna bija brīnišķīgi skaista, skumīga . . .

— Primadonna?— Misa ievaicājās.

— Jā, vissvarīgākā no visām aktrisēm. Tā, kas vienmēr spēlē visjautrākās lomas un vienmēr panāk, ko grib. Bet dievs sargi mani no . . .

— Es gribu but primadonna,— Misa partrauca.— Tikai lai man būtu skumja loma. Loma, kurā jāraud un jākliedz.

— Tad tev jāspēlē bedu lugā, drāmā,— Emma sacīja.— Un pēdējā cēlienā jāmirst.

— Jā!— Misa svelošiem vaigiem iesaucās.— Iedomājies: tu vari būt pavisam kas cits, nekā esi īstenībā! Neviens vairs nesacīs: «Tur iet Misa!» Visi teiks: «Paskaties uz to drūmo dāmu sarkanajā samtā . . . uz lielo primadonnu . . . viņa gan laikam ir daudz cietusi.»

— Vai tu tagad spēlēsi mums priekšā?— Bailulis jautāja.

— Es? Spēlēšu? Jums?— Misa čukstēja, un viņai sariesās acīs asaras.

— Tad es ari gribu būt primadonna,— Bumbulītes meita teica.

— Un ko tad jūs spēlesiet?— Emma neticīgi jautāja. Trollīša Mumina māmiņa paskatījās uz tēti.

— Tu noteikti varētu uzrakstīt kadu lugu, ja Emma palīdzētu,— viņa teica.— Tu taču esi rakstījis memuārus, un kaut ko sarīmēt jau laikam nav tik grūti?

— Ek, es taču nepratīšu uzrakstīt lugu,— Mumina tētis sacīja un nosarka.

— Zināms, ka pratīsi, mīlulīt,— mamiņa teica.—Un mēs izmācī­simies to no galvas, un visi nāks skatīties, kā mēs spēlējam teātri. Daudz ļaužu nāks, arvien vairāk un vairak, un stāstīs visiem saviem paziņām, cik jauki tas bija, un beidzot to padzirdēs arī trollītis

r)»

Mumins un atradīs ceļu uz mājām. Visi pārnāks mājās, un viss būs labi!— trollīša Mumina māmiņa nobeidza un aiz prieka sasita ķepas.

Viņi šaubīdamies lūkojās cits citā.

Pēc tam palūkojās uz Emmu.

Emma pasvieda gaisa ķepas.

— Dabiski, ka tas būs kaut kas pavisam briesmīgs,—viņa sacīja.— Bet, ja nu jūs par katru cenu gribat ciest fiasko, tad es došu jums vienu otru padomu. Pa reizei, kad man būs laiks.

Emma turpināja stāstīt, kā spēlē teātri.

Vakarā trollīša Mumina tētim luga bija gatava, un viņš to nolasīja pārējiem. Neviens viņu nepartrauca, un, kad viņš bija beidzis, iestājās pilnīgs klusums.

Beidzot Emma sacīja:

— Nē. Nē, nē. Nē un vēlreiz nē!

— Vai luga bija tik slikta?— tētis nomākts vaicāja.

— Vēl ļaunāk,— Emma atbildēja.— Paklausieties:

«No lauvām baiļu man nav, nudien, tās nogalēt varu vai ik dien'!»

Šausmīgi!

— Es visādā ziņā gribu paturēt vienu lauvu,— trollīša Mumina tētis neapmierināts teica.

— Viņam jāraksta heksametrā! Heksametrā! Nevis jārīmē.

— Ko tu domā — heksametrā?— tētis prasīja.

— Jā, šitā: tamtara-tamtara-tamtam-tam-tamtara-tamtara-tam- tam,— Emma skaidroja.

Trollīša Mumina tētis atmaiga.

— Vai tu domā: bailes-nekad-neesmujutis un-lau-vain-es apgriežu kaklu?— viņš jautāja.

— Tā būs labāk,— Emma teica.— Pārraksti visu heksametrā. Un atceries: kārtīga veco laiku bēdu lugā visiem jābūt tuviem radiem.

— Bet kā viņi var dusmoties cits uz citu, ja ir radi?— Mumina māmiņa nedroši jautāja.— Un luga nav nevienas pašas princeses? Vai beigas nevarētu būt laimīgas? Ir tik bēdīgi, ja kādam jāmirst.

— Mīļā, tā ir bedu luga,— trollīša Mumina tētis sacīja.— Beigas tajā kādam ir jāmirst. Vislabāk jau lai mirst visi, izņemot vienu, un varbūt arī tas lai mirst. Tā sacīja Emma.

— Es būšu tā, kas beigās mirs,— Misa teica.

— Vai es varēšu but tā, kas nogalinās Misu? - Bumbulītes meita lūdza.

— Man šķiet, ka trollīša Mumina tētim vajadzētu uzrakstīt detek- tīvstāstu,— Bailulis vīlies teica.— Kaut ko tādu, kur visus tur aizdo­mās un kur ir daudz patīkamu versiju, par ko prātot.

Trollīša Mumina tētis aizvainots piecēlās un savāca savus papīrus.

Ja jums nepatīk mana luga, tad varat paši rakstīt jaunu,— viņš

sacīja.

Mīlulīt,— trollīša Mumina mamiņa teica.— Mēs domājām, ka luga ir brīnišķīga. Vai tad ne?

— Kā tad,— visi piekrita.

— Redzi nu,— māmiņa sacīja.— Visiem patīk luga. Tu tikai mazliet izmaini saturu un rakstīšanas veidu. Es raudzišos, lai neviens tevi netraucē, un, kamēr tu strādāsi, tev blakus būs pilns karameļu trauks!

— Nu labi,—tētis bija ar mieru.—Bet lauvam lugā jābūt!

— Saprotams, ka lauvam jābūt,— mamiņa piekrita.

Trollīša Mumina tētis strādāja un strādāja. Neviens nedz sarunā jās, nedz arī kustējās. Kolīdz papīra lapa bija pierakstīta pilna, viņš to nolasīja. Trollīša Mumina māmiņa visu laiku papildināja karameļu krājumus. Visi bija uzbudināti un gaidu pilni.

Nakti viņiem bija grūti aizmigt.

Emma juta, ka viņas vecajās kājās ieplūst dzīvība. Viņa nedomāja ne par ko citu ka par ģenerālmēģinājumu.

Tajā pašā dienā, kad trollīša Mumina tētis rakstīja savu lugu un trollītis Mumins nokļuva cietumā, Susuriņš uzmodās, jo viņa egļzaru būdā lija lietus. Ļoti uzmanīgi, lai nepamodinātu divdesmit četrus mazos bērnus, viņš ielūkojās slapjajā mežā.

Savvaļas neļķu paklājā auga skaistas, za|as papardes, taču Susu­riņš gauži velējās, kaut tur būtu rāceņu lauks.

«Tādi laikam klust visi tēvi,» viņš domāja. «Ko es šodien došu viņiem ēst? Mazajai Mijai daudz nevajadzēs, bet šitie jau izēdīs man mugursomu tukšu!»

Viņš pagriezās un noraudzījās uz sūnās gulošajiem meža mazuļiem.

— Tagad viņi lietū dabūs vel iesnas,— Susuriņš drūmi pie, sevis noteica.— Un tas nav pats Jaunākais. Es vairs nespēju izdomāt, kā viņus izklaidēt. Pīpēt viņi negrib. Mani stāsti viņus biedē. Un visu dienu stāvēt uz galvas es arī nespeju, jo tad es Muminielejā nokļūšu tikai vasaras beigās. Ai, cik jauki būs, kad Mumina māmiņa ņems viņus savā gādībā!

«Trollītis Mumins,» Susuriņš piepešā uzticībā iedomājās. «Mes atkal peldēsimies mēness gaismā un pēc tam sēdēsim ala un pļāpā­sim . . .►