TŪVE JANSONE - Bīstamā vasara

Parka tantiņa jau rāpās pāri žogam. Vienīgi mazie bērni, ārkār­tīgi pārsteigti, palika sēžam smilšu kastē.

— SmalkiI— mazā Mija sajūsmā sacija.

— Kā nu ne!— Susuriņš ieteicās un atgrūda cepuri pakausi.— Un tagad mēs norausim ikvienu uzrakstu, un ikviens zāles stiebrs varēs augt pēc savas patikas.

Visu savu mūžu Susuriņš bija ilgojies noraut uzrakstus, kas aizliedza viņam darīt visu, kas viņam patika, un nu Susuriņš trīcēja no gaidām un dedzības. Viņš saka ar uzrakstu «Smēķēt aizliegts». Pec tam satvēra «Aizliegts sēdēt zālē». Tad uzbruka «Aizliegts smieties un svilpot», pēc tam pa gaisu aizlidoja «Aizliegts lēkāt».

Meža mazuli blenza viņā, arvien vairāk un vairāk pārsteigti.

Pamazām tiem sāka likties, ka tos izglābis Susuriņš. Pametuši smilšu kasti, bērni sastājās viņam apkārt.

— Ejiet mājās, bērniņi,— Susuriņš sacīja.— Ejiet, kurp vien jus gribat!

Taču viņi negāja, viņi sekoja Susuriņam visur pa pēdām. Kad pēdējais uzraksts bija apgāzts un Susuriņš paņēma savu mugursomu, lai dotos ceļā, bērni viņam sekoja.

— Tiš, bērniņi,— Susuriņš teica.— Ejiet uz mājām pie mammas!

— Varbūt viņiem nemaz nav mammas! — mazā Mija ieteicās.

— Bet es nemaz neesmu radis pie berniem!— Susuriņš izbijies iesaucās.— Es pat nezinu, vai man viņi patik!

— Bet tu patīc viņiem,— mazā Mija zobojās.

Susuriņš blenza uz kluso apbrīnotāju baru pie savam kājām.

— It kā man nepietiktu jau ar tevi,— viņš sacīja.— Nu labi. Nāciet ar. Bet mums viss saies dēlī.

Un Susuriņš cauri pļavām devās tālāk, divdesmit četru nopietnu berneļu pavadīts, un sadrūmis prātoja, ko viņš iesāks, kad tie bus izsalkuši un tiem būs slapjas kājas vai sāpēs vēders.

Pulksten pusvienpadsmitos Jāņu naktī, kad Susuriņš bija uzslējis egļzaru būdu saviem divdesmit četriem mazajiem berniem, tā paša meža citā malā stāvēja un tumsā ieklausījās trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze.

Zvārgulīti, kas bija skanējis miglā, vairs nedzirdēja. Mežs gulēja, un viņos skumīgi nolūkojās mājiņa ar savam tumšajam rūtīm.

Bet mājiņā sēdēja Svilpaste un klausījās, kā tikšķ pulkstenis un iet laiks. Reizēm viņa piegāja pie loga un paskatījās ārā, gaišajā

naktī, un tad ietinkŠķējās zvārgulītis, kas karājās pie viņas mices. Parasti zvārgulīša tinkšķis Svilpasti uzmundrināja, taču šovakar tas skumdināja viņu vel vairāk. Viņa nopūtās, pagājās uz priekšu un atpakaļ, apsēdās un atkal piecēlās.

Uz galda viņa bija uzlikusi šķīvjus, trīs glāzes un puķu pušķi, un uz plīts stāvēja liela pankūka, kas bija gluži samelnējusi no gaidīša­nas.

Svilpaste palūkojās pulkstenī, uz vītnēm virs durvīm un uz sevi spogulī — tad, atbalstījusi rokas uz galda, ieraudajās. Viņas micīte nošļuka uz deguna, un zvārgulītis atkal ietinkšķējās (viens vienīgs bēdīgs tinkšķis), un asaras lēnām ritēja tukšajā šķīvi.

Ne jau vienmēr ir viegli but Svilpastei.

Un tieši tobrīd pie durvīm klauvēja.

Pielēkusi kājas, Svilpaste žigli nošņauca degunu un atvēra durvis.

— Ai!— viņa vīlusies iesaucās.

— Priecīgus Jāņus!— Snorkes jaunkundze novēlēja.

— Paldies,— Svilpaste samulsusi teica,— paldies, paldies, loti laipni. Priecīgus Līgo svētkus!

— Mes ienācām tikai apvaicāties, vai kāda māja, es domāju — vai kāds teātris pēdējā laikā nav te redzēts?—trollītis Mumins jautāja.

— Teātris?— Svilpaste aizdomīgā balsī atkārtoja.— Nē, gluži pre­tēji, es domāju — ir redzēts viss kas cits.

Iestājās klusuma brīdis.

— Jā, tad jau mēs dosimies prom,— trollītis Mumins sacīja.

Snorkes jaunkundze raudzījās uz klāto galdu un vītnēm virs

durvīm.

— Cerams, ka jums būs patīkami svētki,— viņa draudzīgi teica.

Tad Svilpastes seja sakrunkojās, un viņa atkal sāka raudāt.

— Nebūs nekādu svētkul— viņa šņukstēja.— Pankūka sažūst, pu ķes novīst, pulkstenis iet, taču neviens nenāk. Arī šogad viņi neatnāks! Viņiem nav nekādu radniecības jūtu!

— Kas neatnaks?— trollītis Mumins līdzcietīgi jautāja.

— Nu, mātesbrālis ar savu kundzi!— Svilpaste iesaucās.— Es sūtu ielūgumu uz katriem Jāņiem, bet viņi ne reizes nav ieradušies.

— Tad pamēģini uzlūgt kādu citu,— trollītis Mumins ierosināja.

— Man nav citu radu,— Svilpaste skaidroja.— Un vai tad ikviena pienākums nav uzlūgt radus uz svētku pusdienām?

— Tātad tev pašai tas nesagāda prieku?— Snorkes jaunkundze jautāja.

— Protams, ka ne,— Svilpaste nogurusi atteica un apsēdās pie galda.— Mans mātesbrālis un viņa kundze nemaz nav patīkami ļaudis.

Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze apsēdās Svilpastei bla kus.

— Varbūt ari viņiem tas nesagādā prieku?— Snorkes jaunkundze ieminējas.— Vai tu nevari uzlūgt mūs? Mēs taču esam patīkami!

— Ko tu saki!— Svilpaste brīnījās.

Bija redzams, ka viņa domā.

Piepeši viņas mices pušķis sāka lēnām šūpoties un zvārgulītis priecīgi iešķindējās.

— Patiesībā,— Svilpaste lēnām sacīja,- varbūt man nemaz neva­jag viņus uzlugt, ja nevienam no mums tas nesagādā prieku?

— Nē, nudien nevajag,— Snorkes jaunkundze piekrita.

— Un neviens nebūs bēdīgs, ja atlikušo mūža daļu es rīkošu svinības, ar ko man gribesies? Kaut arī tie nebūs man rada?

— Neviena dzīva dvēsele nebūs bēdīga,— trollītis Mumins apgal­voja.

Tad Svilpastes seja aiz atvieglojuma sāka starot.

— Vienkārši gan tas bija,— viņa sacīja.— Ai, cik skaisti! Nu mēs svinēsim pirmos priecīgos Jāņus, kadi man jebkad bijuši, un turklāt kā vēl svinēsim! Mīļie, mīļie, ļaujiet man piedalīties kādā saistošā pasākumā!

Taču Jāņi izvērtās daudz saistošāki, nekā Svilpaste jebkad bija cerējusi.

— Uz tētiņa un māmiņās veselību!— trollītis Mumins sacīja un iztukšoja savu glāzi.

(Tieši tai pašā mirklī trollīša Mumina tētis sēdēja uz teātra klāja un naktī uzsauca tostu savam dēlam.— Par trollīša Mumina atgrieša­nos!— viņš svinīgi sacīja.— Par Snorkes jaunkundzi un mazo Miju!)

Visi bija paēduši un priecīgi.

— Un tagad mēs dedzināsim Jāņu ugunskuru,— Svilpaste sacīja. Viņa nodzēsa lampu un iebāza kabatā sērkociņus.

Arā debesis vēl bija gaišas, un zemē varēja izšķirt ikvienu stiebriņu. Aiz egļu galotnēm, kur uz brītiņu bija aizgājusi atgulties saule, nākošās dienas gaidās kavējās sarkana svītra.

Viņi gāja cauri klusajam mežam un iznāca piekrastes pļavās, kur nakts gaisma bija vēl gaišāka.

— Cik savādi šonakt smaržo puķes!— Svilpaste teica.

Pāri pļavai novēdīja viegla degošas gumijas smaka. Zāle elektri­zēti sprakšķēja.

— Smird pēc baltajiem zalkšiem,— trollītis Mumins izbrīnījies sacīja.— Bet ap šo laiku tie parasti brauc jūrā!

Tai brīdī Snorkes jaunkundze uz kaut kā paklupa. «Aizliegts lēkāt», viņa izlasīja.

— Cik muļķīgi! Skatieties, te ir papilnam uzrakstu, par kuriem neviens vairs neliekas zinis!

— Cik brīnišķīgi: viss ir atļauts!— Svilpaste priecājās.— Tāda nakts! Vai nesadedzināsim visus uzrakstus? Vai nesakursim no tiem Jāņu nakts ugunskuru, vai nedancosim ap to, kamēr tas izdegs?!

Jāņuguns dega. Rūkdama tā metās virsu uzrakstiem «Aizliegts dziedāt», «Aizliegts plūkt puķes» un «Aizliegts sēdēt zālē».