TŪVE JANSONE - Bīstamā vasara

Lielie, melnie burti, priecīgi krakšķēdami, dega, un dzirksteļu slotas vijās augšup blāvajās nakts debesīs. Biezie dūmi mutuļiem aizvēlās tālu pār pļavām un kā balti paklāji palika karājamies gaisa. Svilpaste dziedāja. Ar savam tievajām kājām viņa dejoja ap uguns­kuru un ar zaru svaidīja ogles.

— Nekad vairs nelūgšu mātesbrāli!— viņa dziedaja.— Nekad vairs viņa kundzi! Nekad, nekad vairs! Bimbelibambelibū!

Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze sēdēja blakus un apmieri nāti vērās uguni.

— Ka tu domā — ko pašlaik dara mana mamiņa?— trollītis Mu­mins iejautājās.

— Svin svētkus, saprotams,— Snorkes jaunkundze atteica.

Uzraksti sadegdami izveidoja gaisā dzirksteļu spietus, un Svilp

aste sauca urravas.

— Man drīz nāks miegs,— teica trollītis Mumins.— Vai vajadzēja saplūkt deviņas puķes?

— Deviņas,— Snorkes jaunkundze apstiprināja.— Un apsoli, ka tu nebildisi nevienu pašu vārdu.

Trollītis Mumins svinīgi pamāja ar galvu. Viņš izdarīja daudzas

kustības, kas nozīmēja «Ar labu nakti, redzēsimies rit», un aiztipināja pa rasaino zāli.

— Es ari vēlos plūkt puķes,— nokvēpusi un priecīga teica Svilp­aste un izlēca no dūmiem.— Es piedalos visādās burvestībās! Vai tu zini vēl kādas?

— Es zinu kādu dikti nejauku Jāņu nakts burvestību,— Snorkes jaunkundze čukstēja.— Bet tā ir neaprakstāmi šausmīga.

— Šonakt es uzdrošinos itin visu!— Svilpaste sacīja un augstprā­tīgi pašķindināja zvārgulīti.

Snorkes jaunkundze palūkojās visapkārt.

Tad, paliekusies uz priekšu, viņa iečuksteja Svilpastes pastieptajā ausi:

— Vispirms jāapiet septiņi apļi pašai ap sevi, klusi dudinot un dauzot kājām zemi. Pēc tam atmuguriski jā­aiziet līdz akai un jāieskatās taja. Tad ūdenī varēs ieraudzīt, ar ko būs jāpre­cas!

— Un kā viņu lai dabū ārā no turienes?— Svilpaste satraukta jau­tāja.

— Ko niekus, tur, saprotams, būs tikai viņa seja,— Snorkes jaunkundze skaidroja.— Viņa attēls! Bet vispirms mēs saplūksim deviņas dažādas puķes. Viens, divi, trīs — un, ja tu tagad

teiksi kaut vārdu, tu nekad neapprecēsies!

Kamēr lēnām izplēnēja ogles un pār pļavām sāka pūst rīta vē­jiņš, Svilpaste un Snorkes jaunkundze plūca savus noslēpumainos puķu pušķus. Lāgiem viņas saskatījās un iesmējās, jo tas nebija aizliegts.

Un tad viņas ieraudzīja aku.

Svilpaste paskurināja ausis.

Snorkes jaunkundze nobālušu purniņu pamāja.

Tūdaļ viņas sāka dudināt un iet ap sevi, ar kājām stampājot zemi. Septītais aplis prasīja ilgu laiku, jo nu viņas pa īstam bija nobijušās. Taču, ja Jāņu nakts burvestības ir iesāktas, tās jāturpina, citādi atgadīsies sazin kas vēl.

Pukstošu sirdi viņas atmuguriski aizgāja līdz akai un apstājās.

Snorkes jaunkundze saņēma Svilpastes ķepu.

Saules maliņa austrumos bija kļuvusi platāka, un dūmi no Jāņu ugunskura krāsojās sārti.

Žigli viņas pagriezās un ielūkojās ūdenī.

Viņas ieraudzīja pašas sevi, akas malu un gaišas debesis.

Trīcēdamas viņas gaidīja. Ilgi gaidīja.

Un piepeši — ne, kaut ko tik šausmīgu nav nemaz iespējams izstāstīt — piepeši ūdens spogulī sev aiz muguras abas ieraudzīja iznirstam lielu galvu.

Tā piederēja Murmulim.

Dusmīgam un ļoti neglītam Murmulim ar policista cepuri galva.

Tieši tobrīd, kad trollītis Mumins plūca devīto puķi, viņš izdzirda briesmīgu kliedzienu. Apsviedies riņķī, viņš ieraudzīja lielu Murmuli stāvam un purinām Snorkes jaunkundzi vienā ķepa un Svilpasti otrā.

— Tagad jūs visi trīs nonāksiet tuptūzīl—Murmulis kliedza. — Pārmorrojušies piromāni*! Liedzieties tik, ka jūs nenorāvāt ik­vienu uzrakstu un nesadedzinājāt tos! Liedzieties tikai, ja jus to varat!

Saprotams, ka viņas to nevarēja. Viņas taču bija devušas solījumu neteikt ne pušplēsta vārda.

Padomā, ja nu trollīša Mumina māmiņa Jāņu dienas rītā pamosto­ties būtu uzzinājusi, ka trollītis Mumins sēž cietumā! Un iedomā­jies, ja nu kāds būtu varējis Bumbulītes meitai pastāstīt, ka viņas mazā māsa, ietinusies angoras dzijā, aizmigusi guļ Susuriņa egļzaru būdā!

Pašlaik viņi neka nezinaja, tomēr cereja uz laimi. Vai gan viņus nebija piemeklējušas vel Jaunākas savādības nekā jebkuru citu viņiem pazīstamu ģimeni, un vai viss tomēr nebija beidzies labi?

— Mazā Mija ir pieradusi tikt pati galā ar sevi,— Bumbulītes meita sacīja.— Es vairāk raizējos par to, kam ar viņu iznāks darīšana!

Trollīša Mumina māmiņa palūkojas āra. Lija.

«Kaut tikai nu viņi neapsaldētos,» mamiņa nodomāja un piesar­dzīgi piecēlās gultā sēdus. Viņai bija jākustas piesardzīgi, jo kopš uzduršanās sēklim grīda bija tik šķība, ka trollīša Mumina tētim visas mēbeles vajadzēja piesist ar naglām. Ļaunāk bija edienreizes, jo šķīvji allaž slīdēja uz grīdas un pastavīgi plīsa, kad tos nagloja pie galda. Visiem bija tāda sajūta, it kā viņi nemitīgi kāptu kalnā. Ta kā visu laiku viņi gāja, pacēluši vienu kāju augstāk par otru, trollīša Mumina tētis raizējas, vai tikai viņu kājas nekļūs nevienādas. (Lai gan Bailulis ieskatīja: ja viņi kādu laiku ietu pretejā virzienā, tad kājas būtu vienādas.)

Emma, kā parasts, nodarbojās ar slaucīšanu.

Viņa ar pūlēm rāpās pa grīdu uz augšu, bīdīdama sev pa priekšu atkritumus. Kad viņa bija tikusi pusceļā, atkritumi atkal noslīdēja lejā, un viņai vajadzēja sākt darbu no jauna.

— Vai nebutu praktiskāk slaucīt uz otru pusi?— Mumina māmiņa izpalīdzīgi ieteicās.

— Mani te neviens nenāks mācīt, kā jāslauka,— Emma sacīja.— Uz šo pusi esmu slaucījusi skatuvi, kopš apprecējos ar skatuves meistaru Svilpasti, un šitā es domāju slaucīt līdz savai mirstamajai stundai.

— Kur tad tagad ir Emmas virs?— trollīša Mumina māmiņa ievaicājas.

— Viņš ir miris,— Emma ar cieņu atbildēja.— Vīram uzgāzās uz galvas dzelzs priekškars, un tie abi divi pārsprāga.

— Ai, nabaga, nabaga Emma!— Mumina mamuļa iesaucas.

Emma pačamdījas kabatā un izņēma nodzeltējušu fotogrāfiju.

— Tads Svilpaste izskatījās sava jaunībā,— viņa sacīja.

Trollīša Mumina māmiņa aplūkoja fotogrāfiju. Skatuves meistars

Svilpaste sēdēja ar palmas gleznu fonā. Viņam bija kuplas ūsas un blakus stāvēja kāds ļoti noraizējušos seju ar micīti galvā.

— Viņš izskatās tik smalks!— Mumina māmiņa sacīja.— Un gleznu viņam aiz muguras es pazīstu.

— Tā ir kulises aizmugure «Kleopatrai»,— Emma vēsi sacīja.

— Vai jauno dāmu sauc par Kleopatru?—māmiņa jautāja..

Emma saķēra galvu.

—«Klcopatra» ir lugas nosaukums,—viņa nogurušā balsī teica.— Un jaunā dāma blakus Svilpastem ir viņa liekulīgā māsas­meita Svilpaste. Ārkārtīgi nepatīkama māsasmeita! Ik gadus viņa sūta mums ielūgumus uz Jāņiem, bet es vienmēr izvairos atbildēt. Viņa laikam tikai grib iekļūt teātrī.

— Un jūs nemaz neatverat vēstules?— trollīša Mumina mamiņa pārmetoši jautāja.

Emma nolika slotu pie malas.

— Nu man vairs nav spēka,— viņa sacīja.— Jus nekā nezināt par teātri. It nekā. Ne nieka tiesu, un ar to ir diezgan.

— Bet vai Emma nevarētu man maķenīt paskaidrot,— Mumina māmiņa kautrīgi lūdza.

Emma svārstījās un tad nolēma parādīt laipnību.

Apsedusies uz gultas malas blakus trollīša Mumina māmiņai, viņa sacīja: