TŪVE JANSONE - Bīstamā vasara

Tai brīdī kads no berniem redzēja šausmīgu sapni un sāka kliegt. Pamodās arī pārejie un bļāva viņam līdzi.

— Tā, tā, tā,— Susuriņš teica,— hopetihop! Titeriti!

Tas nelīdzēja.

— Viņiem nemaz nelikās, ka tu pateici ko jocīgu,— mazā Mija skaidroja.— Dari tāpat kā mana māsa un saki: ja viņi neapklusīs, tad tu viņus nositīsi. Pēc tam tu lūgsi viņiem piedošanu un dosi kara meles.

— Un vai tas ko līdz?

— Nu nē,— mazā Mija atteica.

Susuriņš pacēla egļzaru būdu un iesvieda to kadiķu krūmā.

— Sitā jāapietas ar māju, kad esi to izmantojis,— viņš teica.

Meža mazuli uzreiz apklusa un sarauca purniņus no smalkā lietus.

— Līst,— kāds bērnelis sacīja.

— Man gribas ēst,— prasīja kāds cits.

Susuriņš bezpalīdzīgi lūkojas uz mazo Miju.

— Pabaidi viņu ar Morru!— viņa ierosināja.— Mana māsa tā dara.

— Vai tad tu kļūsti paklausīga?— Susuriņš gribēja zināt.

— Protams, ka ne!— maza Mija attrauca un smējās, līdz novēlās uz muguras.

Susuriņš nopūtās.

— Nāciet, nāciet,— viņš sacīja.—Celieties, celietiesl Pasteidzie­ties, tad jūs dabūsiet kaut ko redzēt!

— Ko tad? — bērni taujāja.

— Kaut ko .. .— Susuriņš nenoteikti sacīja, pavicinājis gaisā ķepu.

— Ar šitiem tu nemūžam netiksi galā,— mazā Mija sacīja.

Viņi gāja un gāja.

Un lietus lija un lija.

Meža bērni šķaudīja, nozaudēja kurpītes un vaicāja, kāpēc viņiem nedod sviestmaizi. Daži saķildojās un sāka kauties. Kāds piebāza pilnu degunu ar skujām, kāds cits sadūrās uz eža.

Susuriņam gandrīz vai žel sametās parka tantiņas. Vienu mazuli viņš nesa uz cepures, divus uz pleciem, divus padusē, un slapjš un nelaimīgs viņš klunkuroja cauri melleņu ceriem.

Tieši tobrīd, kad likās: pienācis visbēdīgākais mirklis,— viņu priekšā pavērās laucīte. Un tās vidū stāvēja mājiņa ar novītušam lapu vītnēm ap skursteni un vārtu stabiem. Trīcošām kājām Susuriņš piestrcipuļoja pie durvīm. Viņš pieklauvēja un gaidīja.

Neviens neatvēra.

Viņš pieklaudzināja vēl reizi. Nekā. Tad viņš attaisīja durvis un iegāja mājiņā.' Neviena nebija mājās. Puķes uz galda bija novītušas un pulkstenis apstājies. Atbrīvojies no bērniem, viņš piegāja pie aukstās plīts. Tur bija stāvējusi pankūka. Viņš devās tālāk uz pieliekamo. Bērni klusuciešot sekoja viņam ar acīm.

Kadu brīdi valdīja klusums. Tad Susuriņš atgriezās un nolika uz galda muciņu ar pupām.

— Tagad ēdiet pupas, lai pieņematies res­numā,— viņš sacīja.— jo nu mēs kādu laiku palik­sim te un nomierināsimies, kamēr es uzzināšu jūsu vārdus. Aizdedziniet manu pīpi!

Visi bērni steidzās aizdedzināt Susuriņa pīpi.

Mazdrusciņ vēlāk plīti kurējās uguns, un visas kleitiņas un biksītes bija izkārtas žāvēties. Galda vidu stāvēja liels šķīvis kūpošu pupu, un ārā no viscaur pelēkajām debesīm lija lietus.

Viņi ieklausījās lietus lāšu pakšķos uz jumta un uguns sprakšķos pavardā.

— Nu, ķāda ir jušana?— Susuriņš jautāja.— Kurš no jums grib rotaļāties smilšu kastē?

Meža bērni paskatījās uz viņu un iesmējās.

Un visi sāka ēst Svilpastes brūnās pupas.

Bet Svilpaste nezināja, ka viņai ir ciemiņi, jo viņa sēdēja cietumā par nepiedienīgu uzvedību.

Notika ģenerālmēģinājums trollīša Mumina tēta lugai, un dega visas lampas, lai gan līdz vakaram vēl bija tālu.

Par piesolītajām brīvbiļetēm uz nākamās dienas pirmizrādi bebri bija nostūmuši teātri nedaudz nost no sēkļa, taču skatuve joprojām bija maķenīt šķība, kas nedaudz traucēja spēlētājiem.

Skatuvei bija aizvilkts priekškars — sarkans un noslēpumains —, un pie tās šūpojās neliela laivu flotile ziņkārīgu skatītāju. Skatītāji bija gaidījuši jau kopš saules lēkta un paņēmuši līdzi pusdienas, jo ģenerālmēģinājumi parasti prasa ilgu laiku.

— Māmiņ, kas tas ģenerālmēģinājums tāds ir?— vaicāja kāds nabadzīgs ezens laivā.

— Ģenerālmēģinājumā viņi mēģina pašu beidzamo reizi, lai pa īstam butu pārliecināti, ka viss ir, kā vajag,— eža māmiņa skaid roja.— Rīt viņi.spēlēs teātri pa nopietnam, un tad par skatīšanos būs jāmaksā. Šodien tādiem nabadzīgiem ežiem kā mēs izrāde ir par brīvu.

Bet tie, kas atradās aiz priekškara, it nemaz nebija pārliecināti, ka viss ir, kā vajag. Trollīša Mumina tētis sēdēja un parrakstīja savu lugu.

Misa raudāja.

— Bet mēs taču sacijam, ka abas gribam beigas nomirt!— izsaucās Bumbulītes meita.— Kāpēc lauva apēdis tikai vipu? Mēs taču bijām lauvas līgavas, tā mēs teicām. Vai tu neatceries?

— Labi, labi,— Mumina tētis nervozi sacīja.— Lauva apēdīs tevi un pēc tam Misu. Un netraucējiet mani, es cenšos domāt par heksametru!

— Kā būs ar to radniecību?— trollīša Mumina māmiņa norūpēju­sies jautāja.— Vakar Bumbulītes meita bija precējusies ar tavu aizbraukušo dēlu. Vai tad tagad Misa ir precējusies ar viņu un es esmu Misas mamiņa? Un vai Bumbulītes meita nav precējusies?

— Es negribu palikt neprecēta,— Bumbulītes meita tūdaļ iebilda.

— Lai viņas ir māsas!— trollīša Mumina tētis izmisis iesaucās.

— Tātad Bumbulītes meita ir tava vedekla. Es domāju, mana vedekla. Es domāju, tava tēvamāsa.

— Sitas nav iespējams,— Bailulis sacīja.— Ja Mumina mamiņa ir tava kundze, tad tava vedekla nevar būt viņas tēvamāsa.

— Tas pats taču vien ir!— trollīša Mumina tētis sacīja.— Te vispār neiznāks luga!

— Esiet nu gluži mierīgi,— Emma ar negaidītu sapratni ieteicās.

— Gan jau viss nokārtosies. Turklāt publika tik un tā neko nesa­pratis.

— Mīļa Emma,— trollīša Mumina māmiņa lūdza.— Kleita man ir par šauru . . . mugurpusē tā visu laiku nāk vajā.

— Tikai atcerieties,— Emma, saņēmusi pilnu muti ar kniepada­tām, sacīja,— neizskatieties priecīga, kad uznāksiet un runāsiet par to, ka jūsu dēls ir saindējis viņa prātu ar meliem!

— Nē, nē, es apsolos izskatīties bēdīga,— Mumina mamiņa apso­līja.

Misa lasīja savu lomu. Pēkšņi viņa aizsvieda papīru prom un iesaucas:

— Loma ir pārāk priecīgai Tā man nemaz neder!

— Ciet klusu, Misa!— Emma stingri sacīja.— Mes sākam. Vai apgaismojums ir kārtībā?

Bailulis iesledza dzelteno prožektoru.

— Sarkano! Sarkano!— Bumbulītes meita kliedza.— Mana uznāk- šana ir sarkanā gaismā! Kāpēc viņš allaž iesledz nepareizu gaismu?

— Tā dara visi,— Emma mierīgi atteica.— Vai esat sagatavoju­šies?

— Es nemāku savu lomu,— trollīša Mumina tētis panikā murmi­nāja.— Es neatceros nevienu pašu vārdu!

Emma papliķēja viņam pa plecu.

— Tas ir dabiski,— viņa teica.— Viss ir tieši tā, kā ģenerālmēģinā­jumā jābūt.

Emma trīs reizes piesita pie skatuves dēļiem, un ārā laivās iestājās pilnīgs klusums. Laimes drebuļiem skrienot pār vecajiem kauliem, viņa atvilka priekškaru.

Apbrīnas pilns čuksts pāršalca nedaudzos ģenerālmēģinājuma skatītājus. Lielākā daļa no viņiem nekad vēl nebija bijuši teātrī.

Viņi ieraudzīja sarkani izgaismotu, drūmu, klinšainu ainavu.

Mazliet pa labi no skapja ar spoguli (kas bija nosegts ar melnu pārklāju) sēdēja Bumbulītes meita tilla svārciņos, ar papīra puķēm matos.

Kādu brīdi viņa ar interesi lūkojas skatītājos lejpus rampas, tad steidzīgi un nepiespiesti sāka: