TŪVE JANSONE - Bīstamā vasara

— Jā jau, jā, — Murmulis partrauca.— To jau es esmu dzirdējis. Tā viņi visi saka.

— Vadzi,— trollītis Mumins ieteicās.— Tu visu savu mūžu nožē losi, ja neaiziesi uz to teātri. Droši vien tur būs princeses. Lauvas līgavas.

Murmulis paraustīja plecus un nopūtās.

— Neesi nu tik nesaprātīgs,— Snorkes jaunkundze centās viņu pierunāt.— Atved šurp to savu māsīcu, lai varam viņu apskatīt. Laipns sargs tomēr ir labāks par nekādu!

— Nu ja,— Murmulis sadrūvējies teica. Viņš piecēlās un aiztipi- naja, nozuzdams aiz krūmiem.

— Redziet nu!— trollītis Mumins iesaucās.— Vai atceraties, par ko mēs sapņojām Jāņu naktī? Par lauvu! Par lielu lauvu, kam mazā Mija iekodusi kājā! Skat, ko viņi tur mājas ir pastradajuši!

— Es sapņoju, ka man būs daudz jaunu radu,— Svilpaste stās­tīja.— Tas būtu šausmīgi! Tieši tagad, kad esmu tikusi vaļā no vecajiem!

Tagad Murmulis nāca atpakaļ.

Viņš atveda sev līdzi briesmīgi mazu, tievu un izbijušos Mur- mulīti.

— Vai tu domā, ka spēsi nosargāt šos te?— viņš jautāja.

— Vai viņi kož?— čukstēja Murmulīte, kas acīm redzami bija pilnīga neveiksminiece (pēc Murmuļa ieskatiem).

Murmulis iespurdzās un pasniedza viņai būra atslēgu.

— Protams,— viņš teica.— Ja tu izlaidīsi ieslodzītos, viņi — šņiks, Šņāks — pārkodīs tevi uz pusēm. Nu es iešu pārģērbties pirmizrādei. Palieciet visi sveiki!

Tiklīdz viņš bija nozudis, Murmulīte sāka tamborēt, pamezdama bailīgus skatus uz būri.

— Ko tu tamborē?— Snorkes jaunkundze laipni vaicāja.

Murmulīte nodrebeja.

— Es nezinu,— viņa izbijusies nočukstēja.— Kad tamborēju, man vienmēr ir drošāka sajūta.

— Vai tu nevarētu notamborēt kapzeķites; šī krasa ir tik patī­kama, tieši piemērota zeķītēm,— Snorkes jaunkundze ieteica.

Murmulīte skatījās uz tamborējumu un domāja.

— Vai tev nav neviena radinieka, kuram saltu kājas?— Svilpaste jautāja.

— Ir, viena draudzene,— Murmullte atbildēja.

— Es ari zinu kādu, kam salst kājas,— Svilpaste piedalījās saruna.— Manai tēvoča kundzei, kas strādā teātrī. Stāsta, ka tur briesmīgi velkot caurvējš. Tīras mokas strādāt teātrī!

— Te ari velk vējš,— trollītis Mumins sacīja.

— Manam brālēnam vajadzēja par to padomāt,— Murmulīte bikli teica.—Ja jūs maķenīt uzgaidītu, es notamborētu arī jums kapze ķītes.

— Mes jau nomirsim, iekams tās būs gatavas,— trollītis Mumins drūmi teica.

Murmulīte sāka bažīties un piesardzīgi pienāca pie būra.

— Varbūt es varētu uzklāt uz būra segu?— viņa jautāja.

Viņi paraustīja plecus un trīcēdami piespiedās ciešāk cits citam.

— Vai jus tiešām esat jau saaukstējušies?— Murmulīte pārbiju­šies iesaucās.

Snorkes jaunkundze dobji klepoja.

— Var gadīties, ka mani glābs te ja ar jāņogu sulu,— viņa sacīja.— Zināt jau nekad neko nevar.

Murmulīte ilgi svārstījās. Piespiedusi tamborējumu pie purniņa, viņa blenza uz cietumniekiem.

— Ja jūs nomirsiet. . .— viņa trīcošu balsi izdvesa.— Ja jūs nomir­siet, tad manam brālēnam vairs nebūs nekāda prieka jūs sargāt?

— Jā, diezin vai būs,— Svilpaste piekrita.

— Un man taču tik un tā ir jānoņem mērs kapzeķem!

Ieslodzītie sparīgi māja ar galvu.

Tad Murmulīte atvēra būri un kautrīgi sacīja:

— Varbūt es drīkstu piedāvāt jums tasi karstas tējas? Ar jāņogu sulu. Un zeķītes jūs dabūsiet, kolīdz tās bus gatavas. Tik laipni no jums, ka jūs iedomājāties par zeķem! Tas piešķir tamborējumam lielāku vērtību, ja jūs saprotat, ko gribu sacīt.

Viņi devās pie Murmulītes uz māju un dzēra tēju. Viņa par visu vari gribēja izcept ciemiņiem daudz cepumu, un tas paņēma tik ilgu laiku, ka bija jau iestājusies krēsla, kad Snorkes jaunkundze piecēlās un sacīja:

— Nu mums patiešām jāiet. Liels paldies par tēju.

— Gaužām skumīgi, ka jasēdina jūs atkal cietumā,— Murmulīte kā atvainodamās sacīja un noņēma no naglas atslēgu.

— Bet mēs nedomājam atgriezties cietumā,— trollītis Mumins iebilda.— Mēs domājam iet uz mājām, uz teātri.

Murmulītei sariesās asaras acīs.

— Mans brālēns bus šausmīgi vilies,— viņa sacīja.

— Bet mēs ne pie kā neesam vainīgi!— Svilpaste iesaucās.

— Kāpēc jūs uzreiz neteicāt?— Murmulite atviegloti sacīja. — Tad jums, saprotams, jāiet uz teātri. Taču varbūt būs labāk, ja es iešu līdzi un visu paskaidrošu brālēnam.

Kamēr Murmulite savās mājas cienaja viesus ar tēju, teātra afišas turpināja kaisīties virs meža. Kāda no tām nolaidās laucītē un pielipa pie tikko nodarvota jumta.

Vienā acumirklī uz jumta jau rāpās divdesmit četri mazi bērni, lai afišu noņemtu, ikviens no viņiem gribēja būt tieši tas, kas pasniegs lapu Susuriņam, un, tā kā lapa bija no plāna papīra, tā ātri sadalījās divdesmit četrās daļās (turklāt daži gabali iekrita skursteni un sadega).

— Tev pienākusi vēstule!—meža bērni sauca, slīdēdami, lēkdami un ripodami atkal no jumta lejā.

— Ak, jūs Morras bērni!— Susuriņš iesaucas, stāvēdams pie mājas stūra un mazgādams bērnu zeķes.— Vai jau aizmirsāt, ka šorīt mēs nodarvojām jumtu? Vai gribat, lai es jūs pametu, metos ezerā vai arī jūs nositu?

— Neka tamlīdzīga!— bērni brēca un raustīja viņu aiz mēte|a. — Izlasi savu vēstuli!

— Vēstulēs, jus domājat,— Susuriņš noteica un noslaucīja ziepju putas kāda tuvāk stāvoša bērna matos.

— Ak tā, ak ta. Kas šitā varētu būt par vēstuli?

Izklājis zālē saņurcītos papīra gabaliņus, viņš mēģināja salikt kopā pārpalikumu no programmas.

— Lasi skaļi!— meža bērni brēkalēja.

—«Drāma vienā cēlienā,»—Susuriņš lasīja.—«Lauvas līgavas» vai. . (Te, šķiet, viens gabals pazudis.) «Ieejas maksa: Itin viss, kas derīgs ēšanai. . (Ai, ai!) «. . .Šovakar, saulei riet. . .> (saules rietā). . . «ja nelīs lietus un nepūtīs vējš> (to izdevās labi izlasīt). . . «rasto». . . «ejamlaiku» (nē, nav iespējams) . . . «Egļu līča pašā vidū».

— Ak tā,— Susuriņš novilka, pacēlis acis.— Mani mazie nezvēri, šī nav nekāda vēstule — šī ir teātra afiša. Acīmredzot Egļu līcī šovakar tiks spēlēts teātris. Kāpēc izrādei jānotiek ezerā, zina laikam vienīgi visu mazo zvēriņu aizstāvis, bet varbūt viņiem lugā nepiecie­šami viļņi.

— Vai bērniem ieeja aizliegta?— ievaicājās vismazākais meža bērnu mazulis.

— Vai tur būs īsts lauva?— citi klaigāja.— Vai iesim tūlīt?

Susuriņš paskatījās uz viņiem un saprata, ka bērniem teātris

jāredz.

«Varbūt es varēšu par mums samaksāt ar pupu muciņu,» viņš noraizējies domāja. «Ja vien ar to pietiks — mēs jau labu tiesu esam noēduši. . . Kaut tikai viņi nedomātu, ka visi divdesmit četri ir mani. . . man būs drusku neērti. Un ko es mazuļiem došu rīt ēst?»

— Vai tu neesi priecīgs, ka varēsi iet uz teātri?— jautaja vismazā­kais, paberzējis purniņu gar Susuriņa biksēm.

— Esmu ārkārtīgi priecīgs, zīdpurniņ,— Susuriņš sacīja.— Un nu mēs pamēģināsim dabūt jūs tīrus. Vai vismaz tīrākus. Vai jums ir kabatas lakatiņi, jo rādīs drāmu!

To viņiem nebija.

— Nu ja. Jus varesiet nošņaukties apakšsvārkos. Vai kas nu jums ir mugurā,— Susuriņš noteica.