TŪVE JANSONE - Bīstamā vasara

Saule jau bija paguvusi nolaisties līdz apvārsnim, kad Susuriņš beidzot bija ticis galā ar visām biksītēm un kleitiņām. Protams, darvas uz drēbēm vel bija daudz, tomēr varēja manīt, ka viņš ir centies.

Ļoti satraukti un svinīgā noskaņā visi devās ceļā uz Egļu līci.

Susuriņš gāja pirmais — ar pupu muciņu rokās, un aiz viņa pa pāriem nāca visi meža bērni, kārtīgi izšķirtu celiņu, kas stiepās no uzacīm līdz astei.

Maza Mija sēdēja Susuriņam uz cepures malas un dziedāja. Viņa bija aplikusi sev apkārt kafijas etiķeti, jo vakars, iespējams, būs vēss.

Lejā krastmalā tūlīt bija manāms, ka gaisā jaušams pirmizrādes saspringums. Viss līcis bija pilns laivu, kas īrās uz teātri.

Lejpus spoži apgaismotās rampas uz plosta spēlēja murmuļu brīvprātīgais orķestris.

Bija mierīgs un skaists vakars.

Par divām ķepām pupu viņš noīrēja laivu un airējās uz teātri.

— Susur!— vislielākais mazulis ierunājās, kad viņi bija pusceļā.

— Jā,— Susuriņš atsaucās.

— Mums priekš tevis ir dāvana,—meža bērniņš sacīja un stipri nosarka.

Susuriņš atpūtināja airus un izņēma no mutes pīpi. Vislielākais mazulis parādīja kaut ko saņurcītu, ko viņš bija paslēpis aiz muguras un kam bija nenosakāma krāsa.

— Tas ir tabakmaks,— viņš neskaidri teica.— Mēs to paslepus visi kopā izšu- vām!

Susuriņš paņēma dāvanu un ieskatījās tajā (tā bija viena no Svilpastes vecajam micēm). Tad paostīja to.

— Tajā ir aveņu lapas, ko pīpēt pa svētdienām!— lepni iebrēcās vismazākais bērns.

— Tas ir gaužām lielisks tabakmaks,— Susuriņš atzinīgi sacīja.— Un svētdienās varēšu ļoti labi pīpēt šīs aveņu lapas.

Viņš sniedza katram bērnam ķepu un pateicās.

— Es neesmu to izšuvusi,— mazā Mija sacīja no cepures augšas. — Tomēr ideja bija mana.

Airu laivas pieslīdēja pie teātra rampas, un Mija izbrīna sarauca purniņu.

— Vai tādi izskatās visi teātri?— viņa jautāja.

— Domāju gan,— Susuriņš sacīja.— Kad viņi atvilks tos aizkarus, tad jums jāuzvedas ļoti klusu. Neiekritiet tikai ezerā, ja notiks kaut kas šausmīgs. Un, kad viss būs beidzies, jums jāsit ķepas, lai parādītu, ka jums izrāde patikusi.

Meža bērni sēdēja ka sastinguši un blenza uz skatuvi.

Susuriņš piesardzīgi palūkojās visapkārt, taču neviens par viņiem nesmējās. Visu acis bija pievērstas apgaismotajam priekškaram. Vie­nīgi pavecāks Murmulis pieaireja pie viņiem un sacīja:

— Lūdzu, ieejas maksu.

Susuriņš pacēla pupu muciņu.

— Vai tā ir par visiem?— Murmulis jautāja un sāka skaitīt bērnus.

— Vai tad nepietiks?— Susuriņš noraizējies vaicāja.

— Kungs dabūs mazliet pupu atpakaļ,— Murmulis sacīja un piebēra smeļamo kausu pilnu ar pupām.— Taisnībai jābūt.

Patlaban orķestris beidza spēlēt un visi aplaudēja.

Iestājās pilnīgs klusums.

Un šai klusumā pret grīdu aiz priekškara atskanēja trīs smagi piesitieni.

— Man ir bail,— vismazākais bērns čukstēja un satvēra Susuriņa mēteļa piedurkni.

— Turies pie manis, gan tad būs labi,— Susuriņš teica.— Skaties, nu atveras priekškars.

Elpu aizturējušo skatītāju priekšā pavērās klinšaina ainava.

Pa labi sēdēja Bumbulītes meita, terpusies tillā, ar papīra puķēm ap matu kušķīti.

Mazā Mija noliecās pār cepures malu un sacīja:

— Lai mani izvāra, ja tā nav mana vecā māsa!

Vai tu esi rada Bumbulītes meitai?— Susuriņš pārsteigts jau­tāja.

— Es taču visu laiku runāju par savu māsu!— Mija neapmierināta sacīja.— Vai tad tu manī nemaz neklausījies?

Susuriņš blenza uz skatuvi. Viņa pīpe apdzisa. Viņš redzēja trollīša Mumina tēti iznākam no kreisās puses un runājam kaut ko dīvainu par daudziem radiniekiem un lauvu.

Pēkšņi mazā Mija ielēca Susuriņam klēpī un satraukta sacīja:

— Kapec Mumintētis dusmojas uz manu masu? Viņš nedrīkst bārt manu māsu!

— Klusu, klusu, tā jau ir tikai luga,— Susuriņš izklaidīgi atteica.

Viņš lūkojās uz mazu, resnu dāmu sarkanā samtā, kas runāja, ka

viņa esot varen priecīga, lai gan izskatījās, ka viņai kaut kas sāp.

Kads cits, ko Susuriņš nepazina, visu laiku fonā kliedza «Likteņ nakts*.

Pārsteigts arvien vairāk un vairāk, Susuriņš ieraudzīja uz skatu ves uznakam trollīša Mumina māmiņu.

«Kas Muminu ģimenei lēcies?» viņš domāja. «Viņiem jau aizvien ir bijušas prātā visādas idejas, bet šitais te? Gan jau velak iznāks arī trollitis Mumins un kaut ko deklamēs.»

Taču trollītis Mumins nenaca. Toties uz skatuves uznāca lauva un ierēcas.

Meža bērni sāka kliegt un gandrīz vai apgaza laivu.

— Sitas ir kaut kas muļķīgs,— sacīja Murmulis, kas sēdēja blakus- laivā ar policista cepuri galvā.— Sī nemaz nav līdzīga tai skaistajai lugai, kuru es redzēju jaunība. Par princesi, kas aizmiga zem rožu krūma. Es nesaprotu, ko viņi tur runā.

— Nu, nu, nu,— Susuriņš mierināja savus pārbiedētos bērnus. — Tas lauva jau ir iztaisīts no veca gultas pārklāja.

Bet bērni Susuriņam neticēja. Viņi taču redzēja, ka lauva seko Bumbulites meitai pa visu skatuvi. Mazā Mija spalgi kliedza.

Glābiet manu māsul—viņa brēca.— Nogaliniet lauvu!

Un piepeši Mija izmisusi uzlēca uz skatuves, pieskrēja pie lauvas un ar saviem asajiem zobiem iekodas lauvam pakaļkājā.

Lauva iekliedzas un pārplīsa uz pusēm.

Skatitaji redzēja, ka Bumbulītes meita paceļ mazo Miju, kas nobučoja viņu uz purniņa, un viņi ievēroja, ka neviens vairs nerunā heksametra, .bet parastā valodā. Pret to nevienam nebija iebildumu, jo nu beidzot varēja saprast, par ko luga īsti ir.

Tā bija par kādu, ko bija aizskalojis prom liels vilnis, par kadu, kas bija piedzī­vojis šausmīgus notikumus un pēc tam atkal atradis mājas. Un nu visi aiz prieka nezināja, ko iesākt,— un vajadzēja vārīt kafiju.

— Tagad man šķiet, viņi spēlē labāk,— Murmulis sacīja. Susuriņš sacēla visus meža bērnus uz skatuves.

— Hei, Muminmamiņ!— viņš priecīgs sauca.— Vai tu nevarētu parūpēties par šiem?

Izrāde kļuva arvien jautrāka un jautrāka. Pamazam visa publika uzrāpās uz skatuves un piedalījās darbībā, apēdot ieejas maksu, kas bija uzklāta uz salona galda. Atbrīvojusies no ciešajiem svārkiem, trollīša Mumina māmiņa skraidīja šurpu turpu, dalīdama kafijas tasītes.

Orķestris sāka spēlēt murmuļu uznākšanas maršu. Trollīša Mumina tētis staroja par lielajiem panākumiem, un Misa bija tikpat laimīga kā ģenerālrneģinājuma.

Te uzreiz trollīša Mumina māmiņa apstājās skatuves vidū, un viņai no ķepām izkrita kafijas tasīte.

— Viņš nāk,— māmiņa čukstēja, un visapkārt iestājās klusums. Tumsā piesardzīgi šļakstēja airi. Šķindēja zvārgulītis.

— Māmiņ!— kāds sauca.— Tēti! Es nāku mājās.

— Ne, tas ir par daudz!— Murmulis ieteicās.— Mani cietumnieki! Ņemiet uzreiz ciet, kamēr tie nav nodedzinājuši visu teātri!

Trollīša Mumina māmiņa pieskreja pie rampas. Viņa redzēja, ka, apgriežot laivu, trollītim Muminam izšļūk no ķepas airis. Samulsis viņš centās airēt ar otru, taču laiva tikai griezās riņķī vien. Laivas pakaļgala sēdēja maza, vaja Murmulīte ar laipnu seju un kaut ko kliedza, par ko neviens nelikās zinis.

— Bēdz!— Mumina māmiņa sauca.— Te ir policija! Māmiņa nezināja, ko trollītis Mumins ir pastrādājis, bet bija

pilnīgi pārliecināta, ka viņai tas patīk.