TŪVE JANSONE - Bīstamā vasara

Здесь есть возможность читать онлайн «TŪVE JANSONE - Bīstamā vasara» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Жанр: Детская фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Bīstamā vasara: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Bīstamā vasara»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

TŪVE JANSONE
BīstamĀ vasara

Bīstamā vasara — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Bīstamā vasara», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Tas nebija glīti,— Bumbulītes meita pārmetoši teica. Pabīdī­jusi nost savu māsu, viņa notīrīja pankuku un paslēpa to zem galdauta.

— Mīļo Bailuli,— Mumina mamiņa steidzīgi ieteicās.— Aizskrej un palūkojies, vai pieliekamajā nav atlicies kaut kas garšīgs Emmai.

Bailulis aizskrēja.

— Pieliekamais!— Emma izsaucās.— Pieliekamais! Jūs iedomāja­ties, ka sufliera būda ir pieliekamais! Jus iedomājaties, ka skatuve ir salons un kulises ir gleznas! Priekškars ir aizkari un rekvizīts — tēvo­cis!

Viņas seja kļuva sarkana un deguns saraucās līdz pat pierei.

— Es esmu priecīga!— viņa kliedza. — Es esmu priecīga, ka to neredz ska­tuves meistars Svilpaste (lai viņš dus Dieva mierā)! Jūs it nekā nezināt par teātri, it nenieka, jūs nezināt pat ēnas tiesu no šī mazumiņa!

— Tur bija tikai ļoti veca reņģe,— Bailulis sacīja.— Ja vien tā nav maza siļķe.

Emma izrāva viņam no ķepām zivi un augsti paceltu galvu aizšļūca uz

savu stūri. Pēc ilgas grabināšanās viņa beidzot izvilka lielu slotu un sparīgiem vēzieniem sāka slaucīt grīdu.

— Kas tas ir — teātris?— trollīša Mumina māmiņa uztraukta čukstēja.

Es nezinu,— trollīša Mumina tētis atteica.— Liekas, to va­jadzētu noskaidrot.

Vakarā salonu piedvesmoja spēcīga pīlādžu ziedu smarža. Pie griestiem laidelējās putni, medīdami zirnekļus, un mazā Mija uz salona paklāja sastapa lielu, briesmīgu skudru. Pašiem nemanot, viņi bija iepeldējuši mežā.

Ģimenes uztraukums bija neizsakāms. Viņi aizmirsa baidīties no Emmas un sanāca kopā ūdens malā, runādamies un vēcinādamies rokām.

Māju viņi noenkuroja pie lielā pīlādža. Trollīša Mumina tētis piesēja tauvu pie sava spieķa un to izgrūda cauri pieliekamā jumtam.

— Nebojājiet sufliera būdu!— Emma sauca.— Vai šis ir teātris vai kāda tvaikoņu piestātne?

— Laikam jau teātris, ja jau Emma tā saka,— trollīša Mumina tētis pazemīgi sacīja.— Taču neviens no mums īsti nezina, ko tas nozīmē.

Emma lūkojās viņā, ne vārda neteikdama. Viņa pakratīja galvu, paraustīja plecus, skaļi iespurdzās un turpināja slaucīšanu.

Trollītis Mumins stāvēja un raudzījās uz lielo koku. Bišu un kameņu spieti sīca ap baltajiem ziediem, skaisti izlocīdamies, stumbrs veidoja apaļu zaru stakli, tieši tādu, kur var gulēt, ja esi maziņš.

— Es šonakt gulēšu šajā kokā,— trollītis Mumins piepeši ieteicas.

— Es arī,— Snorkes jaunkundze tūdaļ piebalsoja.

— Un es!— mazā Mija iekliedzās.

— Mēs gulēsim mājās,— Bumbulītes meita noteikti sacīja. — Kokā var būt skudras, un, ja tev iekodis, tu uzpampsi un kļūsi lielāka par apelsīnu.

— Bet es gribu kļūt liela, esgri- bukļūtlielaesgribukļūtliela!— maza Mija klaigāja.

— Esi paklausīga,— viņas māsa sacīja.— Citādi atnaks Morra un aiznesīs tevi.

Trollītis Mumins joprojām stā­vēja un lūkojās uz zaļo lapu jumtu. Tas izskatījās tāds pats kā mājās — Muminielejā. Prātodams par virvju kāpnēm, viņš sāka klusi svilpot.

Tūlīt atdrāzās Emma.

— Beidziet svilpot! — viņa kliedza.

— Kāpēc? — trollītis Mumins jautāja.

— Ja teātrī svilpo, tā ir slikta zīme,— Emma zemā balsi sacīja. — Pat to jūs nezināt!

Murminādama un slotu kratī­dama, Emma iešļūca tumsā. Viņi nedroši noskatījās Emmai pakaļ un mirkli jutās neomulīgi. Bet pēc tam visu aizmirsa.

Ap gulēt ejamo laiku trollīša Mumina māmiņa uzvilka kokā gul­tas drēbes. Pēc tam viņa trollītim Muminam un Snorkes jaunkundzei sagatavoja nākamā rīta brokastu groziņu.

Misa skatījās.

— Laimīgs, kurš kaut reizi var gulēt kokā,— viņa sacīja.

— Bet kāpēc tu nedari to?— trollīša Mumina māmiņa jautāja.

— Neviens man to nav lūdzis,— Misa drūmi noteica.

— Nem nu, Misa, pēli un rāpies augšā pie pārējiem,— māmiņa lūdza.

— Nē, tagad man vairs nav vēlēšanās,— Misa sacīja un gāja prom. Apsēdusies stūrī, viņa sāka raudāt.

«Kāpēc viss tā iznāk?» viņa domāja. «Kāpēc man vienmer viss ir tik skumjš un sarežģīts?»

Bet trollīša Mumina māmiņa naktī nevarēja aizmigt. Viņa gulēja, klausījās ūdens šļakstos zem grīdas un juta vieglu nemieru. Viņa dzirdēja Emmu murminot šļūkājam uz priekšu un atpakaļ pa salonu. Meža iebrēcās kāds svešs zvērs.

— Mumintēti,— viņa čukstēja.

— Hm,— trollīša Mumina tētis atrūca no peļiem.

— Es par kaut ko esmu uztraukusies.

— Viss būs labi, tu redzesi,— tētis nomurmināja un atkal iemiga. Trollīša Mumina mamiņa kādu brītiņu gulēja un lūkojās mežā.

Taču pamazām ari viņa aizmiga; un salonā iestājās nakts.

Pagāja varbūt kāda stunda. '

Te pār grīdu pārslīdēja pelēka ēna un apstājās pie pieliekamā. Tā bija vecā Emma. Ar visiem saviem vārgajiem spēkiem un ņemdama palīgā naidu, viņa izvilka no cauruma pieliekamajā Muminteta spieķi. Spieķi un tauvu viņa iesvieda tālu ūdenī.

— Sitā samaitāt sufliera būdu!— viņa pie sevis murmināja un ga­rāmejot iebēra kabatā cukuru no trauka uz tējas galda, un aizgaja atpakaļ uz savu guļamsturi.

Atbrīvojusies no tauvas, māja tūdaļ sāka slīdēt projām pa straumi. Kādu brīdi starp kokiem vēl mirdzēja zilu un sarkanu lampu varavīk­sne.

Tad pazuda ari tā, un mežu apspīdēja vienīgi mēness pelēki baltā gaisma.

PIEKTĀ NODAĻA

Par to, kas notiek, ja teātrī svilpo

Snorkes jaunkundze pamodās no aukstuma. Cirtas uz pieres viņai bija gluži slapjas. Lieliem mutu|iem starp kokiem vēlās migla, attālāk izbālēdama un pārvērzdamās par pelēku sienu. Mitrie koku stumbri bija ogļumelni, bet sūnas un lava, kas tos klāja, izzīmēja pavisam gaišus, skaisti rožainus rakstus.

Snorkes jaunkundze iespieda galviņu dziļāk pēlī un centās izsapņot līdz galam patīkamo sapni. Sapnī viņa redzēja, ka viņas pur­niņš ir pavisam maziņš un gaužām brīnišķīgs. Taču aizmigt nebija iespējams.

Un piepeši viņai likās: kaut kas ir sagājis grīstē.

Strauji piecēlusies, viņa pavērās visapkārt.

Koki, migla un ūdens. Bet nevienas mājas. Māja bija pazudusi; viņi bija pilnīgi pamesti. Brītiņu Snorkes jaunkundze sēdēja klusucie- šot.

Tad noliecās un uzmanīgi sapurināja trollīti Muminu.

— Aizsargā mani,— viņa čukstēja,— mīļais, aizsargā mani!

— Vai tā ir kāda jauna rotaļa?— trollītis samiegojies jautāja.

— Nē, pa īstam,— Snorkes jaunkundze atbildēja un vērās viņa acīm, kas no bailēm bija kļuvušas melnas.

Apkārt viss pilēja — pakš, pakš —, melnajā ūdenī melanholiski krita lāses. Pa nakti puķēm bija nokritušas visas ziedlapiņas. Bija auksts.

Ilgi viņi sēdēja, cieši piespiedušies viens otram, un nekustējās. Snorkes jaunkundze klusi birdināja asaras savā pēli.

Beidzot trollītis Mumins piecēlās un, nekā nedomādams, nocēla no zara brokastu groziņu.

Tas bija pilns ar sviestmaizēm — kārtīgi zīdpapīrā ietītiem sviest­maižu sainīšiem — pa divi no katra veida. Viņš sarindoja sainīšus, taču ēst negribējās.

Piepeši trollītis pamanīja, ka māmiņa uz sainīšiem ir kaut ko uzrakstījusi. Uz katra no sainīšiem bija uzraksts: «Siers» vai «Tikai sviests», vai «Dārgā desa», vai «Labrīt!». Uz pēdējā viņa bija uzrakstījusi «Sis ir no tēta». Tajā atradās omāru kārbiņa, kuru trollīša Mumina tētis bija pataupījis no pagājušā pavasara.

Uzreiz trollitim Muminam likās, ka varbūt viss vēl nav tik ļauni.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Bīstamā vasara»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Bīstamā vasara» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Tūve Jansone - Tetis un jūra
Tūve Jansone
Tuve Jansone - Neredzamais bērns
Tuve Jansone
Ilze Jansone - Pokaiņi
Ilze Jansone
Oskars Lutss - Vasara
Oskars Lutss
libcat.ru: книга без обложки
VIKS--Una Jansone
Mirdza Kļava - RAIBĀ VASARA
Mirdza Kļava
Tuve Jansone - VASARAS GRAMATA
Tuve Jansone
Нора Робертс - Viena vasara
Нора Робертс
Ричард Йейтс - Vasara Long Ailande
Ричард Йейтс
Отзывы о книге «Bīstamā vasara»

Обсуждение, отзывы о книге «Bīstamā vasara» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x