TŪVE JANSONE: Bīstamā vasara

— Mīļā, esi mierīga,— trollīša Mumina tētis sacīja.— Mēs jau iekodām pieliekamajā.

Māmiņa aizelsusies ienāca verandā un ņēmās skatīties uz brokastu galdu. Galdauts bija stipri sodrējains.

— Ak vai, ak vai,— viņa novilka.— Cik te karsts! Un sodrējains. Vulkāna izvirdums ir tik bīstams.

— Bijis tas maķenīt tuvāk, varētu dabūt vismaz vēstuļu presi no īstas lavas*,— tētis ilgu pilnā balsī teica.

Bija patiešām silts.

Trollītis palika guļam dīķīša malā un skatījās debesīs, kas bija gluži baltas un izskatījās kā sudraba plate. Viņš dzirdēja lejā pie jūras sakliedzamies putnus.

«Gaisā jaušams pērkons,» trollītis Mumins miegains nodomāja un piecēlās no sūnām. Un, kā allaž uz laika maiņu — metoties krēslai vai mainoties gaismām —, viņš sāka ilgoties pēc Susuriņa.

Susuriņš bija trollīša vislabākais draugs. Zināms, viņam ārkārtīgi patika arī Snorkes jaunkundze, taču draudzība ar meiteni ir pavisam kas cits.

Susuriņš bija mierīgs un bezgala daudz zināja, bet bez vajadzības par to nerunāja. Tikai retu reizi viņš pastāstīja par saviem ceļoju­miem, un tad tu varēji justies lepns — it kā Susuriņš tev būtu atļāvis kļūt par biedru slepenā savienībā. Kad uzkrita pirmais sniegs, trollītis Mumins kopā ar citiem vienmēr gāja ziemas guļā. Bet Susuriņš aizklejoja uz dienvidiem un Muminu ielejā atgriezās tikai nākamajā pavasarī.

Šopavasar viņš nebija atgriezies.

Trollītis Mumins bija sācis viņu gaidīt, tikko kā izlīda no ziemas guļas, lai gan pārejiem viņš nekā nesacīja. Kad pāri ielejai aizlaidās putnu kāsis un bija nokusis no ziemeļiem sanestais sniegs, trollītis kļuva nepacietīgs. Tik ilgi Susuriņš vēl nekad nebija aizkavejies. Atnāca vasara, un Susuriņa telts vieta pie upes aizauga un pārklājās ar zaļu zāli — it kā nekad neviens te nebūtu dzīvojis.

Trollītis Mumins joprojām gaidīja Susuriņu — ne vairs tik dedzīgi, bet pārmetoši un mazliet noguris.

Pie pusdienu galda Snorkes jaunkundze reiz bija ieminējusies par

to.

— Cik Susuriņš šogad ilgi kavējas,— viņa sacīja.

— Kas zina, varbūt viņš neatnāks nemaz,— Bumbulītes meita noteica.

Morra būs viņu apēdusi!— mazā Mija iesaucās.— Vai arī viņš iekritis kādā caurumā un būs saspiests plakans!

— Klusu, klusu,—trollīša Mumina māmiņa steigšus sacīja.—Su suriņš vienmēr tiek ar visu galā.

«Un ja nu tomēr,» domāja trollītis Mumins, lēnām klaiņodams gar upi. «Uz pasaules ir morras un policija. Un aizas, kurās var iegāzties. Var nosalt un uzlidot gaisā, un iekrist ezerā, un aizrīties ar kaulu, un var atgadīties milzums citu nelaimju. Plašā pasaule ir tik bīstama. Tur neviens nepazīst tevi un nezina, kas tev patīk un no kā tu bīsties. Un tur nu Susuriņš soļo ar savu veco, zaļo cepuri galvā … Un tur ir parka sargs — viņa lielais ienaidnieks. Bīstams, bīstams ienaid­nieks …»

Uz tilta trollītis Mumins apstājās un drūms lūkojās ūdenī. Te viņa plecam viegli pieskārās kāda ķepa. Trollītis Mumins satrūkās un apsviedās riņķī.

— A, tā esi tikai tu!— viņš teica.

— Man ir tik skumji,— Snorkes jaunkundze sacīja un lūdzoši skatījās uz trollīti no savu cirtu apakšas.

Ap ausīm viņai bija vijolīšu vainags, un visu rītu viņa bija garlaikojusies.

Trollītis Mumins noburkšķēja kaut ko draudzīgu un izklaidīgu.

— Vai tu spelēsies?— Snorkes jaunkundze jautāja.— Spēlēsimies, ka es esmu brīnišķīgi skaista un tu mani nolaupi!

*

— Es īsti nezinu, vai man ir tāds garastāvoklis,— trollītis Mumins sacīja.

Snorkes jaunkundze skumīgi pieglauda ausis, un trollītis, aši paberzējis savu purniņu pie viņas purniņa, teica:

— Mums nevajag spēlēties, ka tu esi brīnišķīgi skaista, jo tu jau tāda esi. Varbūt es tevi nolaupīšu nevis šodien, bet rit.

Jūnija diena sliecās uz vakarpusi, un sāka krēslot.

Taču joprojām bija tikpat silts kā dienā.

Sausais, karstais gaiss bija pilns kvēpu, un visa Muminu ģimene pagura, kļuva klusa un nerunīga. Beidzot māmiņa izdomāja, ka visi gulēs dārzā. Viņa uzklāja guļvietas šur un tur — ērtās vietas, un pie katras nolika lampiņu, lai gulētāji nejustos tik vientulīgi.

Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze saritinajās zem jasmīnu krūma. Tomēr aizmigt viņi nevarēja.

Sī nebija vis nckada parasta nakts, šī nakts bija nejauki klusa.

— Ir tik karsts,— Snorkes jaunkundze gaudās.— Man jāgrozās no vieniem sāniem uz otriem, un palags ir saņurcījies, un drīz es sākšu domāt par bēdīgām lietām!

— Man ir tāda pati sajūta,— trollītis Mumins sacīja.

Viņš piecēlās un ielūkojās dārzā. Likās, ka pārējie guļ, un blakus viņu gultām mierīgi dega lampas.

Piepeši jasmīnu krūmi spēcīgi nodrebēja.

— Vai redzēji?—Snorkes jaunkundze vaicāja.

— Tagad tie atkal stāv mierīgi,— trollītis Mumins sacīja.

Tai brīdī zālē apgāzās lampa.

Puķes notrīsēja, un zemē lēnām pavērās plaisa. Tā gāja uz priekšu, tālāk un tālāk un beidzot pazuda zem matrača. Pēc tam plaisa kļuva platāka. Tajā sāka birt augsne un smiltis, un te uzreiz zemes dziļumos ieslīdēja trollīša Mumina zobu suka.

— Tā bija pavisam jauna!— trollītis iesaucās.— Vai tu to redzi?

Viņš piebāza purniņu pie plaisas un lurēja lejā.

Un tai brīdī ar nelielu būkšķi zeme aizvērās.

— Suka bija pavisam jauna,— trollītis Mumins apbēdināts atkār­toja.— Zila.

— Bet iedomājies, ja nu būtu iesprudusi tava aste!— Snorkes jaunkundze mierināja.— Tad tev būtu jāsēž te visu mūžu!

Trollītis Mumins žigli piecēlās kājās.

— Nāc!— viņš sacīja.— Gulēsim verandā!

Pie mājas stāvēja tētuks un ošņāja gaisu.

Dārzā kaut kas nemierīgi čabēja, gaisā uzspurdza putnu bars, pa zāli aizdipēja mazas kājas.

Mazā Mija izbāza galvu no saulespuķes, kas auga pie kāpnēm, un jautri iesaucās:

— Nu tik būs blīkšķis!

Pēkšņi viņiem zem kājām kaut kas viegli ieducinājās. Viņi dzirdēja virtuvē krītam katlus.

— Vai jau jāēd? — Mumina māmiņa pusmiegā sauca.— Kas no­ticis?

— Nekas, mīļā,— tētis atbildēja.— Vienīgi vulkāns darbojas (ja padomā vien, cik vēstuļu preses var pagatavot no lavas . . .).

Nu bija pamodusies ari Bumbulītes meita. Visi stavēja, atbalstīju­šies pret verandas margām, un skatījās.

— Kur tas vulkāns atrodas?— trollītis Mumins taujāja.

— Uz saliņas,— tētis atbildēja.— Uz kādas melnas saliņas, kur nekas neaug.

— Vai tev nešķiet, ka tas ir maķenīt, maķenīt bīstams?— trollītis Mumins čukstēja un ielika savu ķepiņu tētuka ķepā.

— Ai, jā,— tētis laipni atbildēja.— Maķenīt bīstams jau ir gan!

Trollītis Mumins sajūsmināts pamāja ar galvu.

Tieši tobrīd viņi izdzirda lielu dārdoņu.

Ta nāca tālu no juras, sākumā ta kā murdēdama, pēc tam pārvērzdamās arvien stiprākā un stiprākā dunoņā.

Gaišajā naktī viņi redzeja virs koku galotnēm paceļamies kaut ko milzīgi lielu, kaut ko tādu, kas auga augumā un kam augšā bija balti bārkstaina mala.

— Es domāju, ka tagad labāk iesim salonā,— trollīša Mumina māmiņa sacīja.

Viņi tikko bija paguvuši pārcelt astes pāri slieksnim, kad Muminu ielejā šņākdams iebrāzās upes vilnis un nogremdēja visu pilnīgā tumsā. Māja maķenīt sašūpojās, bet palika savā vietā, jo bija ļoti laba māja. Salonā palēnām sāka peldēt mēbeles. Ģimene tūlīt devās uz augš stāvu, lai nogaidītu, kamēr negaiss pāries.