TŪVE JANSONE - Bīstamā vasara

— Un kā tevi sauc, ja drīkst vaicāt?— peles kundze viņu pār­trauca.

— Bailulis,— mazais zvēriņš atbildēja, nemaz nesadusmojies.— Ja vien mēs spētu saprast, kā viss noticis, tad lielais vilnis mums liktos pilnīgi dabiska paradiba.

— Dabiskai— iepikstejās maza, resna Misa.— Bailulis it nekā nesaprot. Viss, pilnīgi viss manā dzīvē ir sagājis grīstē. Aizvakar kāds bija ielicis čiekuru manā zābakā, lai paķircinātu mani par manam lielajām kājām, un vakar kads murmulis, iedams gar manu logu, ļoti daudznozīmīgi smējās. Šodien atkal šis gadījums!

— Vai lielais vilnis būtu sacēlies vienīgi, lai kaitinatu Misu?— juz dams cienību, vaicāja kāds ķipars.

To es nekad neesmu teikusi,— Misa, rīdama asaras, atteica. — Kurš gan iedomāsies par mani un darīs kaut ko manis dēļ? Vismazāk jau nu tāds liels vilnis!

— Varbūt tas čiekurs ir nokritis no priedes?— Bailulis izpalīdzīgi minēja.— Ja jau tas bija priežu čiekurs. Citādi tas varēja būt egļu čiekurs. Vai tavs zābaks ir tik liels, lai tur varētu iekrist egļu čiekurs?

— Es zinu, ka man ir lielas kajas,— Misa sarūgtināta murmināja.

— Es tikai skaidroju,— Bailulis teica.

— Te ir runa par jutām,— Misa sacīja. — Un tās nevar izskaidrot.

— Ne, nē,— Bailulis nomākts sacīja.

Tagad peles kundze bija safrizējusi savu asti un viņas interese pievērsās Muminu mājai.

— Viņi glābj savas mēbeles,— izstiepusi kaklu, peles kundze sacīja.—(Redzu, ka dīvāna pārklājs ir saplīsis.) Un viņi ir ēduši brokastis! Dievs sargi, kā dažs labs noņemas ar sevi un ap sevi! Snorkes jaunkundze sež un ķemmejas. (Kamēr mēs slīkstam.) Ja, dievs sargi. Nu viņi liks dīvānu ārā uz jumta, lai žūst! Patlaban viņi uzvelk karogu!! Zvēru pie savas mūžīgās astes: ir jau uz pasaules tādi, kas iedomājas, ka viņi kaut kas ir!

Trollīša Mumina māmiņa noliecās pār balkona margām un uz­sauca labrītu.

— Labrīt!— Bailulis dedzīgi atsaucās.— Vai drīkstam iet pie jums ciemos? Vai arī vēl ir par agru? Varbūt labāk iet pēcpusdienā?

— Nāciet tūlit,— Mumina māmiņa sacīja. — Man patīk rīta apcie­mojumi.

Bailulis pagaidīja brītiņu, līdz tuvāk piepeldēs kads pietiekami liels koks ar saknēm gaisā. Ar asti to satvēris, viņš jautāja:

— Vai nāksiet man līdzi ciemos?

— Paldies, nē,— peles kundze sacīja.— Tas nav priekš mums! Sitā pārtikusi saimniecība!

MG

— Es neesmu lūgta,— Misa īgni noteica.

Viņa noskatījās, kā Bailulis atiras no šķūnīša un koks aizslīd. Pēkšņā pamestības sajūtā Misa taisīja izmisīgu lēcienu un cieši ieķērās zaros. Ne vārda neteikdams, Bailulis palīdzēja viņai uzrāpties uz koka.

Lēnām aizkuģojuši līdz verandas jumtam, viņi iekāpa pa logu istabā.

— Esiet sveicināti!— trollīša Mumina tētis sacīja.— Atļausiet iepazīstināt: mana kundze, mans dēls, Snorkes jaunkundze, Bumbulī tes meita, mazā Mija.

— Misa,—teica Misa.

— Bailulis,— sacīja Bailulis.

— Jūs gan izturaties dumji!—teica mazā Mija.

— Ta ir priekšā stādīšanās,— Bumbulites meita skaidroja. — Ta­gad tev patiešām jāuzvedas ļoti klusu, jo šī ir īsta viesošanās.

— Šodien mums nav diez ko uzkopta istaba,— trollīša Mumina māmiņa atvainojās.— Un salons diemžēl atrodas zem ūdens.

— Ak, tas nekas,— Misa sacīja,— No šejienes ir tik skaists skats. Laiks jau arī ir bijis tik mierīgs un brīnišķīgs.

— Vai tu tā domā?— Bailulis izbrīnījies jautāja.

Misa stipri nosarka.

— Es negribēju melot,— viņa teica.— Bet man likās, ka tā izklau­sās smalkāk.

Iestājās klusuma bridis.

— Seit ir pašauri,— trollīša Mumina māmiņa kautrīgi sacīja.— To­mēr pārmaiņas dažkārt ir patīkamas. Ir ta, it kā es redzētu mūsu mēbeles pavisam citādas. . . jo īpaši, kad tās tagad stāv ar kājām gaisā! Un ūdens ir kļuvis tik silts. Redziet, mūsu ģimenei ārkārtīgi patīk peldēt.

— Vai patiešām?— Misa pieklājīgi pavaicāja.

Atkal iestājās klusums.

Piepeši atskanēja viegla urdzēšana.

— Mija!— Bumbulītes meita stingri uzsauca.

— Tā neesmu es,— mazā Mija teica.— Tā ir tikai jūra, kas plūst iekšā pa logu.

Viņai bija pilnīga taisnība. Atkal bija sācis cel­ties ūdens. Uz palodzes uzšļakstījās mazs vilnītis. Tad vēl viens.

Pēc tam paklāju apšļāca vesels ūdenskritums.

Bumbulītes meitu žigli iebāza savu mazo māsu kabatā, sacīdama:

— Kāda ārkārtīga laime, ka šai ģimenei patīk peldēt!

Trollīša Mumina māmiņa sēdēja uz jumta, ielikusi klēpi rokdarbu kārbiņu, kafijas kannu un ģimenes albumu. Laiku pa laikam viņa pavirzījās nost no jūras, kuras līmenis cēlās, jo viņai nepatika, ka aste mērcas ūdenī. Jo sevišķi pašlaik, kad viņiem bija ciemiņi.

— Mēs tomēr nevarēsim izglābt visas mēbeles,— trollīša Mumina tētis sacīja.

— Mīļais,— māmiņa ieteicās. — Ko lai iesāk ar galdu bez krēsliem un — ar krēsliem bez galda? Un kas par prieku ir no gultām, ja nav drēbju skapja?

— Tev taisnība,— tētis piekrita.

— Un ļoti labs ir skapis ar spoguli,—trollīša Mumina māmuļa maigi piebilda.— Tu pats zini, cik patīkami no rītiem ir ielūkoties spogulī. Starp citu,— viņa pec brīža turpināja,— ir tik jauki pēcpus­dienā atgulties uz dīvāna un padomāt.

— Nē, dīvānu gan nevar,— tētis noteikti sacīja.

— Kā vēlies, mīlulīt,— māmiņa atbildēja.

Viņiem garam aizpeldēja izrauti koki un krūmi. Ķerras un maizes abras, ratiņi, zivju igvātis, steķi un žogi peldēja tukša vai ari nesa pludos cietušos. Taču viss bija pārlieku mazs, lai tur novietotu salona mēbeles.

Pēkšņi, atbīdījis cepuri pakausī, trollīša Mumina tētis pievērsa asu skatienu šaurumam ielejā. No juras lielā ātrumā tuvojās kaut kas savāds. Tētim acīs spīdēja saule, un viņš nevarēja saredzēt, vai tas ir kaut kas bīstams vai nav, taču liels tas bija, pietiekami liels, lai novietotu desmit salonu mēbeļu komplektus un uzņemtu vēl lielāku ģimeni par viņējo.

No sākuma izskatījās, ka tā ir milzīga kārba, kas tūlīt nogrims. Pēc tam tā sāka līdzināties gliemežvākam, kas sagriezies uz sāniem.

Trollīša Mumina tētis, pavērsies pret savu ģimeni, sacīja:

— Man šķiet, ka mēs izglābsimies.

— Protams, ka izglābsimies,— Mumina māmiņa atbildēja.— Es te sēžu un gaidu musu jauno māju. Vienīgi blēžiem parasti iziet plāni.

— Nesaki vis,— Bailulis iesaucās.— Es pazīstu blēžus, kas vien­mēr izvairās no briesmām.

— Tad gan tiem, nabadziņiem, ir garlaicīga dzīve,— trollīša Mu­mina māmiņa brīnījās.

Savādais priekšmets bija pieslīdējis tuvāk. Tā būs bijusi kaut kāda māja. Augšā uz gliemezim līdzīgā jumta rēgojās divas sejas no zelta: viena raudāja, otra smējās. Zem šīm sejām varēja ielūkoties

tumšā pusapjveida telpā, kuru klāja zirnekļu tikli. Lielais vilnis acīmredzot bija aizskalojis veselu sienu. Abās puses pavērtajai ailei karājās sarkani samta aizkari, kas skumīgi vilkās pa ūdeni.

Trollīša Mumina tētis pārsteigts centās ēnās kaut ko saskatīt.

— Vai kads ir mājās?— viņš piesardzīgi iejautājās.

Neviens neatbildēja. Viņi dzirdēja klaudzam vaļējas durvis jūras viļņos, un pa tukšo grīdu uz priekšu un atpakaļ veļās putekļu kamoli.

— Es ceru, ka viņiem ir izdevies paglābties no negaisa,— Mumina māmuļa noraizējusies sacīja.— Nabaga ģimene. Diezin kāda tā bija. Patiesībā ir šausmīgi tā ievākties svešā mājā. . .