Oskars Lutss - Vasara

— Hi-hī, — Kīrs atkāpjas. — Nemetīšu vis — tās maksā sešdesmit kapeikas gabalā.

— Redzi, redzi, Lible, — Totss lasa tālāk. — «Taču atradās arī tādi, kam bija neganti asa mēle un kas bija gatavi zvērēt pie stopa un bultām, ka Totsam šo kaiti esot uzbūris pats vecais Totsa tēvs, kurš izrakstījis zēna mugurgalu raibu kā dzeņa vēderu. Lai nu būtu kā bū­dams …» Ai, ai, ai! Kaut jods parautu šo Lākmani ar visām"-viņa drukātavām! «.. . izrakstījis zēna mugur­galu!» Tūlīt met ugunī, Kīr!

— Hi-hī! — Kīrs lēkā ar grāmatu sainīti ap uguni. — Izrakstīja! Izrakstīja! Redzēs, ko teiks Tēle?

— Vot, vot, vot, — Totss, šķirstīdams grāmatu, ir uzgājis kādu citu vietu. — Hm-hm, hi-hi-hī… «Paun­veres baznīcas zvaniķis bija savāds vīrs. Viņam arvien bija kaut kas pārdodams. Ja viņam nebija nekā pār­dodama, viņš tiecās kaut ko izlozēt, — hm-hm-hī-hī- hī! … — un, ja nebija ko lozēt, viņš dzīvoja pa krogu, dzēra un kāvās. Viena acs viņam jau bija izsista kau­tiņā, otra vēl turējās, bet ļaudis mēļoja: «Ej nu sazini, cik ilgi turēsies ar^ otra, gan jau izlidos no pieres. Do­diet Liblem kaut vai simt acu, pēc gada vairs nebūs nevienas.»» Ai-ai-ai! Paskat, kas par būšanām! Ko mēs tagad lai iesākam? Nezinu, vai tas ko līdzētu, ja mēs tepat uz vietas nogalinātu I<.īru. Kā tu domā?

— Jā nu, — Kīrs lēkā, — kādēļ tad nogalināt — es taču neesmu rakstījis šo grāmatu. Ejiet nogaliniet Lutsu!

Lible paņem grāmatu un aplūko no visām pusēm.

— «Pavasaris» — pirmā … Tīri glīta grāmata … Pirmā … Labi — pirmā . .. Tad jau viņš rakstīs vēl otru, mīļais saimniek.

— Parādi!

— Jā, jā, tā ir tikai pirmā, — Kīrs paskaidro. — Mēs mājās izlasījām no vāka līdz vākam. Nezin, vai Tēle jau ir izlasījusi vai ne?

— Lible, mēs esam pagalam, — Totss skumji pakrata galvu.

— Nē nu, kāpēc pagalam, — spriež Lible. — Mēs esam kļuvuši ievērojami vīri kā Jansens vai Jakobsons, ja jau par mums raksta grāmatās. Nekas, lai raksta vien, kaut tikai pārāk daudz nesamelotu. «Izrakstījis»… nu kas tur liels? Mums visiem mugurgals reizēm bi­ja izrakstīts… Un man ir tikai viena acs — tas tiesa. Kauties gan pēdējā laikā nav gadījies, bet lai jau raksta vien.

Pēc brīža Kīrs, ņirgādamies un sānu pa priekšu bī­dīdams, aiziet. Pa ceļam viņš pašķielē atpakaļ. Sadus­motais Kentukijas Lauva var tiešām iebliezt ar degošu pagali. Bet šīs bailes ir veltīgas. Totss noskumis sēž uz celma "un pat nepaskatās uz Ķīru.

Velna milti! Tagad, kur tās lietas jau ir tikpat kā nokārtotas, pēkšņi parādās šī nolādētā grāmata ar mu- gurgala izrakstīšanu. Se tev nu bija septītā Mozus grāmata, kuru viņš meklēja! Jods zina ko teiks Tele, kad izlasīs visas divdesmit trīs nodaļas. Ļoti iespējams, ka pēdējā mirklī pat atteiksies no tāda apkaunota pie­lūdzēja. Tad viņus ar Ķīru varēs mest pār vienu kārti. Tie varēs viens otru ķengāt, cik sirds vēlas. Protams, viņš, Totss, ko tādu necietīs. Viņš tūlīt laidīsies atpakaļ uz' Krieviju un pateiks Paunverei ardievas uz visiem laikiem.

Totss iestāsta Liblem, ka viņam mājās ir darīšanas, atstāj zvaniķi izcirtumā un ātri dodas uz Aizpuriem. Viņš pat neapstājas Aizpuros, bet soļo tieši uz Paun­veri un no turienes tālāk uz kapsētas kalna pusi. Raju gatves galā viņam sāk uzmākties drūmas domas: ko var zināt, varbūt tas ir viņa pēdējais gājiens uz Rajām. Ar pukstošu sirdi Totss apstājas pie kambara un dažus acumirkļus klausās. Iekšā kāds skaļā balsi kaut ko lasa, pie kam lasītāja cenšas novaldīt smieklus; šķiet, ka viņa nav viena, jo laiku pa laikam atskan skaļi, bērniš­ķīgi smiekli.

— Kas būs, tas būs, — Totss nomurmina un atver durvis. Viņu saņem ar skaļiem smiekliem. Uz dīvāna sēž Tēle un lasa māsai priekšā «Pavasari».

— Nu, — Tēle smiedamās iesaucas, — šoreiz tu gan atnāci īstajā laikā, Jāzep: mēs dabūjām tik jocīgu grā­matu, ka …

— Es zinu … — Totss sadrūmis apklust.

— Zini? Kā tad tu tik aši uzzināji? Vai tiešām Kīrs?…

— Protams, Kīrs. Kīrs izplata šo gramatu Paunvere bez maksas.

— Kāds ķēms! — meitene atkal iesmejas. — Viņš taču nedomā kādam ar to atriebties? Ha-ha-hā! Esmu viņam ļoti pateicīga par šo dāvanu. Nāc šurp, Jāzep, kādēļ tu esi tik saīdzis? Zini, Līde, Kentukijas Lauva dusmojas, ka par viņu raksta. Ha-ha-hā! Neesi taču muļķis! Nāc apsēdies man blakus — es tev lasīšu priekšā. Mēs esam jau gandrīz izlasījušas, bet varam sākt atkal no gala. Nāc šurp!

Tēle novelk saīgušo līgavaini sev blakus uz dīvāna, uzliek kreiso roku uz viņa pleca, paņem grāmatu labajā rokā un, uzšķīrusi pirmo lappusi, lasa:

— Kad Arnis ar tēvu ieradās skolā, stundas jau bija sākušās…

Beigas

1 Senāk — Tāras kalns.

[1] «olevik» (ig. «tagadne») — tā laika avīze.

[2] visu, kas man ir, nesu sev līdzi (lat.).